"Gatavojamies pa druskai sezonai. Ir pirtiņa, baļļa, viss, kas nepieciešams mierīgai dabas baudīšanai," pie salām bagātā Ežezera Krāslavas novadā atpūtas komplekss ar vairākiem kempinga namiņiem izveidots pirms pieciem gadiem. Atpūtas vietas administrators Dainis Vaivods saka – te atpūtu pārsvarā atrod divvientulību un dabu baudīt griboši vietējie Latvijas tūristi.
"Arī ārzemnieki pie mums brauc, ne daudz, varbūt par maz strādājam uz reklāmu; bet lielākoties [brauc no] Kurzemes, Latvijas vidienes."
Izteiktāku tūristu pieplūdumu atpūtas vieta izjutusi pandēmijas laikā. "Pagājušais gads bijis optimāls, ļoti labs, šogad pagaidām vismaz izskatās drusku mazāk, bet ir tikai maija sākums. Cilvēki ir drusku kūtrāki, varbūt izvēlas arī uz siltajām zemēm aizbraukt."
Tomēr par to, vai pierobežas tuvums un ģeopolitiskie apstākļi šobrīd ietekmē tūrisma plūsmu, spriest viņš neņemas.
"Mēs esam apmēram 35 km līdz Baltkrievijas robežai, mēs neesam tajā joslā, bet mums ir intensīvas pārbaudes – policija pārbauda, robežsargi, zemessargi, tāpēc dokumentiem tāpat visu laiku jābūt līdzi.
Atbraucējiem uz šejieni ik pēc krustojuma satikt policiju varbūt liekas kaut kas aizdomīgs, bet mūs jau pie tā pieradināja."
Savdabīgu laimes salu pašā pierobežā vien dažus kilometrus no Latvijas–Baltkrievijas robežas un jaunuzbūvētā robežas žoga Krāslavas novadā tūristiem piedāvā apdzīvota vieta ar nosaukumu "Indra". Te ēkā, kas kādreiz celta kā luterāņu baznīca, nu jau sesto sezonu ģimenes un draugu kompānijas, darba kolektīvus, skolēnus un pensionāru biedrības no visas Latvijas uzņem Laimes muzejs, kurā var izmēģināt laimes trenažierus, arī trauku plēšanu. Arī te Covid-19 gads bijis visražīgākais, kad sezonā iegriezās pat 4000 apmeklētāju.
"Diemžēl karš Ukrainā arī drusku ietekmē, jo arvien mazāk ir tūristu no Eiropas," saka Laimes muzeja Indrā vadītāja Ilona Kangīzere. Viņa ir vietējā, bet, kad pie viņas ciemos atbrauc draugi no Rīgas vai citām valstīm, viņa tos labprāt atved arī uz Laimes muzeju un citām tūrisma vietām pierobežā.
"Protams, man pirms tam jāpasaka ka viņiem jāpaņem līdzi dokumenti, jo tā ir pierobežas zona un vienmēr ir bijusi, dokumentiem ir jābūt līdzi, un tad tas vienmēr ir iemesls mazliet plašākai sarunai par to, kā mēs šeit pierobežā jūtamies.
Un tas, ko es cenšos saviem paziņām, kas pie manis brauc, nodot ziņu, ka mēs esam Latvija, mēs esam daļa no NATO, ES, un tas, ka mēs esam fiziski dažus kilometrus no robežas, nenozīmē, ka mēs esam nedrošībā."
Organizēti braucieni ar autobusiem uz Latgali apsīkuši nav, arī piedāvājums joprojām ir plašs un daudzveidīgs, tomēr pastiprinātā robežas apsardzība ietekmi atstājusi uz atsevišķu objektu pieejamību.
"Ir kaut kādas vietas, kur mēs diemžēl netiekam vairs klāt. Kādreiz mums bija ļoti skaists dabas objekts Grebļa kalns. Tur ir tiešā Krievijas pierobeža, nu tur skaidrs ir, ka vairs nebraucam. Ir vietas, ar ko ir jārēķinās un jāsaprot, bet kopumā cilvēki Latgali joprojām grib redzēt, iepazīt," stāsta ceļojumu aģentūras "Impro" pārstāvis Uldis Klepers.
Tāpat viņš neslēpj – ir vietas, kur tūristu grupām kārtotas arī īpašās pierobežas zonas uzturēšanās atļaujas, tās ir obligātas, iebraucot teritorijā, kas līdz robežai tuvāka par diviem kilometriem.
"Mums ir arī, piemēram, grupas, kurām ir nakšņošana pašā pierobežā, kur ir nepieciešamas īpašās atļaujas. Kas attiecas uz tām pierobežas tuvuma bailēm,
lielākās bailes, protams, izjūt ārzemnieki. Vācieši, kanādieši, grieķi, visi, kuri brauc no Rietumeiropas. Viņi tad ar zināmu bijību paskatās ne tikai Latgali, bet arī vispār Latviju kā tādu."
"Cilvēki redz, kur mēs atrodamies, apskatoties kartē, un viņiem ir bail," ar viesu bailēm braukt uz Lielbornes muižu, kas atrodas septiņus kilometrus no Baltkrievijas robežas, atsevišķos gadījumos ir sastapusies muižas saimniece Nora Poiša:
"Jā, mums ir bijuši sabiedriski organizēti semināri, kuru dalībnieki ir baidījušies pie mums braukt uz šo semināru, jo mēs esam tik tuvu pierobežai. Tiešām, pirms savas dalības vairākkārtīgi pārbaudījuši: cik te ir droši, kādi dokumenti vajadzīgi, vai tiešām viņi ir gatavi braukt."
Poiša gan īpaši uzsver: robeža ir tik labi apsargāta, tostarp pret nelegālajiem robežpārkāpējiem, ka nereti, braucot 50 kilometrus no Krāslavas līdz Lielbornei, uz ceļa dokumentus var paprasīt pat četras reizes: "Tas rada nevis nedrošību, bet man personīgi ļoti lielu drošību, jo es skatos, ka te neviens tā īsti izsprukt nevar."
Latgales Tūrisma asociācijas tūrisma speciāliste Laura Spundere norāda uz dažādiem informatīvajiem burbuļiem, kuros, iespējams, dzīvo vietējie Latgales tūrisma pakalpojumu sniedzēji un ceļotgribētāji no otra Latvijas gala vai ārzemēm:
"Esot šeit, Latgalē uz vietas strādājot un dzīvojot godīgi, nav vispār sajūtas, ka tu jūties kaut kā apdraudēts, ka tev ir jāuztraucas, ka tev ir jābūt kaut kam gatavam."
Spundere atzīst, bailes vēl ir skaidrojamas, ja tās pauž ārzemnieki, bet nav saprotams, ja tās ir arī vietējiem Latvijas ceļotājiem.
"Vai pastāv kaut kāda informācijas barjera, ka viņi nesaņem šo informāciju par konkrēto situāciju, vai izplatās kaut kādas baumas sabiedrībā un līdz ar to varbūt rodas kaut kādas stereotipiskas idejas."
"Es domāju ka vasarā būs labi, bet rudens un pavasara pusē redzams, ka tik labi neiet," tūrisma jomas tendences iezīmē "BalticTravelnews.com" direktors Aivars Mackevičs un uzsver, ka cilvēkiem ir bail no Krievijas robežas visas Latvijas kontekstā: "Draugi atbrauc no Vācijas, un es saku – aizbrauksim uz Latgali, un viņi ar galvu pamāj – nē, nē."
Uz izaicinājumiem pierobežas tūrisma uzņēmējiem norāda arī Latvijas lauku tūrisma asociācijas "Lauku ceļotājs" prezidente Asnāte Ziemele: "Manuprāt, Latgalē šobrīd nav vienkārši laiki, pārāk daudz uzmanības ir pievērsts, taču tādā ne pārāk pozitīvā jomā."
Problemātiskāk teritorijām, kas robežojas ar agresorvalsti, piesaistīt tieši ārzemju tūristus.
"Mēs nupat runājām ar diviem kājāmgājējiem, kuri veic "Mežtaku" no Kauņas uz Rīgu, un viņi teica – tālāk, kur "Mežtaka" iet gar Igaunijas–Krievijas pierobežu, tur nu gan viņi neietu, viņi domā, ka tur ir ļoti nedroši un faktiski tur karo."
Tūrisma nozare ir īpaši jūtīga uz baumām un stereotipiem, bet viens no veidiem, kā bailes no pierobežas un nedrošību mazināt, ir efektīva komunikācija, turpina Asnāte Ziemele.
"Es domāju, šajā gadījumā latgaliešiem pašiem un, protams, kopējā valsts politikā, ir jārunā, ka neviens nekur nekaro pie mums Latvijā, ka viss ir droši. Ziņās, ja mēs klausāmies – kas tad viss Daugavpilī un Rēzeknē nenotiek..."
"Jo ir tie kadri redzēti kā tie bēgļi lien pāri Baltkrievijas robežai, un tas ir atstājis iespaidu, un cilvēki negrib savā brīvajā laikā [ar to] sastapties," norāda Mackevičs, robežas nelikumīgo šķērsotāju problēmai piepulcinot arī lāčus, kas tūristus pēdējā laikā biedē kā Latgalē, tā Vidzemē. "Un arī te jādomā, kā komunicējam, lai cilvēki, kuri orientēti uz dabas tūrismu, nebaidītos."
Tieši dabas tūrisms ģimenes vai draugu lokā šobrīd ir aktuālākais Latgalē – organizētas ekskursijas ar autobusiem ir, bet mazāk. Uz jauno sezonu tūrisma jomā Latgalē strādājošie raugās cerīgi. Nozares speciālists Mackevičs aicina orientēties uz Baltijas tirgu, arī somu un poļu ceļotājiem, norādot – no Rietumeiropas ģeopolitisko apstākļu dēļ tūristu varētu būt mazāk.
