Terlecks bija viens no ievērojamākajiem lietuviešu disidentiem, kuram padomju laikā vairākkārt tika piespriests cietumsods par aicinājumiem izbeigt Lietuvas okupāciju un atjaunot neatkarību.
Padomju vara Terlecku pirmo reizi apcietināja 1945. gada vasarā, turot aizdomās par dalību pagrīdes organizācijā "Dzelzs vilks". Tomēr pēc vairākiem mēnešiem pierādījumu trūkuma dēļ viņš tika atbrīvots.
1954. gadā Terlecks absolvēja Viļņas Universitātes Finanšu fakultāti.
1957. gadā viņš tika apcietināts, un tiesa viņam piesprieda četru gadu brīvības atņemšanu par pagrīdes organizācijas izveidošanu. Terlecks tika nosūtīts uz Taišetlagu Irkutskas apgabalā.
60. gados Terlecks Viļņas Universitātē studēja vēsturi, taču viņam neļāva aizstāvēt diplomdarbu, jo padomju varai tas bija politiski nepieņemams.
1973. gadā Terlecks tika apcietināts un gadu pavadīja Viļņas Lukušķes cietumā.
1976.-1977. gadā viņš piedalījās pagrīdes laikraksta "Laisves šauklys" izdošanā.
1978. gadā Terlecks kopā ar domubiedriem nodibināja Lietuvas Brīvības līgu, kuras mērķis bija Lietuvas neatkarības atjaunošana.
1979. gadā viņš bija viens no Baltijas hartas autoriem un parakstītājiem. Hartā 45 pretpadomju aktīvisti no okupētajām Baltijas valstīm aicināja likvidēt Molotova-Ribetropa pakta sekas un atjaunot Latvijas, Lietuvas un Igaunijas neatkarību.
Tā paša gada oktobrī Terlecks tika apcietināts. Viņam tika piespriesti trīs gadi ieslodzījumā, ko viņš izcieta Urālos, un četri gadi nometinājumā, ko viņš pavadīja Magadanas apgabalā.
Pēc atgriešanās Lietuvā Terlecks iesaistījās atmodas aktivitātēs, bet pēc neatkarības atjaunošanas darbojās politikā.
2012. gadā par Terlecku tika uzņemta dokumentālā filma "Neokupētais". Tajā pašā gadā viņš kļuva par Lietuvas Brīvības prēmijas laureātu.
