Ir tikai dažas Eiropas valstis, kuru vēlēšanām starptautiski seko tik cieši: vēl Francija un Lielbritānija. Ar turpat 82 miljoniem iedzīvotāju Vācija ir lielākā Eiropas Savienības(ES) dalībvalsts. Kopš savienības pirmsākumiem Vācijai tajā ir vadoša loma, uzturot stingru aliansi ar Franciju, un tā ir tuvs ASV sabiedrotais. Vācijai ir lielākā valsts saimniecība Eiropā, tai ir ceturtais lielākais nominālais iekšzemes kopprodukts pasaulē.
Bet ir vāciešiem arī daudz kopīga ar mums, kaut vai paaudzēs negaistošas simpātijas pret pašiem savu nacionālo valūtu.
Populistu kustībai ir 2% vai 3%, tā vēlas atpakaļ vācu marku, bet tās ir blēņas. Protestēšana demokrātijā ir normāla lieta, un šie pāris procenti nerada draudus. „Vācieši allaž mīlējuši savu valūtu - marku, jo gadu desmitiem tā nozīmēja stabilitāti. Īstenībā visi jau apzinās, ka eiro ir nepieciešams, ka tas vajadzīgs eksportam, - bez eiro Vācijas eksports, ar kuru mēs pelnām naudu, būtu daudz dārgāks. Kā Šveicē: tai nācās pacelt savas valūtas kursu, jo ārzemnieki brauca to pirkt. Ja tā ietu Vācijā, tās ekonomika sen apsēstos uz dibena,” saka uzņēmējs Mihaels Kalcs.
Vācijai iekrita Eiropas galvenās glābējas loma finanšu krīzes apogejā. Kanclere Merkele guva cieņu par līdzpilsoņu naudas glābšanu un stingru līniju pret tērētājiem, bet kampaņā viņa centusies apiet Grieķijas parādu atlaišanu, jo vāciešiem šis temats ir sāpīgs.
„Esmu pārsteigta, jo 70% vāciešu saka, ka Merkele savu darbu dara ļoti labi. Skan kritika par eiro glābšanu, bet jāatzīst, ka nebija citas alternatīvas, kā glābt Grieķiju. Tomēr politikā ir jābūt alternatīvai, lai arī šķiet, ka tādas nav. Pārsteidz, ka vācieši aizvien apzinās, ka Eiropas stabilitātes vārdā ir kaut kas jāziedo,” saka „Internationale Politik” galvenā redaktore Silke Tempele.
Tomēr bijušā kanclera Helmūta Kola padomnieks Martins Mihaels Šturmers uzsver, ka cilvēki uztraucas par savu naudu, pensiju, rēķiniem un ir neizpratnē, ja viņiem teju bez pamata savi līdzekļi jāatdod, lai Grieķija varētu dzīvot. „Opozīcijai un valdībai es ieteiktu pēc vēlēšanām neslēpt šos jautājumus zem tepiķa. Tie var nest ļoti lielus pārsteigumus. Cilvēki ir satraukti un var attīstīties uzticības krīze - ikvienam politiķim ikvienā parlamenta krēslā,” padomu sniedz Šturmers.
Pat kampaņas tīmekļa lapā Merkeli viņas pašas partija dēvē par "Mutti", par Mammu, viņas mierinošais stils, kurā nav vietas blēņām, vedina uzticēties. Daži žurnālisti teic, ka tas ir taktikas gājiens. Par aizvainojumu domāto iesauku viņa pārvērtusi nācijas mātes veidolā: viņa rūpējas par visu, visu kontrolē. „Merkelei ir ļoti augsts prestižs ārpasaulē, bet problēmas ir vienmēr - piemēram, Eirovīzijas dziesmu konkursā Vācijai tiek slikta vieta, jo mums ir tāda politika, ka Portugālei jāmaksā, Itālijai jāmaksā, tas arī ir populisms. Domāju, ka Angela Merkele ir viena no redzamākajiem Vācijas kancleriem, viņa simbolizē stabilitāti, mums ir draudzība ar amerikāņiem, attiecību kontinuitāte atbilstoši iepriekšējai ārpolitikai: to novērtē ārzemēs. Iekšpolitikā viņa atbilst tautas gaumei, viņa ir pat sociāldemokrātiskāka nekā sociāldemokrāti paši. Viņa taisa godīgu politiku, ekonomika darbojas, viņa nenomāc cilvēkus ar augstākiem nodokļiem, kas ir ļoti būtiski. Ir jau arī neapmierinātie, bet manuprāt, iekšzemē viņa rīkojas kā mamma, mātišķi, un cilvēkiem tas patīk,” vērtē Kalcs.
Pēc TV dueļa: „Vācija nav Amerika. Vēlēšanu debates ir tālas no anglosakšu tradīcijas, kas ir ātrākas, asākas, tiešākas, par humoru nemaz nerunāsim. Kādēļ gan mainīt zirgu, ja grūtos laikos tas labi aulekšo? - domā vācu vēlētājs. Otra zirga kučieris Pērs Šteinbriks bija finanšu ministrs krīzes laikā, un abi ar kancleri nav slikti pastrādājuši,” vācu vēlētāja noskaņojumu un apsvērumus ieskicē Tempele.
Par sekmīgo turēšanos virs uz ūdens krīzes vētrās kanclerei jāsaka paldies arī savam priekštecim un viņa valdībai. „Gerharda Šrēdera valdība bija izstrādājusi „Darba kārtību 2010”: īsāks darba laiks darba ņēmējiem, mazāks atbalsts sociāli vārgajiem, mazāks bezdarbnieka pabalsts: visas šīs reformas, kas 2000.gadu sākumā tika ieviestas, palīdzēja Vācijai. Budžets uzlabojās, bezdarbnieki saņem 60% no agrākās algas. Tagad saņem to vienu gadu, tad seko sociālā palīdzība, tomēr saņem mazāk nekā iepriekš. Tas atviegloja budžeta slogu. Tāpēc Vācija krīzē bija stabila. Vienīgā problēma bija bankas,” saka Kalcs.
Vācijā ir 32 miljoni balsotāju sieviešu un 30 miljoni vīriešu, tātad sieviešu balsis būs izšķirīgas. Varētu domāt, ka tas palīdzēs sociāldemokrātiem, kuru lokomotīve ir vīrietis. Bet to līderis Pērs Šteinbriks pārsteidza. SDP līderis ir maldījies no priedes uz priedi, no vienas neveiklības uz citu, īpaši mēģinot pierakstīt Merkeles popularitāti sieviešu dzimtei, nevis atzīstot viņas sasniegumus amatā. Pats Šteinbriks izsauca izsmieklu vētru, ļaujoties nofotografēties ar vulgāru pacelta vidējā pirksta žestu. „Ziniet, es daudz ko nesaprotu no SDP vēlēšanu cīņas. Nu, nav tā pārāk prasmīgi veidota,” saka Tempele.
„Sociāldemokrāti ierunājās par augstākiem nodokļiem, tad paši laboja teikto, tad atpakaļ. Viņiem nav skaidras vadlīnijas, un tas viņiem dārgi maksās,” skaidro Šturmers.
Īpatni, ka Merkele savos astoņos augstā amata gados retu reizi sekmējusi sieviešu jautājumu risināšanu. Nu priekšvēlēšanās sievišķo pusi kanclere padarījusi redzamāku un - pat burtiski. „Pēc TV dueļa ir daudz rakstīts par kancleres kakla rotu karoga krāsās: nepolitiski, taču cilvēkiem bija par ko parunāt,” pamanījis Šturmers.
„Ārpolitika spēlē mazu lomu, bet uz iekšpolitiskās skatuves Putins ir politiku pret Krieviju nolicis uz pārbaudes galda. Sen nebija tik aktīvas debates par Krieviju, kā pērn, un attiecību modernizēšana ar Medvedevu nav daudz izdevusies un runa nav tikai par tehnisku modernizāciju, Ar aizvien skaidrāk autoritāru Putinu - Pussy Riot, demonstrāciju apspiešanu, Krievijā notiek stāvokļa pasliktināšanās, un Vācijā ārpolitikas debates par Krieviju ir pastiprinājušās. Sabiedrība kopumā Putinu diez ko nemīl, bet ārpolitikas aprindās debates par Krieviju ir aktīvākas,” saka Tempele.
Šajā kampaņā faktiski nav lielā temata, kas varētu raisīt asus strīdus un piespiest vēlētājus nosliekties vienas partijas pusē. Arī kādreiz tik spirgtajiem "zaļajiem" daudz kas nogājis greizi. „Kāpēc zaļie vairs nav populāri? Tā nav īsta politiska partija, bet gan ir liela sekta, tautas kustība, ar kvazi reliģisku pasaules uzskatu. Vēlēšanu programmā ierakstīts, ka vienā dienā vairs netiks ēsta gaļa, to vēl neviena partija Vācijas vēsturē nav paredzējusi. Mēs paši izšķirsim, vai būsim veģetārieši, zivju vai gaļas ēdāji,” saka Šturmers.
„Gadu pēc Fukušimas zaļie bija ārkārtīgi populāri, brīdināja par atomstacijām un tagad saka: mums bija taisnība. Bet kanclere atņēma tiem iniciatīvu un nobremzēja atomstacijas. Zaļie tad nāca klajā ar veģetāro dienu ideju publiskām ēstuvēm. Un ļaudis brīnās: vai tiešām nav citu problēmu, kā veģetārā diena? Tas debatēs vēl tika uzpūsts, bet zaļajiem skādējis tas, ka viņi grib daudz ko cilvēku dzīvē regulēt, un atbalsts sasniedz ap 10%,” norāda Tempele.
