Mēs esam ļoti cieši sekojuši "Brexit" notikumiem un zinām - vai vismaz domājam, ka zinām, - turpmākos notikumus nākamajās dažās dienās. Tiek apgalvots, ka Boriss Džonsons ir cietis četras smagas sakāves parlamentā, taču ir arī tādi, kas apgalvo, ka viņš patiesībā arvien vairāk tuvojas savam galvenajam mērķim – uzvarai vēlēšanās. Vai jūs tam piekristu?
Pirmā lieta, kas ir svarīga, ir vēlēšanu norises laiks. Manuprāt, ir nenovēršami, ka vēlēšanas būs – vai nu dažās turpmākajās nedēļās, vai mēnešos. Jautājums, vai tas būs iespējams oktobra vidū pirms Eiropadomes samita, vai arī leiboristiem izdosies atrast veidus, kā šo procesu aizkavēt. Manuprāt, tam būs ļoti liela ietekme uz viņa panākumiem sarunās ar Eiropas Savienību.
Šajās dienās redzēju aptauju, kurā teikts, ka gandrīz 80% britu joprojām dotu priekšroku bezvienošanās "Brexit", nevis Džeremijam Korbinam premjerministra krēslā. Kāpēc tā?
Šis ir jautājums, kas būs jāizlemj vēlētājiem, un, manuprāt, tas ir Džonsona plāns – izvēlēties starp viņa "Brexit" stratēģijas plānu un Korbinu kā premjerministru. Viņaprāt, šī izvēle liks balsot par viņa Konservatīvo partiju pat tiem cilvēkiem, kuri iepriekš ir kritizējuši viņa "Brexit" programmu. Taču, nenoliedzami, daudziem cilvēkiem ir bažas par bezvienošanās "Brexit", tāpēc viņi meklēs partijas, kuras vēlas nepieļaut šādu iznākumu. Tā Džonsonam varētu izrādīties problēma. Viņš mēģina šo krīzi virzīt uz priekšu, lai veicinātu šādu izvēli.
Skatoties uz Konservatīvās partijas ministru reakciju pēc balsojuma parlamentā, kurā tika noraidīts bezvienošanās scenārijs, biju diezgan pārsteigts, cik viņi ir pārliecināti par to, ka Apvienotajai Karalistei tiek atņemta ļoti nozīmīga ietekmes svira sarunās ar Eiropas Savienību. Vai jūs domājat, ka Borisam Džonsonam tiesām bija plāns, ko piedāvāt Eiropas Savienībai, vai kā šantažēt Briseli?
Manuprāt, viņš ne tik daudz vēlējās šantažēt Briseli, kā pierādīt, ka viņa stratēģijai Lielbritānijā ir pietiekams atbalsts. No Briseles puses problēma attiecībās ar Londonu ir tā, ka viņiem nav skaidrs, vai jebkādi izteiktie piedāvājumi izstāšanās līgumā vai piekāpšanās Ziemeļīrijas noregulējuma jautājumā varētu gūt atbalstu parlamentā. Boriss Džonsons tieši to centās pierādīt - ka viņam ir šāds politiskais atbalsts un mandāts doties uz Briseli, uzsākt sarunas un panākt jaunu vienošanos.
Bet viņam šāda atbalsta nav…
Un tas ir jautājums, kas tagad ir jāatrisina vēlēšanās. Ja viņam izdotos uzvarēt vēlēšanās un nodrošināt parlamentāro vairākumu, Eiropas Savienība būtu spiesta runāt ar Borisu Džonsonu kā premjerministru ar valsts mandātu. Protams, ja vēlēšanās tiks zaudēts, šis risks nebūs attaisnojies, un tās ir beigas konservatīvo valdībai.
Kā jau jūs minējāt, arvien vairāk tiek runāts par to, ka vēlēšanas varētu sarīkot pirms 31. janvāra. Vai, jūsuprāt, tas kaut ko parlamentā mainīs? Pašlaik, kā man izskatās, ir arvien vairāk politisko spēku, piemēram, liberāldemokrāti, kuru popularitāte arvien pieaug. Tāpēc situācija parlamentā var nonākt turpat, kur tā ir tagad, proti, strupceļā.
Jā, strupceļš tiešām ir, un problēma ir tajā, ka Boriss Džonsons nevar izsludināt vēlēšanas vienpersoniski. Ir vajadzīgs divu trešdaļu deputātu atbalsts, taču leiboristi šādu iespēju tagad bloķē. Jautājums ir, vai šāda nostāja ir ilgtspējīga.
Ir ļoti iespējams, ka jau nākamnedēļ leiboristi var atbalstīt vispārējās vēlēšanas, jo arī šīs partijas iekšienē ir dažādi viedokļi, vai vēlēšanām jānotiek tagad, vai vēlāk.
Bet, protams, Boriss Džonsons šajās vēlēšanās startēs kā neapstrīdams "Brexit" idejas aizstāvju līderis. Taču opozīcijā esošie leiboristi, liberāldemokrāti, zaļie un citi, kas atbalsta palikšanu Eiropas Savienībā vai bezvienošanās scenārija novēršanu, savās domās var būt sašķelti. Un tas var nodrošināt Borisam Džonsonam brīvu ceļu, lai pēc vēlēšanām atgrieztos premjera krēslā. Un tā ir spēle, ko viņš ir izlēmis spēlēt.
Vēl viena lieta, ko pieļāva Andrea Ledsoma, ir, ka Eiropas valstu noskaņojums pamazām sāk mainīties par labu Apvienotajai Karalistei. Tikmēr Somijas prezidentūra ir paziņojusi, ka pašlaik dalībvalstu vidū nav pat vienprātības par to, vai vispār vajadzētu britiem piešķirt trešo pagarinājumu, īpaši bez skaidra pamatojuma. Kāds varētu būt šis pamatojums no Londonas puses, lai pagarinājums tiktu piešķirts?
Problēma ir tajā, ka, gadījumā, ja Boriss Džonsons būs spiests doties uz Briseli un prasīt pagarinājumu (taču viņš to ļoti nevēlas), Eiropas Savienība būs pakļauta ļoti lielam spiedienam, vai piešķirt pagarinājumu valdībai, kas pēc 31. oktobra vispār nevēlas atrasties Eiropas Savienībā? Eiropa vienmēr ir teikusi, ka pagarinājumu varētu piešķirt, ja nepieciešams rīkot parlamenta vēlēšanas vai vēl vienu referendumu, tādējādi cerot kaut kā atrisināt šo britu politikas jautājumu. Savukārt britiem joprojām priekšā stāv jautājums, vai viņi vispār vēlas aiziet no Eiropas Savienības. Un to noskaidrot var tikai vēlēšanās vai referendumā.
Un kā paliek ar iespējām šajā posmā galu galā pilnībā atcelt "Brexit"? Vai varbūt ir iespējams atgriezties pie nu jau aizmirstajām diskusijām par tā dēvēto "maigo Brexit"? Un varbūt pat ir iespējams sarīkot vēlēšanas kopā ar referendumu, lai noskaidrotu iedzīvotāju viedokli?
Pirmkārt, es nedomāju, ka šāds referendums varētu notikt pirms vispārējām vēlēšanām. Šis parlaments referendumu nav atbalstījis arī iepriekš, un nedomāju, ka tas spētu par to vienoties arī tagad. Tāpēc tagad ir runas vairs tikai par izstāšanās datuma pārcelšanu, nevis par tik nozīmīgu jautājumu, vai mēs vispār izstāsimies vai ne.
Un kā ar "Brexit" atsaukšanu vai kaut kādu "maigā Brexit" variantu?
"Brexit" atcelšana nozīmētu 50. panta procedūras atsaukšanu, un pašreizējais parlaments to nevēlas darīt, jo pirms trijiem gadiem referendumā tika dots mandāts pamest Eiropas Savienību.
Parlamenta lēmumam apturēt šo procesu noteikti būtu ļoti nopietnas politiskās sekas, un partijas grib no tā izvairīties.
Maigāka "Brexit" versija būtu iespējama, ja parlamentā tiktu apstiprināta Terēzas Mejas panāktā izstāšanās vienošanās. Ja parlaments vēlas pamest Eiropas Savienību, var tikt izskatīta iespēja kā pagaidu variantu pieņemt vienu no alternatīvām, piemēram, palikšanu Eiropas Ekonomiskajā zonā. Taču tikai ar noteikumu, ka Apvienotajai Karalistei ir laiks pārdomāt, kādas tieši ir tās attiecības ar Eiropas Savienību.
