Lai kā līdz šim kritizēta ES un Turcijas vienošanās, tomēr Eiropai tā ir devusi teju piecu mēnešu atelpu.
Ja iepriekš nelegālo migrantu skaits bija vismaz vairāki simti vienā dienā, tad pēc Turcijas iesaistes Grieķiju ik dienu sasniedza vairs tikai 30 cilvēku laivās.
Tomēr, kad pēc Turcijā notikušā neveiksmīgā puča imigrantu pieplūdums dienā jau ir ap 90 personām, satraukums Eiropā sāk augt. Lai gan Eiropa Turcijai labi maksā un iepriekš apsolītos trīs miljardus eiro tuvākajos divarpus gados plāno papildināt vēl ar trim miljardiem, Turcija draud, ka vienošanos nepildīs, ja nedabūs no Eiropas kāroto bezvīzu režīmu. Turkiem cerības uz to bija dotas jau jūlijā.
„Visas Eiropas valstis aizvēra durvis. Bet mēs šiem bēgļiem durvis atvērām. Eiropai mēs kalpojam kā sava veida buferis. Bet Eiropa savus solījumus nepilda,” sacīja Turcijas prezidents Redžips Tajips Erdogans.
Eiropa, visticamāk, tuvākajā laikā nespēs izpildīt Turcijas prasību par bezvīzu režīmu.
Tam nebūtu gatavi ne Vācijas, ne Francijas politiķi, kas negrib saniknot savus vēlētājus pirms gaidāmām vēlēšanām. Tikmēr Erdogans arvien uzlabo attiecības ar Krievijas līderi Vladimiru Putinu.
„Šobrīd Erdogans jūtas savās politiskajās pozīcijās stabilāk nekā jebkad,” situāciju vērtē politoloģe Žaneta Ozoliņa. „Otrkārt, ES šajā situācijā ir, teiksim, spēlētājs no vājākajām pozīcijām, jo tai ir vienlaikus jārisina ļoti daudzi jautājumi, jānostiprina savas robežas, un vesela virkne citu problēmu. Līdz ar to Eiropas Savienībai Erdogans ir vajadzīgs krietni vien vairāk nekā Turcijai ES. Plus vēl tas, ka Erdogans šobrīd veiksmīgi spēlē arī šo Krievijas kārti. Līdz ar to notiek tāda savdabīga blefošana un tirgošanās – kurš tad dos vairāk,” pauž Ozoliņa.
Eiropas politiķi aicina Turciju nenodarboties ar šantāžu un norāda, ka bezvīzu ieviešanai pati Turcija vēl nav veikusi visus priekšdarbus.
Sarežģījumus rada arī Turcijas prezidenta pārāk skarbā izrēķināšanās ar saviem oponentiem valsts iekšienē.
„Tomēr ES mēģina joprojām būt principos un vērtībās balstīta valstu savienība, kur kaut kādi konkrēti soļi iepretim citām valstīm tiek doti tad, ja tiek izdarītas kaut kādas konkrētas lietas,” norāda Saeimas deputāte Lolita Čigāne („Vienotība”). „Tomēr mēs nedrīkstam aizmirst, ka Turcija, protams, Eiropas Savienībai ir absolūts atslēgas sadarbības partneris. Turcija ir NATO dalībvalsts, Turcija, protams, ir atslēgas valsts, lai novērstu bēgļu plūsmu spiedienu uz ES, tādēļ ES ir jāmeklē veids, kā sadarboties ar Turciju un atbalstīt Turciju,” saka Čigāne.
Taču tiek arī atzīts, ka migrācijas vienošanās ar Turciju ir apdraudēta. „Draudi un ultimāti izskatās pēc Turcijas jaunā stila. Par bezvīzu režīmu – mēs neesam Turcijas tirgū. Ir jāizpilda 72 nosacījumi, bet Turcija dodas pretējā virzienā. Pašreizējos apstākļos bezvīzu režīms nevar būt. ES par to ir jāvieš skaidrība,” uzsver Vācijas Kristīgi sociālās savienības ģenerālsekretārs Andreass Šeiers.
Par to, ka vajadzīgs rezerves plāns gadījumam, ja Turcija atsakās no vienošanās ar Eiropu, trauksmi jau sākusi celt Grieķija.
Turcijai nevajadzētu būt vienīgajai, uz ko Eiropa bēgļu lietās var paļauties, par to esot jau domāts arī iepriekš. Tāpēc skati tiek vērsti Āfrikas virzienā. Proti, dažas Āfrikas valstis varētu uzņemt uz Eiropu atbraukušos bēgļus.
„Tiek strādāts pie šiem iespējamiem papildu līgumiem ar piecām Āfrikas valstīm. Kā piemērs, teiksim, Nigērija, Senegāla... (..) To ir paredzēts izdarīt līdz šā gada novembrim, protams, ja tas izdosies,” saka iekšlietu ministrs Rihards Kozlovskis („Vienotība”).
Tas gan arī tomēr tiek uzskatīts par visai mazu mierinājumu iepretim tam, ja Turcija patiešām parautu vaļā migrācijas slūžas.
