Tikšanās ar Sofiju Borelu notiek Briselē, Starptautisko universitāšu asociācijas jeb NOHA birojā. Viņa pati ir humānās palīdzības praktiķe jau 15 gadu, strādājusi daudzās pasaules zemēs – Kongo, Āfrikā, Tuvajos Austrumos – Libānā, Jordānijā, Jemenā, Dienvidaustrumāzijā – Kambodžā, tagad ir Briselē un Starptautisko universitāšu asociācijā organizē zināšanu darbu, proti, palīdz izglītot cilvēkus par to, kas īsti ir humānā palīdzība. Organizācija katru pusgadu dodas uz to valsti, kas ir Eiropas Savienības prezidentūrā, lai šādā ceļā īpaši pievērstu uzmanību svarīgajiem jautājumiem.
Glābt cilvēkus, palīdzēt viņiem ir cēli un jauki, taču ir jāzina, kā to darīt, lai nesanāktu pretējs efekts, saka Sofija Borela.
„No mūs viedokļa ir ārkārtīgi svarīgi darboties humānās palīdzības laukā, taču ar labu sirdi vien nepietiek. Ir vajadzīga kārtīga sagatavošanās un zināšanas. To visu var apgūt ļoti dažādos ceļos. Pie mums to var apgūt apmācībās augstās izglītības - maģistra grāda līmenī un mēs piedāvājam arī kursus profesionāļiem. Mēs esam redzējuši daudz gadījumu, kad cilvēki, kuriem nav atbilstoša izglītība, vai nu izdeg vai arī nodara lielāku postu nekā labumu. Viens no humānās palīdzības sniedzēju pamatnosacījumiem ir – nesabojā visu, esi zinošs un ievēro kontekstu, kāds attiecīgajā zemē valda. Parasti apkārt ir ļoti, ļoti daudz ciešanu, grūtību, un tu esi ārkārtīgi tuvu tam visam, taču ir jāpiesargājas, lai to visu nevērstu vēl sliktāku, nevairotu ciešanas, bet tā vietā cilvēkiem palīdzētu,” skaidro Sofija Borela.
Seminārs par humāno palīdzību un Ukrainas pieredzi notiks Rīgas Juridiskajā augstskolā un tajā cer redzēt studentus, mācībspēkus, valsts pārvaldes, nevalstisko organizāciju un privātā sektora pārstāvjus. Ukrainas pieredzi stāstā izmanto tādēļ, ka tās situācija Baltijā dzīvojošajiem ir ļoti labi saprotama, saka Sofija Borela:
„Ukraina mums būs kā piemērs gan par to, kā humānā palīdzība darbojas praksē, gan kā organizācija, cilvēki, kas vēlas to sniegt, strādā Ukrainas notikumu kontekstā, un arī tam, kādi ir likumi un noteikumi. Ukraina ir tuvu Latvijai, un tādēļ izvēlējāmies tieši šo valsti, lai pievērstu uzmanību humānās palīdzības jautājumiem.”
Latvija Eiropas kartē ir viena no tām zemēm, kas gan savu ierobežoto resursu, gan arī citu iemeslu dēļ nav aktīvāko humānās palīdzības sniedzēju vidū, tomēr netrūkst cilvēku, kuri individuālā kārtā nolemj kļūt par humānās palīdzības dalībniekiem. Sofija iedrošina nebaidīties un nedomāt, ka palīdzība trešajām valstīm iebirst caurā maisā. „Darbs humānās palīdzības sektorā ir ļoti svarīgs, un diemžēl darba roku un palīgu joprojām vajag ļoti daudz,” viņa saka, taču lieku reizi norāda, ka izglītībai ir nozīme, un būtu ļoti svarīgi iegūt prasmes un zināšanas, pirms doties, no vienas puses, interesantajā, bet vienlaikus arī ļoti smagajā darba laukā.
