Tā intervijā Latvijas Radio norāda Austrumeiropas politikas pētījumu centra analītiķis Rinalds Gulbis.
Patlaban visasākā fronte Krievijai gan ir par Ukrainu. Nesaskaņas starp abām valstīm bijušas arī agrāk, tāpēc pašreizējā retorika nav jaunums. „Ir skaidrs, ka Krievija mēģina nostiprināt savu ietekumi postpadomju telpā .Ir skaidrs, ka viņi izmantos jebkādus ekonomiskos rīkus, lai noturētu Ukrainu,“ saka Gulbis.
Pagaidām Krievija Ukrainu „zaudē“, lai gan ir bijuši dažādi mēģinājumi to noturēt. Piemēram, tur bija ieradies Pareizticīgo baznīcas vadītājs Kirils, kurš pauda, ka „krievi un ukraiņi ir viena tauta un tikai dažādu vēsturisku apstākļu sakritības rezultātā tās dzīvo dažādās valstīs“, norāda Gulbis.
Tāpat Krievijas prezidenta Vladimirs Putina padomnieks Sergejs Glazajevs pauda, ka Krievija varētu atbalstīt seperātisma tendences Ukrainā. „Protams, viņi var stimulēt dažādus konfliktus Ukrainā (..) Bet Krievijai par labu nenāk tas, ka pats prezidents [Viktors] Janukovičs nāk no tās Ukrainas daļas, kura ir prokrieviski noskaņota [taču realizē proukrainisku politiku],“ norāda Gulbis. Tiesa, Krimas pussalā ir dislocēts liels skaits Krievijas militārpersonu, kas mēģina attīstīt Krievijas tautiešu konceptu.
Tomēr Ukrainā „Gruzijas scenārijs“, kad Krievija 2008.gada augustā iebruka savā kaimiņvalstī, ir grūtāk izpildāms. Pirmkārt, Ukrainā tomēr nav seperātisku apgabalu, kurus Krievija varētu izmantot savā labā un Krievijas karaspēks nav tik spēcīgs, lai iebruktu Ukrainā. Turklāt arī iespēju ekonomiski ietekmēt Ukrainu paliek arvien mazāk. „Ukraina ir samazinājusi no Krievijas gāzes importu par vienu trešdaļu,“ saka Gulbis. Turklāt rūpnīcas izmanto ogles, kas ir Ukrainas nevis Krievijas resurss.
Janukoviča negatīvā nostāja pret Krieviju lielā mērā skaidrojama ar faktu, ka viņš vēlas iegūt konkurentu elektorātu, kas prasa distancēšanos no Krievijas. Sākotnēji Janukoviču uzskatīja par prokrievisku politiķi, taču viņa pašreizējā rīcība kritiķiem pierāda, ka viņš tomēr iestājas par Ukrainas pašnoteikšanos.
Vēl vairāk Ukrainas un ES tuvināšanos sekmē fakts, ka eiropieši tik strikti vairs neprasa no cietuma atbrīvot agrāk ietekmīgo politiķi Jūliju Timošenko. Citiem vārdiem, abas puses līgumu parakstīs un par korupcijā apsūdzēto Timošenko varētu vienoties uz kādiem īpašiem nosacījumiem, vēl joprojām paturot viņu ieslodzījumā.
Gulbis gan uzsver, ka Ukrainai ceļš ar ES nebūs viegls. Ukraina ar savu rūpniecību ir konkurētnespējīga attiecībā pret ES. „Pirmie gadi, kad Ukraina tuvināsies ES, būs ļoti sāpīgi (..) Viņa vēl joprojām slīgst stagnācijā (..) Taču ilgtermiņā viņi no ES iegūs daudz vairāk nekā no padziļinātām attiecībām ar Krieviju,“ saka Gulbis.
Viņš atzīst, ka Armēnija gan jau ir piekritusi ciešākai sadarbībai ar Krieviju un Muitas savienību. Atšķirībā no Ukrainas, Armēnijai ir grūti pretoties Krievijas spiedienam. „Armēnija ir pārāk maza, lai izturētu Krievijas spiedienu, ja līdz spiedienam vispār aizietu (..) Otra lieta ir Azerbaidžāna. Tā piesardzīgi tomēr virzās uz Eiropu,“ saka Gulbis. Arī ES pati apzinās, ka tai būs lielāks labums no turīgās Azerbaidžānas, nekā nabadzīgās Armēnijas. Tāpēc ES attiecībā pret Azerbaidžānu ir pieļāvusi virkni izņēmumu, piemēram, attiecībā uz cilvēktiesību neievērošanu.
Savukārt Gruzijai tuvināšanās Krievijai ir riskanta, jo var nonākt dziļā tās kontrolē. Turklāt Gruzijas prezidents Mihails Saakašvili jau gadiem vada Gruziju uz ES un NATO. Vislabāk ceļā uz ES gan sokas Moldovai – ir diversificēta gāzes piegāde un drīzumā varētu būt diversificēta arī elektrības piegāde.
Ziņots, ka pēdējos mēnešos Krievijas un Ukrainas attiecības ir atturīgas. Krievija cenšas Ukrainu piespiest to pievienoties sevis izveidotajai Muitas savienībai, tomēr šī politika patlaban ir nesekmīga.
