Tas licis uzdot jautājumu, cik stipra ir un uz ko balstās reģionu lojalitāte Kremlim un vai kara prasītie upuri tur var izvērsties par bumbu ar laika degli.
ĪSUMĀ:
- Krievijas sāktais karš Ukrainā prasa lielus resursus, kas tiek smelti no Krievijas reģioniem.
- Reģionu iedzīvotāji tiek izmantoti kā "lielgabalu gaļa", ko Kremlis sūta karot uz Ukrainu.
- Reģionu iedzīvotāju neapmierinātība aug, taču pašlaik nav priekšnoteikumu lielam dumpim.
- 90. gadu sākumā Kremlis palaida grožus vaļīgāk un vietējā vara ieguva lielāku ietekmi.
- Taču suverenitātes centieni tika ātri apspiesti; to vietā Putina režīms atkal izveidojis "varas vertikāli".
- Analītiķi brīdina, ka Krievijas sabrukums nenovestu pie demokrātijas uzplaukuma, turklāt tas varētu būt daudz asiņaināks par PSRS sabrukumu.
Reģionu zaudējumi proporcionāli ir daudz lielāki
Pašlaik nav zināms precīzs Ukrainā kritušo Krievijas armijas karavīru skaits. Ukrainas Bruņoto spēku Ģenerālštābs vēsta, ka okupantu zaudēto karavīru skaits jau pietuvojies pusmiljonam, taču tik liels varētu būt kritušo un ievainoto skaits kopā.
Britu raidsabiedrībai BBC kopā ar izdevumu "Mediazona", vācot publiski pieejamo informāciju un apsekojot apbedījumus dažādās Krievijas malās, izdevies identificēt 50 000 kritušo Krievijas karavīru un izveidot karti, kas parāda, no kuriem reģioniem ir visvairāk bojāgājušo un kā viņi nonākuši Krievijas armijā.
Piemēram, no Burjatijas republikas nākušo identificēto bojāgājušo skaits ir līdzīgs kā no Maskavas apgabala – ap 1300, bet būtiskā atšķirība ir tāda, ka Maskavas apgabalā bez pašas Maskavas dzīvo vairāk nekā 8,5 miljoni iedzīvotāju, kamēr visā Burjatijā iedzīvotāju skaits nesasniedz miljonu. Tas nozīmē, ka kritušo skaits uz vienu iedzīvotāju ir daudz lielāks.
Krievijas diktators Vladimirs Putins ir izdarījis daudz, lai pret Kremli radītu negatīvismu no nacionālo minoritāšu puses, sarunā ar portālu LSM secina Krievijas politologs un politiskais ģeogrāfs Dmitrijs Oreškins.
Viņš viens no pirmajiem jau drīz pēc Putina otrās prezidentūras termiņa izvirzīja tēzi, ka Kremļa izveidotā varas vertikāle un ekonomiskā politika novedīs pie impērijas sadrupšanas.
"Cilvēkam, kurš dzimis Burjatijā un ir vīrietis iesaucamā vecumā, izredzes iet bojā Ukrainā ir 20–30 reizes lielākas nekā cilvēkam, kurš ir dzimis Maskavā."
Karte rāda, ka lielāks kritušo skaits ir no teritoriāli plašajiem, bet reti apdzīvotajiem Sibīrijas un Tālo Austrumu novadiem un republikām, vairāk kritušo okupantu armijas karavīru ir arī no Ziemeļkaukāza republikām un Volgas federālā apgabala.
"Lielgabalu gaļu" savāc no reģioniem
Lai arī publiski netika atklāts, kāds tieši bija izsludinātās daļējās mobilizācijas plāns ar konkrētiem skaitļiem par katras administratīvās teritorijas mobilizējamo cilvēku daudzumu un tās vēlāk atskaitījās par plāna izpildi tikai procentuāli, tomēr Krievijas neatkarīgie mediji noskaidroja, cik lielu daļu no iesaukuma vecuma vīriešiem katrā reģionā tika uzdots mobilizēt.
Izdevums "Novaja Gazeta. Eiropa" 2022. gada septembra mobilizācijas laikā vēstīja, ka Burjatijā, okupētajā Sevastopolē un Rjazaņas apgabalā mobilizējamo skaits pārsniedza 3%, kamēr lielpilsētās Sanktpēterburgā un Maskavā tas nepārsniedza 0,6%. Tas viss raisīja netaisnības sajūtu un neapmierinātību reģionos.
"Kā runā par naudu, tā visu naudu savāc, kā vajag karot, tā cilvēkus ņem no mums," reģionu iedzīvotāju aizvainojumu raksturo Oreškins.
"Reģioniem jau pirms kara bija ļoti slikta attieksme pret Maskavu, ko tie vaino visās savās nelaimēs. Bet tas nenonāk pretrunā ar kara atbalstīšanu vai varenās Krievijas ideju," sarunā ar LSM saka Krievijas neatkarīgais žurnālists Vladimirs Sevrinovskis, kurš īpaši pēta reģionus un regulāri apmeklē Ziemeļkaukāzu.
"Kādēļ Prigožins ["Wagner" algotņu grupējuma vadonis] kļuva tik populārs – jo viņš bija cilvēks, kuram bija noteikti panākumi karā un turklāt viņš atklāti kritizēja Aizsardzības ministriju, kas viņu darīja ļoti populāru reģionos."
Krievijā masu dumpis pašlaik nav iespējams
Tomēr, tiklīdz karš skar pašus, daudzi kļūst par pasīviem pretkara piekritējiem. "Tā sacīt, mēs nekritizējam varu, bet, kad nāk pakaļ mūsu vīriem, tad tie pazūd mežā." Īpaša solidaritāte tagad esot Krievijas Āzijas daļā dzīvojošajām etniskajām minoritātēm, kuri viens otram palīdzot izkļūt no frontes.
Arī Čečenijā cilvēki esot negatīvi noskaņoti pret karu, jo ļoti labi atceras analoģisku karu savā zemē, saka Sevrinovskis. "Man viena pazīstama čečeniete, viņai dēls pats pieteicās karot, jo tas ir nabadzīgs reģions un daudzi iet nopelnīt. Attaisnojot dēlu, viņa saka, ka viņš neļaujot krieviem terorizēt ukraiņus."
Daudzviet reģionos notikuši protesti pret mobilizāciju, kas turpinās joprojām, tomēr visi tika nežēlīgi apspiesti, bet pret daudziem dalībniekiem ierosinātas krimināllietas. Krievijā vērienīgs dumpis pašlaik nav iespējams, par tautas sacelšanās iespējām skeptisks ir Sevrinovskis.
Par to, ka Putina sāktais karš kādu reģionu aizvirzīs prom no Maskavas orbītas, šaubās arī Austrumeiropas politikas pētījumu centra direktors Māris Cepurītis. Viņš tomēr pieļauj, ka ilgākā laika posmā tas var iekustināt kādus saistītos procesus.
"Kas notiks ar cilvēkiem, kuri atgriezīsies no kara, būs jautājums par viņu psiholoģisko stāvokli, par pasaules redzējumu, esot Ukrainā un cīnoties par Putina deklarētajiem mērķiem, bet pēc tam atgriežoties dzimtajās vietās un redzot, ka nekas jau nav mainījies un tā situācija varbūt ir palikusi vēl sliktāka," saka Cepurītis. "Ir jautājums, vai šie apmācītie cilvēki, kas varbūt būs izveidojuši kādas savstarpējas saites, nesāks kaut kādā mērā grupēties. Tomēr tas nav mēnešu, bet drīzāk gadu jautājums."
Suverenitātes nostiprināšanas centieni tika ātri apspiesti
"Jūs paņemiet to varas daļu, kuru paši varat norīt," tā bija Krievijas prezidenta Borisa Jeļcina slavenā frāze, kas tika izteikta Baškīrijā 1990. gada 6. augustā.
Tomēr nacionālo republiku vēsture un suverenitātes centieni izvērtās ne tā, kā tobrīd šķita. Čečenijas mēģinājums izstāties no Krievijas Federācijas beidzās ar diviem asiņainiem kariem.
Pēc PSRS sabrukuma vairākās Krievijas administratīvajās teritorijās izvērsās spēcīgas neatkarības kustības, tostarp ar naftu un gāzi bagātajā Tatarstānā, kura pieņēma deklarāciju par valstisko suverenitāti.
Ar Jeļcina Krieviju noslēgtais līgums to padarīja par gandrīz neatkarīgu valsti ar savu budžetu un nacionālo un valodas politiku, turklāt Tatarstānas piemēram centās sekot arī citi apgabali.
Lai arī Jeļcina laikā valstī darbojās federālie principi, tomēr, kā norāda politikas eksperti – jau tad liela bija nozīme tam, ko vietvaras spēja personīgi sarunāt ar centrālo varu, bet Putina laikā varas centralizācija notika jau pilnīgi atklāti un ar likumu palīdzību.
Putins padarījis Kadirovu par savu vasali
Jau 2000. gadu sākumā Maskava ierobežoja reģionālās partijas, tām jābūt daļai no federālajām, tāpat atcēla tiešās gubernatoru vēlēšanas, nodrošinot Kremļa kontroli pār vietējo varu. Arī 2004. gadā atjaunotajā divpusējā līgumā ar Tatarstānu nebija pāri palicis gandrīz nekas no iepriekšējā.
Tatarstānas prezidents Mintimers Šamijevs, kurš, kā raksturo Oreškins, no Jeļcina bija dabūjis "praktiski sultāna pilnvaras", vēl 2008. gadā, vienlaikus būdams arī augstā amatā varas partijā "Vienotā Krievija", mēģināja iebilst pret Kremļa reģionālo politiku, tomēr bez rezultātiem. Reģionālā politika nozīmēja arī etnisko minoritāšu valodas un kultūras ierobežošanu.
Arī finanšu sistēma tika grozīta par labu centralizācijai. Ja Jeļcina laikā nodokļi, kas tika iekasēti par dabas resursu ieguvi, vismaz daļēji palika reģionā, tad vēlāk sistēma tika reformēta un tagad nauda aiziet uz federālo budžetu, un centrs izlemj, kurš un cik pēc tam dabūs atpakaļ. Šāda sistēma ļauj vieglāk kontrolēt reģionus un nopirkt to vadītāju lojalitāti.
Spilgts piemērs ir Čečenija, kura saņem milzīgas dotācijas no centra, apmaiņā saņemot pilnīgu uzticību.
Čečenijas un Kremļa attiecības Cepurītis raksturo kā viduslaiku senjoru un vasaļu attiecības, kur vasalis Kadirovs ir saņēmis lēni Čečeniju no Putina.
Tagad, kad arvien vairāk tiek runāts par Kadirova slimību un iespējamo pēcteča meklēšanu, ir skaidrs, ka, pat ja būs kāda konkurence kandidātu starpā, tā būs kontrolēta konkurence par to, kurš var piedāvāt kaut ko vairāk apmaiņā pret Putina svētību.
"Abas puses saprot, ka dotācijas, kas veido 80 procentus no Čečenijas budžeta, ir spēcīgs arguments Kremļa pusē. Ja Čečenija kļūst par vietu, kur tiek veidotas pretputina aktivitātes, nāksies rēķināties ar sekām."
Krievijas sabrukums nenozīmētu demokrātijas uzplaukumu
Katrā ziņā jautājumā par lielāku autonomiju reģioniem "vilciens ir aizgājis", saka Cepurītis. "Kremlis ļoti labi saprot un cenšas izvairīties no jebkāda veida precendenta un nedot iespēju kādam izolētam autonomijas palielinājumam, jo tad kaut ko līdzīgu var prasīt arī citi federālie subjekti."
"Reģionu iespējas legālā un mierīgā veidā aizstāvēt savas intereses ir iznīcinātas", atzīst Oreškins.
"Taču tiem ir gan savas intereses, gan sava identitāte, gan savs priekšstats par to, kā lietām ir jābūt, un tas nozīmē, – kad atslābs centrs, tad reģionālie līderi sāks cīņu par varu," prognozē Oreškins.
Tiesa, ir naivi iedomāties, ka šie līderi tieksies uz demokrātiju izveidošanu. Jau pēc PSRS sabrukuma daudzviet reģionos Jeļcina tēzi par suverenitāti izprata tā, ka "vienas lielās padomju varas piramīdas vietā ir jātaisa daudzas mazas varas piramīdas no tā paša materiāla".
Arī tagad, ja, piemēram, Čečenija atbrīvosies no Kremļa skavām, tur visdrīzāk nostiprināsies islāmisks patriarhāls režīms, saka politologs.
Tomēr scenāriji, ka Krievijas impēriskās politikas rezultāts būs pašas Krievijas sabrukums, kā tas noticis arī ar citām impērijām, arvien tiek pieminēti. Vienlaikus izsakot bažas, ka pašreizējās Krievijas sabrukums nenotiktu tik salīdzinoši mierīgi un bez lielas asinsizliešanas, kā tas notika ar "ļaunuma impēriju" PSRS.
