Konferencē ceturtdien ievadvārdus teica Latvijas valsts prezidents Edgars Rinkēvičs, paužot cerību, ka šī konference palīdzēs virzīties soli tuvāk tam, lai apvienotu ukraiņu ģimenes.
"Mēs esam šeit, lai palīdzētu Ukrainai izbeigt Krievijas agresiju pret Ukrainas bērniem. Lai pārtrauktu nelikumīgās ukraiņu bērnu deportācijas un piespiedu pārvietošanas. Lai meklētu veidus, kā apturēt šīs zvērības un atgrieztu bērnus atpakaļ. Tie nav tikai vārdi, tās ir apņemšanās ko Latvija kopā ar vairāk nekā 60 valstīm ir apņēmusies saskaņā ar starptautisko koalīciju ukraiņu bērnu atgriešanai," teica Rinkēvičs.
Prezidents uzsvēra, ka nelikumīgo deportāciju eksistence norāda uz to, cik barbarisks ir ienaidnieks un nepieciešams turpināt meklēt risinājumus, lai bērnu atgrieztu.
Bet tajā pašā laikā ir jāatceras un jāatgādina, ka bērnu problēmai ir jābūt augstu politisko un juridisko prioritāšu sarakstā.
Krievija nevēlas sadarboties ar Ukrainu un starptautiskajām organizācijām, lai īstenotu izmeklēšanu un atklātu datus par nolaupītajiem bērniem. Rinkēvičs norādīja, ka Krievija turpina dzēst Ukrainas identitāti, radot neticamu psiholoģisku un emocionālu traumu.
"Mums jārunā skaidri. Tik ilgi, kamēr Krievija okupēs Ukrainas teritorijas, nevainīgi civiliedzīvotāji cietīs, ģimenes tiks šķirtas un tiks pārkāptas cilvēktiesības. Kā teikusi Nobela miera prēmijas laureāte Oleksandra Matvijčuka – ja vēlaties mums palīdzēt, lūdzu nodrošiniet Ukrainai ieročus. Ar ieročiem ir jāaizsargā arī likums. Lai izbeigtu nevainīgu civiliedzīvotāju ciešanas, mums jāatbalsta Ukraina līdz tās uzvarai un Latvija darīs savu daļu," sacīja prezidents.
Par saviem pārdzīvojumiem ceturtdien stāstīja arī ukraiņu bērni, kurus pārvietojuši vai deportējuši okupanti. Viens no šiem bērniem bija Veronika, kas Krievijā tika piespiesta doties skolā, kurā vienaudži viņu pazemoja.
"Kad ierados Krievijā, gāju 7.klasē un mums mācīja tikai krievu valodu un literatūru. Krievu bērni mani vainoja par viņu vecāku mobilizāciju. Viņiem es biju nacionāliste un banderoviete. Tā viņi mani sauca. Viņi varēja mani tīši pagrūst vai iesist. Es tur pavadīju gadu un divus mēnešus," stāstīja Veronika.
Par pārdzīvoto, esot Krievijā stāstīja arī Ivans no Mariupoles. Kad aptuveni mēnesi pēc pilna apmēra iebrukuma sākuma Ivans kopā ar vecāko brāli un vēl diviem draugiem mēģināja pamest okupantu ieņemto pilsētu, puišus apturēja Krievijas karavīri.
"Viņi mums draudēja ar šaujamieročiem un teica: "Ja vēlreiz būs tāda rīcība, ja jūs kaut kur dosieties bez atļaujas, tad būs lielas problēmas". Tāpēc mums nācās doties atpakaļ. Mūs aizveda pret pašu gribu. Manam 19 gadus vecajam brālim jautāja, vai viņš vēlas doties ar mani vai tur, kur mēs bijām plānojuši. Mēs ar brāli aprunājāmies un vienojāmies, ka būs labāk, ja viņš dosies uz Ukrainas kontrolēto teritoriju. Tas bija pareizs lēmums, jo tur, kur vēlāk aizveda mani, viņu galvenais mērķis bija savākt ukraiņu puišus un nosūtīt uz fronti cīnīties pret savu tautu," sacīja Ivans.
Ar runu uzstājās arī Ukrainas prezidenta kundze Olena Zelenska. Tajā viņa minēja vairākus stāstus par nogalinātiem ukraiņu bērniem dažādās Ukrainas vietās, nosaucot arī šo bērnu vārdus.
Zelenska skaidroja, ka karš rada daudz sāpju, bet vienas no smagākajām sāpēm ir tās, kas tiek nodarītas tieši visievainojamākajiem.
Zelenska norādīja, ka kara laikā Krievijas uzbrukumos tikuši nogalināti daudzi ukraiņu bērni un neviena ģimene pasaulē nav spējīga sagatavot savus bērnus karam. Bērni cieš no kara visdažādākajos veidos, un šīs ciešanas atstāj rētas uz visu dzīvi.
"Vēl nesen Harkivas apgabalā desmitgadīgs zēns apšaudē zaudēja kāju. Viņam būs jādzīvo ar protēzi. Diemžēl Krievija izvērš savu karu, izmantojot visu savu kriminālo arsenālu, ieskaitot izvarošanu. Jaunākajam upurim bija četri gadi, kā norādījusī mūsu prokurori. Es nesaukšu šo bērnu vārdus un detaļas, bet katrs kara terora akts savā veidā ir drausmīgs. Pat tad, ja bērnu neskar lodes vai raķetes, ja bērns nav izvarots, katru no septiņarpus miljoniem ukraiņu bērnu tādā vai citādā veidā karš ir ietekmējis," teica Zelenska.
Lai gan Krievijas nolaupīto Ukrainas bērnu atgūšanā ir pieņemti daudzi nozīmīgi dokumenti un daudz darīts, ir jādara vēl vairāk. Bērnu atgūšanas mehānismam jābūt iekļautam ANO rezolūcijā un pašā procesā vajadzīga līdzdalība no valstīm, kas var palīdzēt.
"Iesaistīšanās no valstīm tieši kā starpniekiem. Jo teroristu valsts atsakās no tiešām sarunām ar Ukrainu. Ženēvas konvencijā ir teikts, ka bērnu atgriešana atpakaļ var notikt gan uz viņa izcelsmes un pilsonības valsti, gan arī uz kādas trešās valsts teritoriju, kas nav konfliktējošā puse. (...) Tā kā Baltijas reģiona valstis atrodas ģeogrāfiski tuvu Krievijai, tās varētu būt šādas valstis. Visu šo mehānismu izstrādē Ukraina cer uz aktīvu partneru atbalstu," teica Zelenska.
Ceturtdien konferences ietvaros notika vairākas paneļdiskusijas. Divas no tām bija veltītas jautājuma politiskajiem un juridiskajiem aspektiem.
Bijušais Valsts prezidents Egils Levits sacīja, ka pašlaik vēl tiek ievākti pierādījumi par Krievijas pastrādātajiem kara noziegumiem Ukrainā, jo bez spēcīgiem pierādījumiem nav iespējams saukt vainīgos pie atbildības.
"Šis ir visvairāk dokumentētais karš pasaules vēsturē. Otrais pasaules karš un citi kari nebija tik labi dokumentēti. Otrais solis ir izmeklēšana, balstoties uz iegūtajiem pierādījumiem. Starptautiskā krimināltiesa savas izmeklēšanas sāka veikt 2022. gada martā neilgi pēc pilna apmēra iebrukuma sākuma, balstoties uz aizdomām par genocīdu un citiem kara noziegumiem. Viens no genocīda veidiem ir kādas etniskās grupas iznīcināšana. Tas attiecas arī uz ukraiņu bērnu rusifikāciju un ukraiņu identitātes iznīcināšanu. Tāpēc šis noziegums tiek izmeklēt atsevišķi no citiem kara noziegumiem," teica Levits.
Vienā no diskusijām piedalījās arī Eiroparlamenta deputāte Sandra Kalniete ("Jaunā Vienotība"), kura pati ir dzimusi izsūtījumā Sibīrijā.
Kalniete norādīja, ka Krievijas aizvestos ukraiņu bērnus būs grūti atgūt, kamēr turpināsies karš Ukrainā.
"Tas būs iespējams tikai tad, kad Ukraina sasniegs uzvaru. Tāpēc mums, Ukrainas tuvākajiem draugiem, ir jāredz plašāka stratēģiskā aina," viņa sacīja.
"Rietumi ir 25 reizes spēcīgāki par Krieviju, un tiem ir ekonomiskais spēks atbalstīt Ukrainu, lai tā uzvarētu karā. Ja visas NATO un Eiropas Savienības dalībvalstis atbalstam Ukrainai atvēlētu ne mazāk kā 0,25% no iekšzemes kopprodukta, Ukraina uzvarētu," teica Kalniete. "Es vairs negribu dzirdēt runas par Ukrainas atbalstīšanu tik ilgi, cik tas būs nepieciešams. Šī neskaidrā frāze nav recepte ilgstošam mieram vai ilgtermiņa drošībai. Mūsu stratēģiskajam mērķim jābūt skaidri formulētam: mēs atbalstīsim Ukrainu līdz tās pilnīgai uzvarai pār Krievijas imperiālismu. Tā ir uzvaras formula, un tai nav alternatīvas."
R. F. Kenedija Cilvēktiesību fonda prezidente Kerija Kenedija norādīja: "Vispirms mums atkal un atkal un atkal ir jāatgriežas pie tā, ka ir jāatgādina cilvēkiem – kāpēc mums ir jāuzvar šis karš. Ukrainai ir jāuzvar šis karš. Jo Ukraina stāv frontē par mūsu vērtībām – par brīvību, par demokrātiju, par likumiem, kas pēdējos 70 gadus ir aizsargājuši Eiropu."
Ceturtdien konferencē piedalījās dažādi juridisko un politisko jautājumu eksperti, gan ar šiem jautājumiem saistītās amatpersonas no Ukrainas, tostarp:
- Latvijas bijusī prezidente (1999–2007) Vaira Vīķe-Freiberga;
- Ukrainas prezidenta pilnvarotā bērnu tiesību un rehabilitācijas jautājumos Darja Herasimčuka;
- Vācijas Bundestāga viceprezidente Katrīna Gēringa-Ekardte,
- Roberta F. Kenedija Cilvēktiesību fonda prezidente Kerija Kenedija,
- Jeilas Humanitārās pētniecības laboratorijas izpilddirektors Nataniēls Reimonds.
Konferences darba kārtība angļu valodā pieejama šeit.
"Konference ir platforma, kas palīdzēs turpināt meklēt atbildes par to, kādi starptautiskie tiesību instrumenti var tikt izmantoti, lai palīdzētu Ukrainai atgūt uz Krieviju deportētos bērnus, kādu ieguldījumu tajā var sniegt žurnālisti ar savu izmeklēšanas un analītisko darbu, kā palīdzēt bērniem un ģimenēm pēc atgriešanās mājās, lai mazinātu tiem nodarīto psiholoģisko un emocionālo traumu, kā arī vissvarīgākais – kā noturēt starptautiskās sabiedrības uzmanību un spiedienu, lai panāktu Ukrainas bērnu atgriešanu mājās," norādījis konferences patrons Egils Levits.
Daļa no nolaupītajiem bērniem kara laikā kļuvuši par bāreņiem, citi bērni ar viltu ievilināti Krievijā, tiem piedaloties Kremļa rīkotajās "vasaras nometnēs".
Vecākiem Ukrainā tika iegalvots, ka viņu bērni uz brīdi gūs īsu atelpu no kara šausmām, taču tā vietā viņi tikai nolaupīti.
Saskaņā ar Ukrainas Valsts informācijas biroju uz Krieviju vai Baltkrieviju deportēti vai piespiedu kārtā pārvietoti ir 19 546 bērni. Līdz šim izdevies Ukrainā atpakaļ atvest 388 bērnus jeb mazāk nekā 0,2% no prom aizvestajiem bērniem.
Tiek prognozēts – ja process turpināsies tik lēni, būs vajadzīgi 50 gadi, lai visus nolaupītos bērnus nogādātu dzimtenē.
No Krievijas varas atbrīvotajiem bērniem būs jāpalīdz pārvarēt psiholoģiskās traumas, kas visticamāk paliks vienmēr. Pat tad, ja kādreizējais kara nozieguma upuris vēlāk spējis īstenot spožu karjeru.
"Ir iespējams pārvarēt traumu. Bet rētas paliek. Ievainojumi paliek," konferencē stāstīja Vaira Vīķe-Freiberga, kas pati pieredzējusi karu un bēgļu gaitas.
"Pagājušajā naktī es atkal redzēju sapni. Tas mani aizveda atpakaļ uz karantīnas nometni, kur biju septiņu gadu vecumā. Tas nav patīkams sapnis. Tas vajā mani visu mūžu. Un tas nav vienīgais. Bet tas nav mani apturējis dzīvot savu dzīvi. Baudīt to, kas izbaudāms un darīt to, kas ir jādara."
Vīķe-Freiberga atzina – ir jāturpina pretoties Krievijai gan militāri, gan pret tās melu propagandu līdz Ukrainas uzvarai. Citādi droši nevarēs justies pat tie, kas dzīvo tālu un domā, ka ir drošībā.
KONTEKSTS:
Tieši par bērnu deportācijām uz Krieviju no okupētajām Ukrainas teritorijām Starptautiskā Krimināltiesa izdevusi Krievijas prezidenta Vladimira Putina un bērnu tiesībsardzes Marijas Ļvovas-Belovas aresta orderi. Putina arestēšana un izdošana tiesai ir maz ticama, bet aresta orderis sašaurina Putina iespējas ceļot, liedzot viņam apmeklēt valstis, kas atzīst šīs tiesas jurisdikciju.
2022. gada 24. februārī Krievijas prezidents Vladimirs Putins pavēlēja sākt Krievijas karaspēka iebrukumu Ukrainā. Plaša ofensīva izgāzās, Ukraina nepadevās, un, saņemot ārvalstu militāro palīdzību, ukraiņu armijai izdevās apturēt iebrucējus un rudenī arī atbrīvot Harkivas apgabalu, atgūt Hersonu, un vasaras sākumā sācies Ukrainas pretuzbrukums.
