Veras Baļunas vislielākais nopelns latviešu teātra vēsturē ir viņas pedagoģiskā darbība un spožie aktieri, kurus viņa izaudzināja. Viņa izveidoja Latvijas vēsturē spilgtākās teātra zvaigznes, piemēram, Helēnu Romanovu, Gunāru Cilinski, Veltu Līni, Alfredu Jaunušanu un citus aktierus. Vera Baļuna ir pirmā sieviete režisore Latvijas Nacionālā teātra vēsturē. Viņu intersē tēlu jūtu atklāsmes poētiskums un intivitāte.
Vera Mihailovna Baļuna (18.09.1904.-17.04.1978.) bija neordināra un noslēpumaina. No Vahtangova teātra Baļuna Latvijā ienesa krievu teātra elpu. Ar režisoru Staņislavski un viņa līdzgaitniekiem praksē apguvusi leģendāro aktiermeistarības sistēmu. Viņas mērķis bija atbrīvot aktieri un dot ticību pašam sev. Tieša un subjektīva personība, kura savu lielāko mūža daļu pavadījusi Latvijas Nacionālajā (kādreizējā Drāmas) teātrī, apliecinot sevi kā spožu psiholoģisko norišu meistari. Trīs gadus Baļuna tur strādājot kā galvenā režisore. Viņas iestudējumu pamatā vienmēr bija aktieris, tapēc viņa neaizrāvās ar novaratoriskām koncepcijām.
"Šodien ir pieņemts tā, ka postulācijas teātris nav jāmīlē, ka teātrim ir jāstrādā, ka teātrim nevajag kalpot, bet Vera Baļuna vienmēr pieminēja un vienmēr mācīja visu to veco, vecā Staņislavksa rakstītās ētikas grāmatiņas - postolātes. Teātris bija jāmīl, viņam bija jakalpo un viņam bija jābūt gandrīz vai pirmajā vietā, jāatdod sevi visu. Šodienas jaunie aktieri lieliski māk sabalansēt. Tas bija noslēgts laiks, jo teātris bija noslēgta pasaule, kurā mēs bijām pasargāti no daudzām nejēdzībām," stāsta teātra zinātniece Rita Melnace.
Māksliniecei bijis radošs kontakts ar tā laika aktieru vecāko paaudzi, taču atbildīgus uzdevumus režisore uzticējusi arī jaunajiem aktieriem. Darba procesā lielu nozīmi piešķīrusi improvizācijai, atraisot aktieru fantāziju, paturot vērā sociālās vides ietekmi cilvēka rakstura veidošanā.
"Viņa, piemēram, arī pirms izrādes varēja pienākt klāt: "Mazais, kā tu jūties šodien?" Un tad es atbildu, ka man sāp tas un tas, es neesmu tādā garstāvoklī. Tad viņa atbild: "Bet tu no šī pateiktā momenta atrodi un paņem to priekš tā tēla, priekš tās lomas."," atminas Latvijas Nacionālā teātra aktrise Rasma Garne.
"Daudz esmu mācījies arī no citiem režisoriem, bet viņa bija mana vienīgā īstā skolotāja. Ar grūtu raksturu. Bet es viņu tomēr atcerēšos kā savu skolotāju, ar kuru man arī ir bijuši konflikti, kad pusotru gadu neesam runājuši, bet tas nenozīmē, ka viņu var nodot kā savu skolotāju," 1999.gadā teicis aktieris un režisors Alfrēds Jaunušans.
