Režisore Lucina Sosnovska: «Esmu pārstājusi būt neapmierināts rejošs sunītis»

Nākamā gada janvāra pēdējā dienā Daugavpils teātrī būs pirmizrāde – Fjodora Dostojevska “Brāļi Karamazovi”. Tā ir jau ceturtā izrāde, ko Daugavpilī iestudējusi jaunā režisore no Polijas Lucina Sosnovska, ar kuru Rus.Lsm.lv sarunājās klusajā Adventes laikā.

Lucina Sosnovska (Lucyna Sosnowska) pirmo reizi ieradās Daugavpilī 2013. gadā uz starptautisko teātra festivālu “Telpa – Daugavpils”. 2015. gadā debitēja Daugavpils teātrī ar izrādi “Pie mums viss kārtībā” pēc poļu dramaturģes Dorotas Maslovskas lugas. 2016. gadā viņa iestudēja Šekspīra “Hamletu”, 2018. gadā – poļu dramaturģes Patrīcijas Kovaņskas lugu “Cilvēks parastais”. “Pie mums viss kārtībā” un “Cilvēks parastais” bija nominētas “Spēlmaņu nakts” balvai kategorijā “Gada mazās formas izrāde”. 

Ludmila Vessele: Vai nav bail ķerties pie Dostojevska? Tik milzīgs… Man ienāca prātā Villija Tokareva dziesmiņa: “Debesskrāpji, debesskrāpji, bet es tāds maziņš…”  (“Небоскребы, небоскребы, а я маленький такой…”) Vai nejūtaties maziņa?

Lucina Sosnovska: Ir tāda izjūta.

Kad ej pie Dostojevska, tad jūties kā mazais cilvēks.

No vienas puses, tā ir absolūti klasiska literatūra, no otras puses, Dostojevskis ir brīnišķīgs domātājs, kas pētīja cilvēka dvēseli. Trešais apstāklis, kāpēc ir bail – esmu no Polijas, un, lai arī abas kultūras – gan krievu, gan poļu – ir slāvu kultūras, bez kopīgā ir arī atšķirīgais. Un bail ir arī tāpēc, ka, jo vairāk lasi, jo vairāk iedziļinies literatūrā, jo vairāk saproti, ka neko nezini.

Par ko būs izrāde? Šis jautājums režisoriem nepatīk, es zinu.

Es pagaidām varu tikai intuitīvi uzzīmēt, kāda būs izrāde. Teikt, ka izrāde būs par ļaunumu, būtu naivi. Tāpat kā teikt, ka izrāde būs par to, kurš nogalināja Fjodoru Karamazovu, arī būtu naivi.

Domāju, ka vairākums to, kuri nāks uz šo izrādi, zina, kurš nogalināja…

Un kurš?

Smerdjakovs. Vai tad ne? Ceru, ka viss nav sabojāts, pasakot priekšā.

Tik vienkāršā realitātes uztverē, protams, var teikt, ka slepkava ir tas, kurš nogalināja. Taču, ja izmanto filozofiski psihoanalītisko pieeju, mācību par neapzināto, tad uzdrošināšos teikt, ka vainīgi ir visi brāļi. Un vēl izrāde kļūs par mēģinājumu sarunāties ar Dostojevski, un Dostojevskis būs partneris dialogā par cilvēka būtību.

Кādi ir jūsu iemīļotākie krievu rakstnieki?

Uzdrošināšos teikt, ka ļoti mīlu Ļevu Tolstoju, vienlaikus esmu iemīlējusies, ja šis vārds šajā gadījumā ir piemērots, Čehovā. Man, pirmkārt, ir svarīga 19. gadsimta krievu literatūra.

Zinu par jūsu ieceri sarīkot aktieriem tikšanos ar īstiem noziedzniekiem, kas ir notiesāti par slepkavībām…

Jā, aktieri tiksies ar īstiem noziedzniekiem – slepkavām. Strādājot ar Dostojevski un konkrēti ar “Brāļiem Karamazoviem”,

sapratu, ka man ir ļoti svarīgs jautājums par robežu, kas šķir parastu cilvēku no noziedznieka.

Varbūt tas ir naivi, taču man šķita svarīgi tikties ar cilvēkiem, kas ir šķērsojuši šo robežu un pastrādājuši ļaunumu Kanta izpratnē. Nekādi nespēju prognozēt, kā beigsies šī tikšanās. Un pagaidām es negribētu sīkāk par to runāt.

Jūs pie mums regulāri braucat, sākot no 2013. gada. Kas jums patīk un kas nepatīk Daugavpilī?

Тas, kas nepatīk, nav saistīts konkrēti ar Daugavpili. Drīzāk tas ir saistīts ar to, ko es gribētu mainīt cilvēkos, un tas viss attiecas uz Centrālo un Austrumeiropu. Tā ir tāda gremdēšanās pagātnē… Poļu literatūrzinātniece un kultūras vēsturniece Marija Janiona teikusi, ka poļu kultūra ir ļoti romantiska, tomēr visu laiku rok ārā savus līķus, neļauj šiem līķiem iegūt mieru.

Poļu mentalitāte ir cietēju mentalitāte. Un šajā ziņā mums un jums ir daudz kopīga.

Jā, ciest mums patīk…

Kad atbraucu uz Daugavpili, man šeit ir labi. Bet tas, kas šeit traucē, arī Polijā traucē, par to jau es tikko runāju. Ļoti mīlu Daugavpils teātri, tā aktieri ir ļoti strādīgi un talantīgi cilvēki, ar kuriem man ir interesanti meklēt savu režisora metodi. Ja salīdzina ar darbu Vācijā, Francijā, Polijā, Somijā, tad tur aktieru vidē biežāk jāsastopas ar samākslotību un zvaigžņu sindromu. Savukārt šeit ir ļoti talantīgi cilvēki, kuri burtiski katrā mēģinājumā man iemāca kaut ko jaunu. Un no viņiem nemaz nekautrējos.

Daugavpilī man ļoti patīk cietoksnis. Vispār es mīlu cilvēkus un man patīk viņus vērot.

Vai ar citām Latvijas pilsētām esat iepazinusies?

Izņemot Daugavpili, esmu bijusi tikai Rīgā. Plānoju aizbraukt uz Valmieru, Liepāju un Jelgavu.

Теātris – vai tā ir māksla visiem vai arī nelielai izredzēto grupai?

Es ticu tam, ka teātris var kļūt par mākslu visiem!

Tam vajadzīgi konkrēti apstākļi. Viss ir sarežģīti, ir dažādi viedokļi, un kādam teātris liekas vecmodīgs. Kad man bija 15 gadu, es uzskatīju teātri par ļoti augsta lidojuma mākslu; tagad uzskatu, ka jāmācās teātra valoda, bet tādēļ pēc iespējas biežāk jābūt teātrī. Tas ir kā ar klasisko mūziku vai džezu – daži taču domā, ka džeza improvizācija ir vienkārši nejaušs skaņu sakopojums, un viss. Ja par to tiec skaidrībā, patērē daudz laika, tad saproti, ka džezs – tā ir dzeja, māksla.

Jaunatne ne pārāk aktīvi iet uz teātri. Ko darīt? Vai arī neko nedarīt — “c'est la vie”…

Ir kaut kā jāieinteresē jaunatne par teātri… Esmu pārliecināta, ka teātrim ir ko pateikt jauniešiem, taču nedrīkst viņus piespiest

Mani interesē jaunais skatītājs – viņam ir cits priekšstats par iecietību, viņš dzīvo ciparu tehnoloģiju pasaulē, uztver izrādi kā sarežģītu hipertekstu.

Man šķiet, ka “Brāļi Karamazovi” var ieinteresēt jaunatni.

Vispār, pēc maniem novērojumiem, Vācijā, Francijā, pat Polijā ir vairāk gados jaunu skatītāju. Piemēram, kādreizējā Polijas galvaspilsētā Krakovā vienmēr notiek kultūras rūgšana. No vienas puses, Krakova ir studentu pilsēta, no otras puses – vecās bohēmas pilsēta. Krakovieši dievina iet uz teātri, ir pat konflikts starp jaunatni un vecāko paaudzi – kurš ko grib redzēt. Toties, kad es Daugavpilī skatījos savu pēdējo izrādi “Cilvēks parastais”, tad – jā, jums taisnība, jauniešu zālē bija ļoti maz.

Ko jūs uzskatāt par savu galveno sasniegumu?

(pēc ilgas pauzes) Par manu galveno sasniegumu ir kļuvis tas, ka esmu ieguvusi spēju dzīvot saskaņā ar sevi. To es iemācījos aizejošajā gadā. Tas ir grūti, ļoti grūti. Līdz tam man likās, ka esmu tāds rejošs sunītis, kuram viss nepatīk.

Man traucēja mana empātija un tieksme novērot – pēc būtības, manas galvenās rakstura īpašības. Man šķiet, tagad esmu iemācījusies ar tām dzīvot un tās izmantot kā instrumentu darbā un dzīvē.

Tas ir sasniegums garīgajā un prāta sfērā, bet, ja runā par karjeru, tad domāju, ka man vēl viss priekšā.

Vai romāns ar Daugavpils teātri turpināsies?

Es ļoti to gribētu, bet ne viss ir atkarīgs no manis.

Vai Advente un Ziemassvētki jums ir svarīgi?

Ir svarīgi. Pāris nedēļas pirms Ziemassvētkiem cenšos nestrādāt, atpūšos, gatavojos. Bērnībā es taisīju Adventes kalendāru, tagad to saņemu kā dāvanu no sava brāļa un māsas bērniem, viņi to taisa speciāli man. Ziemassvētku vakaru mēs pavadām kopā, sapulcējas visa ģimene: māsa atlido no Meksikas, brālis – no Anglijas, sabrauc radinieki no dažādām Polijas malām, mūsu ir daudz.  Agrāk mēs visi pulcējāmies manas vecmāmiņas no mātes puses mājās, tagad pie manas mātes. Tas notiek mazā miestiņā Polijas dienvidos netālu no Kelces.

Bet Jauno gadu es parasti svinu ar draugiem. Mēs braucam uz kalniem, uz kādām pāris dienām noīrējam mājiņu… Bet 3. janvārī jau būšu Daugavpilī un turpināšu darbu pie “Brāļiem Karamazoviem”.

Аutore izsaka pateicību Daugavpils Universitātes rusistikas un slāvistikas katedras pasniedzējam Andrim Kazjukevičam par palīdzību tulkojumā.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Teātris un deja
Kultūra
Jaunākie
Interesanti