Atvadīšanās no rakstnieka notiks Rīgas Latviešu Biedrības nama Līgo zālē otrdien, 18.jūnijā, no plkst. 13 līdz 15. Paredzēts, ka ap plkst.14. 30 ceļa vārdus pēdējā gaitā rakstniekam teiks Rīgas Lutera draudzes mācītājs Linards Rozentāls.
Alberts Bels dzima 1938. gada 6. oktobrī Ropažu pagasta "Jaunmežplepjos" kā Jānis Cīrulis. Vēlāk dzīves gaitā (oficiāli 1971. gadā) pieņēma pseidonīmu Alberts Bels.
Alberta Bela ieguldījums literatūrā bijis patiesi nozīmīgs. Viņa zināmākie romāni ir "Būris", "Bezmiegs", "Cilvēki laivās". 1967. gadā uzrakstītajā romānā "Bezmiegs" Alberts Bels kritizēja padomju iekārtu, un pret viņu tika ierosināta krimināllieta. Cenzētā variantā romāns tika publicēts 1987. gadā, bet necenzētā — tikai 2003. gadā. Pēc A. Bela romāniem uzņemtas filmas "Uzbrukums slepenpolicijai" (1974), "Šāviens mežā" (1983), "Būris" (rež. Ansis Epners, 1993).
Pirms 36 gadiem – 1988. gada 11. novembrī, Rīgas pils Svētā Gara tornī pirmo reizi pēc padomju okupācijas gadiem pacēlās Latvijas karogs. Alberts Bels un Ēvalds Valters uzvilka karogu mastā. Tas bija simbolisks un emocionāls brīdis. Kā atminējās rakstnieks Alberts Bels:"Iespaidīgākais bija: kad es gāju uz šo vilkšanu, pa visām ielām uz Vecrīgu, uz Daugavmalu plūda cilvēku straumes. Un sejas bija pavisam citādākas nekā ikdienā. Tās bija apgarotas, koncentrētas uz kādu mērķi. Es redzēju, ka cilvēku sejās vairs nav baiļu. Tas bija ļoti zīmīgi."
Pieaugot ģeopolitiskajai spriedzei, rakstnieka vēlme bija nākotnē redzēt brīvu un stipru Latviju. 1990. gadā Alberts Bels tika ievēlēts LPSR Augstākajā Padomē (1990–1993) un 4. maijā balsoja par Deklarāciju par Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanu.
Alberts Bels ir saņēmis virkni apbalvojumu un atzinību – 2023. gada saņēmis Valsts Prezidenta cildinājuma rakstu un Ministru kabineta balvu par izcilu sniegumu Latvijas literatūrā un ieguldījumu Latvijas neatkarības atjaunošanā. 2012. gadā saņēmis Latvijas literatūras gada balvu, 2000. gadā apbalvots ar Triju Zvaigzņu ordeni. 1999. gadā uzņemts par Latvijas Zinātņu akadēmijas goda biedru. Apbalvots ar Barikāžu piemiņas zīmi 1991. gadā. Saņēmis Latvijas kultūras darbinieka nosaukumu (1982), Valsts prēmiju literatūrā (1989; par romānu "Cilvēki laivās"). 2010. gadā izdota literatūrzinātnieču Daces Lūses un Daces Ūdres grāmata "Alberts Bels".
Kā Nacionālās enciklopēdijas šķirklī raksta literatūrzinātniece Zanda Gūtmane: "Alberts Bels ir viens no izcilākajiem 20. gadsimta otrās puses latviešu rakstniekiem, kura darbi Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) stagnācijas periodā (1964–1985) palīdzējuši sabiedrībā saglabāt priekšstatu par ētiskajām vērtībām un garīgās brīvības nepieciešamību.
Savos romānos rakstnieks konceptuālā un metaforiskā veidā pētījis totalitārisma varas mehānisma darbību un tā ietekmi atsevišķa indivīda, sabiedrības un tautas dzīvē, konsekventi nostājoties pret šo sistēmu. Viņa veidotās metaforas – būris, saucēja balss, saknes, cilvēki laivās – Latvijas kultūrvidē ieguvušas ar totalitārisma sistēmas negācijām un to pārvarēšanu saistītu nozīmi.
Alberts Bels ir pirmais konsekventais modernisma paņēmienu un eksistenciālisma ideju iemiesotājs Latvijas padomju literatūrā, kura idejiskie un estētiskie meklējumi 20. gadsimta 60. gadu otrajā pusē ierosinājuši jaunas literārās paradigmas veidošanos."
Līdzjūtību ģimenei paudis arī Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs, sakot: "Alberts Bels bija spoža personība, ar drosmīgu intelektuālo stāju, brīvdomību un oriģinalitāti. Viņa devums Latvijas neatkarības atjaunošanā ir neizdzēšams. Visdziļākā līdzjūtība rakstnieka Alberta Bela tuvajiem un viņa talanta cienītājiem."
