"Padomju laikā Bruno Skultes daiļrade bija aizliegta – viņš tika uzskatīts par pārāk latvisku, pārāk tautisku un nacionālu. Bet Skulte bija uzticīgs Latvijas mūzikai," atzīmē muzikologs Arvīds Bomiks.
Un šī uzticība dažkārt vērsās pret pašu komponistu. Kara beigās kādreizējais Radiofona programmas daļas vadītājs un diriģents Bruno Skulte pievienojas bēgļu rindām. Neziņas mēnešos viņš Oldenburgā drosmīgi dibina Latviešu Operas kompāniju, kuras vajadzībām 1947. gadā sāk rakstīt operu "Vilkaču mantiniece". Tās pamatā Ilonas Leimanes romāns.
Literatūrvēsturnieks Viesturs Vecgrāvis atgādina, ka pirmos uzmetumus savam jaunajam romānam Ilona Leimane sāk rakstīt jau Baigajā gadā: "Tā bija kā glābšanās no tālaika varas, varmācības, demagoģijas, meklējot kaut ko fundamentālu. Un šis fundamentālais tiek atrasts pagātnes stiprajos cilvēkos."
Pāri okeānam
Mainot varoņu vārdus, operas libretu raksta bēgļu gaitās esošā, kādreizējā Nacionālā teātra aktrise Tonija Kalve. Bija tapis "Vilkaču mantinieces" klavierizvilkums, Bruno Skulte jau bija instrumentējis pirmo no operas piecām ainām, kad viņš 1949. gadā saņēma darba piedāvājumu no Amerikas Savienotajām Valstīm. Kavēties nedrīkstēja.
Dodoties pāri okeānam, Skulte atstāja gan dzimteni, gan sapni uz skatuves reiz ieraudzīt savu "Vilkaču mantinieci" – jaunajā mītnes zemē, sākot visu no nulles, šādu greznību nevarēja atļauties.
Atlika vien gremdēties atmiņās un savām uzticības personām, tostarp arī toreizējam studentam, tagad nenogurdināmajam Bruno Skultes daiļrades popularizētājam, diriģentam Andrejam Jansonam rādīt operas klavierizvilkumu un stāstīt par iecerēm, kurām piepildīties nebija lemts. Laikabiedri Skulti raksturo kā nopietnu, nosvērtu, mazrunīgu, atturīgu un kautrīgu. Bruno Skultem pietika ar Ņujorkas latviešu sabiedrību, pēc plašākas atpazīstamības viņš nealka.
Piecdesmitajos gados viņš lepni noraidīja diriģenta Leopolda Stokovska piedāvājumu iestudēt "Vilkaču mantinieci" Maskavas Lielajā teātrī. Pirmizrādei, viņaprāt, bija jānotiek Latvijā.
Zināms, ka deviņdesmitajos gados ar klavierizvilkumu iepazinās tā brīža Latvijas Nacionālās operas diriģents Jāzeps Lindbergs. Diemžēl Bruno Skultes jaunākajam brālim Ādolfam Skultem darbu bija pārpārēm, lai spētu vēl instrumentēt arī "Vilkaču mantinieci”. Un tikai 2003. gadā, strauji tuvojoties Bruno Skultes simtgadei, iecere atskaņot visu operu ieguva reālus apveidus. Tas nebūtu noticis bez jaunākā brāļa Oļģerta Skultes entuziasma un Latvijas Nacionālās operas Ģildes Ņujorkā finansiālā atbalsta.
Andreja Jansona rokās nonāca manuskripts, kur dažas ainas bija rakstītas ar zīmuli uz kara laika papīra, kur līdzās svītrojumiem un labojumiem bija neuzrakstītas taktis vai partijas.
Bija vajadzīgi 14 mēneši, lai "Vilkaču mantinieces" partitūra būtu gatava.
Pirmatskaņojums Latvijā
Mūzikas drāma "Vilkaču mantiniece” pirmo reizi pilnībā izskanēja komponista simtgadē, 2005. gada 3. novembrī. Uz skatuves bija Andžella Goba, Antra Bigača, Guntars Ruņģis, Armands Siliņš, Inga Šļubovska, Baiba Gaure, pie diriģenta pults – Andrejs Jansons. Tiesa, tas pagaidām bija režisora Gunta Gailīša veidots koncertuzvedums. Izrāde dzima 2011. gada 3. jūnijā. Solisti – Dana Bramane, Raimonds Bramanis, Andžella Goba, Ieva Parša, Inga Šļubovska, Armands Siliņš.
Iestudējuma radošajā komandā bija dramaturģe Margarita Zieda, kura atceras, ka izrādes sagatavošanas procesā Andrejs Jansons atsūtījis Ēvalda Dajevska veidotās skices: "Tur bija tāds krāšņums, monumentālisms, skaistums un spēks, kādu uz mūsdienu skatuvēm vairs nelieto. Un tieši tāpēc mums likās, ka tas ir nevis vecmodīgs, bet mūsdienīgi uzrunājošs stils.”
Režisore Ināra Slucka, kurai tā bija debija operas žanrā, atzīmēja: "Mani interesē naids, un kā mēs no tā atbrīvojamies caur mīlestību.”
Bet scenogrāfe un kostīmu māksliniece bija Ieva Jurjāne. Viņasprāt, šajā operā intensīvi sakompresētā veidā notiek milzīgs emocionāls, laikā ietilpīgs notikums: "Gribēju šo intensitāti pārlikt arī uz skatuves – gan krāsā, gan telpā. Tur ir lieliskas lietas, kas mūsu nācijai vajadzīgas, lai beidzot izlīstu no zemes tārpa sajūtas."
Ko raksta prese
Laikraksts "Das Opernglas" par pirmizrādi raksta tā: "Visai veristisks stils, ko varētu ierindot kaut kur starp Pučīni un 20.gadsimta 50.gadu filmu krāšņo mūziku, piešķir operai pievilcīgu vitalitāti". Bet Milānā kādā laikrakstā parādījās virsraksts "Latvietis, kurš komponējis ar itāļu gaumi” - un kā gan savādāk, ja Bruno Skultes dzīslās patiesi arī daļiņa itāļu asiņu!
2011. gadā laikrastā "Ir" Leonarda Ķestere teic šādus vārdus: "Inārai Sluckai pirmoreiz uzņemoties ambiciozo operas režijas darbu, ir izdevies skaidri realizēt savu ieceri – savilkt tālaika notikumus ar mūsdienu Latvijas garīgo klimatu:naids, pesteļošana, bezatbildība, skaudība, gļēvums – pilnīga destrukcija – un mīlestība, spēks, skaistums un brīvība."
Inese Lūsiņa papildina: "Kaut arī šis nav visspēcīgākais meistardarbs latviešu operā, te uzrunā gan mūzika, gan stāsts. Mūzikā uzrunā emocionālais neoromantisms un neoimpresioniskais gleznieciskums, un vienlaikus latviskā skaņutelpa."
Par "Operas Skroderdienām" sauktās "Vilkaču mantinieces" iestudējums saņēma arī laikraksta "Diena" Gada balvu kultūrā.
Raibs kā Ievas Jurjānes veidotais lupatu deķa priekškars ir bijis "Vilkaču mantinieces" ceļš līdz pilnvērtīgam pirmatskaņojumam. Atliek vēlēt, lai nākotnē dominē gaišās krāsas.
