Anete Ašmane-Vilsone: Šī, protams, nav pirmā reize, kad kopā ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri esat šeit, Rīgā. Kā tas ir tagad, kad ierodaties pie LNSO – vai šis orķestris jums jau ir kā tuvs draugs vai vismaz labi zināms paziņa? Vai tas ir atšķirīgi, kā braucot pie citiem orķestriem?
Kristīna Poska: Protams, tas ir ļoti atšķirīgi kā citos orķestros, es šo orķestri diezgan labi pazīstu. Man tiešām patīk šeit atgriezties katru reizi. Man šajā orķestrī patīk viss – mūziķi, cilvēki, kurus, protams, es iepazīstu arvien vairāk. Man patīk darba ētika, patīk skaņa. Tie tiešām nav tikai vārdi, man ir liels prieks šeit atgriezties. Un šoreiz es atkal piedzīvoju, ka ar katru reizi kļūst arvien patīkamāk.
Šis ir arī pēdējais koncerts, ko orķestris sniegs šeit, Lielajā ģildē. Vai arī jūs, tāpat kā mēs, priecājaties, ka šī vieta tiek renovēta?
Es domāju, ka tā ir puse uz pusi. Viena acs smaida, otra raud, jo, protams, ļoti bieži šim lielajam orķestrim un lielajam repertuāram, ko mēs spēlējam tagad un pagājušajā reizē, tā zāle ir mazliet par mazu. Bet tajā pašā laikā tā ir vēsturiski ļoti svarīga un īpaša ēka, kurai ir sava atmosfēra un arī daudz priekšrocību. Pat ja tā tiks renovēta, nav iespējams padarīt zāli lielāku. Tāpēc renovācija ir svarīga, bet, protams, ilgtermiņā orķestrim būtu vajadzīga kārtīga koncertzāle. Protams, tas nav bijis šīs ļoti skaistās zāles mērķis. Tāpēc es domāju, ka renovācija nevar izmainīt galveno problēmu. Un tādēļ ir nedaudz žēl, jo ir jauki būt šeit, šajā namā un Rīgas vidū. Un tas ir tā un tā. Tai ir abas puses.
Šī koncerta programmā ir trīs skaņdarbi – latviešu komponists, igauņu komponists un dižais Ludvigs van Bēthovens. Vai tā bija jūsu izvēle, vai arī kaut kas nāca no orķestra?
Tas bija viss kopā. Tas ir ļoti interesanti, ka reizēm tas ir dialogs. Patiesībā, kad mēs vienojāmies par šo programmu, es to vēl darīju kopā ar Andri Pogu, kurš aktīvi darbojās mākslinieciskajā plānošanā. Tas bija kā pingpongs, un vienmēr bija ļoti patīkami veidot programmas, jo iesaistījās abas puses, un bija interesanti, kā programmas attīstījās plānošanas gaitā.
Bēthovena Devītā simfonija bija mana vēlēšanās. To arī ir ļoti skaisti spēlēt īpaši tagad, jo nesen bija šīs simfonijas pirmatskaņojuma 200. gadskārta. Tātad ir lielisks laiks atskaņot šo skaņdarbu. Un tad vēlējāmies ielikt kaut ko no Latvijas, kaut ko no Perta. Bija daudz aspektu, kas spēlēja lomu, kāpēc programma beigās ir tieši šāda. Protams, tie ir stilistiski ļoti, ļoti atšķirīgi skaņdarbi.
Arvo Perta "Credo" nav skaņdarbs no tintinabuli perioda, ko mēs lielākoties zinām no viņa, bet gan no iepriekšējiem laikiem, kad viņš komponēja ļoti dažādos modernos stilos, un viens no tiem bija kolāža, un šis ir viens no viņa nedaudzajiem kolāžas darbiem. Un tiem visiem ir viens un tas pats princips, kas patiesībā izpauda viņa iekšējo cīņu, ka seriālisms un dodekafonija ir strupceļš, tā nav mūzika, kas kādu aizkustina, un tā ir tikai teorētiska. Viņš nebija laimīgs, un viņš konstatēja, ka tā mūzika, ko viņš komponē, ir naidīga, to ir pamats nīst. Un tajā pašā laikā viņš klausījās Bahu un atrada kaut ko dievišķu – harmoniju, ko mēs visi meklējam arī 20. un 21. gadsimtā. Šī cīņa ir īpaši skaidri atspoguļota opusā "Credo", tā ir cīņa, kas meklē gaismu. Un gaismu viņš saskatīja Baha mūzikā, kas šajā darbā ir skaidri citēta. Un arī viņš pats meklēja šo gaismu. Viņš nezināja, kurā virzienā vajadzētu iet, bet zināja, ka tīrībai, vienkāršībai un vienkāršai, tīrai melodijai vajadzētu spēt kaut ko izteikt. Darbs ir sacerēts 1968. gadā, un pēc tam bija astoņu gadu klusums. Viņš neko nevarēja sacerēt. Viņš rakstīja tūkstošiem vingrinājumu ar gregoriskajiem dziedājumiem, bet nezināja, vai vēl kādreiz sacerēs kādu skaņdarbu. Un pēc astoņiem gadiem viņš nāca klajā ar tintinabuli stilu. Tātad tas nozīmē, ka šī tieksme pēc gaismas, pēc risinājuma, pēc kaut kā, kas ir harmonijā ar visu pasauli un ar viņu pašu, kā arī ar klausītājiem un mūziķiem, arī muzikāli šī tieksme bija ārkārtīgi liela, un bija nepieciešams tik ilgs laiks, lai atrastu šo ceļu, kas viņu padarīja pasaulslavenu.
Un arī Ešenvalda darbā ir šī cīņa un šī vēlme pret gaismu, jo ir šis skaistais teksts, ko, es ceru, klausītāji varēs izlasīt programmiņās. Ingas Ābeles dzeja, tiešām ļoti, ļoti poētiska, un viens no galvenajiem teikumiem ir: Es stiepju savas tukšās rokas pretī gaismai. Tātad tā ir vēlme iet pretī gaismai. Un šis darbs saucas "Ezeri atmostas rītausmā". Tā ir situācija naktī tieši pirms rītausmas, un ilgas pēc gaismas. Un viņa to apraksta visīpašākajā veidā, un Ešenvalds to ļoti skaisti ievij mūzikā. Un Bēthovena 9. simfonija arī katrā ziņā ir tieksme uz gaismu. Tātad patiesībā visos trijos skaņdarbos ir ļoti, ļoti spēcīga tieksme uz šo gaismu. Tā ka tā ir ļoti, ļoti īpaša programma, ko mēs pat neapzinājāmies, to veidojot. Šis patiešām ir īstais laiks šai ideālajai programmai. Un es arī ļoti priecājos iepazīt Ešenvaldu, latviešu komponistu, kuru es atskaņoju pirmo reizi. Un mani iepriecina redzēt, ka mēs, Baltijas valstis, mūsu komponisti nebaidās rakstīt skaistu mūziku. Es 15 gadus esmu dzīvojusi Berlīnē, tāpēc man ir liela ietekme no vācu kultūras, kur šī skaistā mūzika joprojām ir tabu. Arī mūzikas vidusskolās, augstskolās tev kā studentam nav atļauts kaut ko tādu darīt. Protams, arī skolotāji ir dažādi, bet es domāju, ka to tiešām var mazliet vispārināt – tiklīdz kaut kur ir kāda skaista melodija, tad profesors nav priecīgs. Tas ir ļoti ekstrēmi, ko es saku, bet šī mentalitāte patiešām joprojām pastāv. Mums Baltijā ir problemātiska vēsture politisku apsvērumu dēļ, mūsu klasiskā mūzika un kultūra sāka attīstīties daudz vēlāk nekā Viduseiropā, kādā brīdī mēs bijām atdalīti arī no savām saknēm un mums nācās kalpot pilnīgi citam režīmam un sistēmai, bet tajā pašā laikā pēc tam mēs kļuvām brīvi. Tas nozīmē arī to, ka mums nav noteiktu tradīciju, un tas var būt arī kaut kas ļoti pozitīvs, jo tas nozīmē, ka viss ir iespējams. Kā balta lapa, tabula rasa. Mēs arī tik ļoti neturamies pie dogmām. Un es domāju, ka visa pasaule jau pēdējos varbūt 70, 60 gadus vēlas, lai būtu skaista mūzika. Nav jau tā, ka tā nebūtu izpildīta vai radīta arī pagājušajā gadsimtā, bet tas nav bijis mūsdienu mūzikas galvenais uzsvars. Un mums šeit, Baltijā, mums ar to nav problēmu. Un tas, ko Perts atklāja 1976., 77. gadā, tas bija ļoti, ļoti neparasti, tā ir vienkāršība, tīrība un skaistums. Un, protams, Ešenvalda valoda ir ļoti atšķirīga, bet tomēr tā arī iet uz skaistumu, un tā par to nekaunas. Un es domāju, ka tā patiešām ir mūsu stiprā puse šeit, Baltijā.
Jūs runājāt par gaismas meklējumiem šajā programmā, katrā darbā dažādos veidos. Vai jums šķiet, ka šis ir laiks, kad arī mums, klausītājiem, mūziķiem, mums visiem ir jāmeklē gaisma?
Protams. Vienmēr. Tā ir taisnība, jo, ja mēs paskatāmies, kas notiek pasaulē, tā visu laiku kļūst arvien trakāka. Piemēram, kad sākās Covid-19, mēs tam nevarējām noticēt. Tagad mēs par to jau esam aizmirsuši. Mēs vairs nezinām, kas tas bija. Un, kad tas beidzās, mēs domājām "labi, tagad viss ir labi", bet paskatieties, kas notiek apkārt. Protams, mums, Baltijas valstīm, kara situācija Ukrainā ir ļoti būtiska, un tas mūs tiešām ļoti nomāc. Ir daudz cilvēku, kuriem kopš kara sākuma ir bail, un bailes ir kļuvušas vēl lielākas, īpaši pēdējā laikā. Bet arī plašāk, ja mēs paskatāmies apkārt, kas notiek pasaulē, ir tik daudz lietu, kur mēs arvien mazāk un mazāk redzam gaismu. Tāpēc, manuprāt, vēlme pēc tās kļūst vēl lielāka. Es personīgi ticu arī tam, ka gan personīgā līmenī, gan arī sabiedrībā un globālā līmenī ir nepieciešamas krīzes, lai pārietu uz nākamo līmeni, lai attīstītos, lai pārmaiņas varētu notikt, bet tajā pašā laikā, protams, neviens nevēlas iet cauri šīm tumšajām vietām. Ikviens cer, ka tās nebūs pārāk dziļas. Bet dažās vietās, manuprāt, mēs jau esam ļoti lielā tumsā, un tā var kļūt vēl lielāka. Tāpēc gaisma ir būtiska. Un, jo vairāk cilvēki kaut ko dara vai pat atrod gaismu, cerību sevī, tas jau, manuprāt, maina vibrācijas mūsos pašos un arī sabiedrībā. Bet, protams, tas nav tik vienkārši.
Ja mēs runājam par koncerta otro daļu – tajā skanēs vērienīgā Bēthovena Devītā simfonija. Vai tas bija jūsu sapnis vai mērķis to diriģēt un atvest šeit?
Jā! Jāsaka, ka šo skaņdarbu diriģēju pirmo reizi, un es to esmu vēlējusies diriģēt jau daudzus gadus. Patiesībā es atceros, ka pirmo reizi, kad šeit ierados, es jau runāju par to ar Andri Pogu. Teicu, ka gribētu diriģēt Bēthovena Devīto, bet viņš teica, ka diemžēl vēl ir par agru, jo pirms dažiem gadiem orķestris to jau spēlēja. Un es teicu, ka tas ir ļoti skumji, vai tiešām… Mēs diskutējām, bet nekā. Un tad pagāja pāris gadi, un tad es teicu: "Bet tagad, varbūt tagad? Darīsim to tagad!" Es tiešām biju ļoti, ļoti uzstājīga. Tā ir bijusi faktiski vienīgā lieta, par ko esmu bijusi tik uzstājīga programmas veidošanā – vispār, ne tikai ar šo orķestri. Jo Bēthovens noteikti ir viens no maniem mīļākajiem komponistiem un arī tas, uz ko es koncentrējos savā darbā. Un ar Flandrijas orķestri mēs ierakstām visas simfonijas. Piecas jau esam ierakstījuši, četras vēl ir priekšā. Un šajā Devītajā simfonijā visas daļas – pirmā, otrā, trešā – tā visa ir gatavošanās, kas ved uz finālu. Arī visas iepriekšējās astoņas simfonijas ir kā sagatavošanās – tad liels pārtraukums, un tad nāk kaut kas pavisam cits. Jūs kā mūziķis nejūtaties pilnīgs, ja neesat izpildījis šo skaņdarbu. Bet man personīgi vispārējās Bēthovena idejās, kas tiešām atrod savu cildeno izpausmes veidu šajā simfonijā, manī tās ļoti, ļoti spēcīgi rezonē, pat ja tās ir ideālistiskas. Bet es domāju, ka mums ir jābūt ideālistiskiem, citādi – kas mums atliek? Jā, tā man bija ļoti liela vēlēšanās, un es esmu ārkārtīgi laimīga, ka beidzot mēs to varam izdarīt, un orķestris to skaisti nospēlēs. Mēģinājumi rit labi, un tas būs lieliski.
Jūs teicāt, ka ierakstāt visas Bēthovena simfonijas, tātad varat redzēt, kā viņš aug no pirmās līdz pēdējai. Vai tas ir pavisam cits komponists?
Tas ir ļoti interesants jautājums, jo savā ziņā visas simfonijas ir ļoti atšķirīgas. Tajā pašā laikā Bēthovena kodols ir klātesošs visās simfonijās. Daži saka, ka pirmajā un otrajā simfonijā tas vēl nav dzirdams. Es tam nepiekrītu, es to tur noteikti jau dzirdu. Pat ja formā un stilistikā tās tiešām vairāk atskatās uz Haidnu. Bet patiesībā pat Astotā simfonija arī atskatās atpakaļ, bet skatās arī tālāk. Un tad, protams, ir ļoti liels pārtraukums starp Otro un Trešo simfoniju. "Heroiskā" simfonija ir kā revolūcija, kas viņā notiek. Viņš noteikti ir mainījies kā cilvēks, jo toreiz, tas bija 1802. , 1803. gadā, viņš saprata, ka kļūst kurls, un viņam bija šī milzīgā krīze. Kā arī, protams, tas, kas politiski notika – iedvesma no Napoleona, kurā viņš vēlāk bija pilnīgi vīlies, un tā tālāk. Tā kā tur noteikti ir lielas pārmaiņas. Bet tajā pašā laikā tās īpašības, kas tur kļūst patiešām klātesošas un skaidras, es tās redzu mazākā formā jau arī pirmajās simfonijās. Ceturtā – atkal pavisam cita. Piektā – jauna revolūcija. Sestā – atkal tik atšķirīga. Un Septītā – eiforisks prieks. Arī savā ziņā atšķirīga izpausme, bet šis pārņemošais prieks, ar kuru tu gandrīz nespēj tikt galā, kas savā ziņā garīgi sagatavo jau Devīto, kura, protams, nāks tik daudzus gadus vēlāk. Savā ziņā es jūtu, ka visas šīs deviņas simfonijas elpo kopā. Cilvēki ļoti bieži dod priekšroku nepāra simfonijām – trešajai, piektajai, septītajai, devītajai, un otrā, ceturtā, pat sestā, arī astotā ir daudz mazāk atskaņotas. Taču man šķiet, ka tās ir patiešām nepieciešamas – tas ir kā ieelpa un izelpa. Un tas ir ļoti, ļoti, ļoti dabiski. Un ļoti bieži tās arī tika komponētas kopā, piemēram, Piektā un Sestā, un Septītā un Astotā. Tas ir ļoti, ļoti interesanti, tur ir iekšēja dinamika. Katra simfonija ir atšķirīga, bet visās noteikti ir īstais Bēthovena kodols. Un ne velti šīs deviņas simfonijas ir visas simfoniskās mūzikas pamats Rietumu pasaulē. Jā, trūkst vārdu, lai to aprakstītu.
Kāda ir jūsu atslēga, lai atvērtu šo simfoniju? Kā jūs to interpretējat?
Kā es to redzu – pirmā daļa ir šī vecā pasaule, kurai viņš patiešām ticēja, kuras varonis ir Trešajā simfonijā, Piektajā simfonijā. Šis varoņa ideāls, kuram ir jācīnās. Es domāju, ka tas vienmēr ir bijis viņš pats, pat ja reizēm kāds saka, ka tas ir Napoleons vai kāds cits. Bet es domāju, ka tas vienmēr ir bijis viņš, jo – kurš gan cits? Un tā ir šī cīņa ar pasauli un šī tieksme pēc gaismas, kas viņam vienmēr ir bijusi – iet cauri šai cīņai. Un tas ir ļoti skaidri redzams pirmajā daļā, kuras beigās ir sēru maršs. Un es domāju, ka šis varonis, šis abstraktais varonis tur tiek apglabāts.
Ļoti svarīgi manā pieejā ir tas, ka katra daļa nepārprotami ir gatavošanās ceturtajai. Un pat pirmajā daļā, ļoti īsi mirkli, bet jūs dzirdat jau koka pūšaminstrumentu partijās šo "Odas priekam" tēmu. Un otrajā daļā joprojām ir šis kodīgais, klasiskais Bēthovens, bet daudz izvērstākā, plašākā mērogā. Un tad Trio – atkal skaidrs mājiens pilnīgi jaunai krāsai. Tātad, ja arī Skerco stilistiski vēl joprojām pieder šai vecajai pasaulei, tad Trio jau pagriežas uz ceturto daļu, uz šo "Odu priekam" Un mēs to arī spēlējam mazliet citādā tempā, es tā interpretēju partitūru, kas, manuprāt, ir vairāk tas, kas ir rakstīts, lai gan ir daudz avotu, diskusiju un sazvērestības teoriju, un tā ir ļoti neskaidra lieta. Bet man ir risinājums, kas tiešām skaidri sasaucas ar "Odas priekam" muzikālo materiālu.
Un tad īstais pagrieziena punkts ir trešā, lēnā daļa, kas ir vienkārši bezgalīga mīlestības izpausme. Un es domāju, ka, tā kā varonis jau ir apglabāts, tas nozīmē, ka šīs varonīgās lietas, cīņa par labo, par apgaismību, par labām idejām, lai mainītu pasauli – viņš saprot, ka ar to nepietiek. Vienīgais, kas maina pasauli, ir mīlestība. Un tās galīgā izpausme ir tā, ka visi mīl visus, un tad būs miers, tad nebūs karu un visi kļūs brāļi, un būs brālība, un visa pasaule būs kā ģimene. Tātad šis pagrieziens ir mīlestība, un šī mīlestība ir simfonijas lēnā daļa. Tā ir tīra mīlestības izpausme, tā ir sirds. Un sirds kodols ir mazs fragments, kurā koka pūšaminstrumenti spēlē tēmu. Es domāju, ka tas, iespējams, ir visbūtiskākais moments visā simfonijā. Un tad nāk slavenais fināls, mēs to spēlējam gandrīz attacca, jo ir šī ļoti skaistā, diezgan garā mīlestības un miera daļa, sapnis par to. Viņš sapņo par jauna veida varonību, kas ir saistīta ar brālību un ar "Odas priekam" ideju. Un tad, kad tas ir pabeigts, attacca ir šīs brutālās, biedējošās fanfaras. Tas ir kā brutāls, iznīcinošs spēks, kas grib palikt un iznīcināt šo sapni, sakot "nē, nē, nē, tā ir utopija, tā pasaule nestrādā". Un tad čella epizode, kas jau sagatavo basu, kurš vēlāk dziedās, saka: "Nē, apstājies. Ne ar šiem paņēmieniem, draugi. Tas nav tas ceļš, pa kuru mēs ejam. Mēs šeit pilnībā mainām savu domāšanu un visu pasauli." Un tad ir citāti no visām daļām, un tad nāk prieka tēma, un tad pasaule pilnībā mainās. Šī koncepcija, manuprāt, ir ļoti skaidri parādīta. Un es domāju, ka tas ir tas, kas mums ir nepieciešams arī šodien. Ko cilvēce ir iemācījusies 200 gadu laikā? Neko. Bet mēs joprojām varam par to sapņot.
