Teritorija
Brasā, Gaujas ielā, var redzēt vecu sienu ar atjaunotu uzrakstu vecajā krievu rakstā: "ЖЕЛ Богословскаго горно-заводскаго общества" [no krievu valodas: Bogoslovskas kalnrūpniecības biedrība – red.]. "Google" teic, ka pirms revolūcijas tāds nosaukums bija rūpniecības uzņēmumu konglomerātam Urālos, kam bija filiāle un noliktavas Rīgā. Te arī bija šīs noliktavas.
Pirmo reizi šeit ienācu februārī. Veci cehi no silikātķieģeļiem, dzelzs angārs. Tipiska padomju laika industriālā ēka, kādu Rīgā nav mazums. Sākumā domāju, ka te ir kārtējais pamestais objekts, – viss vecs, apkārt ne dvēseles. Tā tikai šķita. Vienā no cehiem dežurē Dzintars – kā noskaidrosies nedaudz vēlāk, pēdējais šeit no agrākajiem laikiem palikušais akmeņkalis. Viņš iznāk pārbaudīt, kas te staigā, un, izdzirdējis manu neskaidri teikto "gribēju paskatīties", iet pēc atslēgu saišķa.
Vienā no cehiem uz putekļainās grīdas rindā salikti veci agregāti, kas izskatās pēc pneimatiskajiem atskaldāmajiem āmuriem. Iespaids – kā no dokumentālajām filmām par Pripeti, pamesto pilsētiņu Čornobiļas zonā. It kā te 80. gados strādājušie meistari būtu nolikuši instrumentus, pabeiguši maiņu un vairs nebūtu atgriezušies. Šodien ar tādiem vairs nestrādā, komentē gids. It kā grabažas, bet nav izmetis.
"Māksla"
Savā ziņā "radošais kvartāls" te ir jau sen.
20. gadsimta pašā sākumā līdzās (Gaujas ielā 9) bija Augusta Folca darbnīca. Magdeburgietis, kas bija pārcēlies uz Rīgu, šeit bija kļuvis par Rīgas jūgendstila galveno tēlnieku. Viņa vārdu reti kurš uzreiz atpazīst, nav jau Eizenšteins. Lai gan Folca darbus ir redzējuši absolūti visi rīdzinieki – bez figūrām uz centra ēku fasādēm tā ir strūklaka pie Nacionālās operas (tolaik tur bija vācu teātris), Rolanda statuja, figūras uz Melngalvju nama frontona.
20. un 30. gados, Latvijas brīvvalsts laikā, šeit (Gaujas ielā 1) bija Kārļa Zāles akmens griešanas darbnīca. 1924. gadā viņš, izmācījies Krievijas impērijā un pastrādājis Berlīnē, uzvarēja konkursā par Brāļu kapu noformēšanu. Uz šejieni tika vesti akmeņi no atradnes Allažos, te tos zāģēja.
Padomju laikā visu kvartālu (Gaujas iela 1, 3, 5 un 9) aizņēma kombināta "Māksla" radošās darbnīcas, kas apgādāja Padomju Latviju un citas Padomju Savienības republikas ar plašu produkcijas spektru – no ideoloģiskiem pieminekļiem līdz dekoratīvās mākslas, dizaina un interjera priekšmetiem (piemēram, te tika izgatavoti Latvijas Televīzijas telpu Zaķusalas augstceltnē dizaina elementi (video 21. minūtē)). "Māksla" dzīvoja labi, atceras ilggadējie iedzīvotāji. Tas bija bagāts padomju dizaina zīmols, kā teiktu tagad. Pasūtītāju ģeogrāfija – no Taškentas pilsētas līdz Minskas metro.
Tagad te ir bezpeļņas organizācija "Kombināts "Māksla"", kas darbojas Latvijas Mākslinieku savienības paspārnē. Darbnīcas tiek izmantotas arī studentu apmācīšanai. Vēl – glabātava. Mūsdienu "Māksla" nedzīvo tik labi kā agrāk, bet nav arī mirusi, un arī tas nav maz.
Dzintars Gailis
Dzintars Gailis te ir kopš 1981. gada. Viņa liktenis, pēc paša stāstītā, ir tāds: "Atnācu no armijas, un bija divi varianti. Vai nu lūgt mātes brāli iekārtot mani šeit, vai mācīties par autobusa šoferi. Grozīt stūri man negribējās."
Bet mātes brālis bija tēlnieks Ojārs Siliņš, daudzu pieminekļu autors un piemērs jokam par padomju tēlniekiem un portretistiem, kas mīlējuši Ļeņinu par to, ka, pateicoties viņam, var gūt stabilus ienākumus. Siliņa veidotie akmens Iļjiči stāvēja un sēdēja Bauskā, Balvos un Varakļānos. Sudrabu Edžus Kronvalda parkā, padomju karavīrs Rēzeknē, kā arī daudzas skulptūras ārpus politikas un ideoloģijas, arī tādas, kas stāv joprojām, arī ir viņa darbs.
Tā Dzintars pieņēma lēmumu par profesiju, kas viņam ir visu mūžu, un sastapa vēl tos vecos meistarus, kas jaunībā bija strādājuši kopā ar Zāli.
"Lai redzētu, kādus brīnumus tie meistari varēja iztaisīt, nevajag pat braukt ārā no Rīgas," man saka vecmeistars. Kapi un pilsētas centrs ir pilni ar ļoti smalkiem darbiem, kas izkalti no akmens.
Šodien strādāt ir vienkāršāk. Citā dienā, atkal ielūkojoties šeit, redzu, cik lielā mērā: laikapstākļi atkal ir labi, un Dzintars pagalmā zāģē granīta gabalu ar elektrisko "Makitu".
Komentē ar smaidu: "Bērnu spēle!" Un, rādot uz āmuru un cirtni, kas atrodas līdzās, piebilst: "Bet agrāk strādāja tikai ar šiem!" Aizdomājas, kā divas meistaru paaudzes ar šādiem instrumentiem būvēja Sv. Īzaka katedrāli Pēterburgā: "Tas taču ir ārprāts."
Tagad ir gan zāģi, gan frēzes, gan dažādi urbji. Viss, protams, ir kļuvis vienkāršāks, ērtāks, efektīvāks, bet…
Krātuve
Dzelzs angārs – Mākslinieku savienības krātuve, viena no vairākām. Te, kā stāsta Dzintars, salikts tas viss, kas 90. gados izrādījās nevienam nevajadzīgs. Kaut kādas granīta galvas (viena ir līdzīga Hruščovam). Vara figūras. Pilsētas dizaina priekšmeti. Dažus es atceros.
Lūk, rādītāji ar pilsētu nosaukumiem: burti no metāla – tagad tas jau ir ļoti sarūsējis, fons – krāsaina stikla mozaīka. Stikla krāsa nav redzama, viss klāts ar biezu putekļu kārtu. Maskava, Ļeņingrada, Kobe… Dzintars teic, ka agrāk, kad gaisma spīdēja cauri vitrāžām, bijis skaisti. Padomju laikā šie un citi pilsētu nosaukumi atradušies pie mastiem līdzīgiem stabiem Doma laukumā. Vēlāk tur tika uzbūvēta liela āra kafejnīcas terase.
Kaut kas nav atbildis jaunajam laikam, bet kaut kur atradušies īpašnieki zemei, uz kuras kaut kas stāvējis, un viņi lūguši to novākt. "Un tad Dobičins – esat dzirdējuši par tādu? – teica, lai visu ved šurp un veido krātuvi. Ja ne Dobičins, kur tas viss tagad būtu? Nezinu," saka gids.
Krātuves veidotājiem 90. gadi bija sarežģīts laiks, bet Brasa – problemātisks rajons: metāla mednieki stiepa projām varu un bronzu – no vadiem līdz mākslai.
Dzintars atceras: "Signalizācijas nebija, un katru nedēļu kāds ielīda, uzlauza durvis… Vienreiz paši ķērām – tas bija ziemā, gājām pa pēdām, kuras veda uz pamestajām telpām. Un jūtam smaku, kaut kas deg! Redzam – iekūruši ugunskuru, mēģina sakarsēt bronzas galvu… Tolaik "točkās" tādus izstrādājumus pieņēma, bet negribīgi. Un šie – apjēdza, ka jāiekur ugunskurs, jāieliek tajā šī bronzas galva un, kad sakarsīs, spēcīgi jāsit ar āmuru, tad tā ieplīsīs. Manam kolēģim Voldemāram bija žigulis, iekrāvām tajā šo galvu un atvedām atpakaļ uz šejieni!"
Tagad – pārsteidzoši! – viss ir mainījies: var atstāt durvis vaļā, neviens neienāks, piebilst Dzintars.
Skudriņa
Pētu akmens sejas un jautāju – kur te ir jūsu darbi? Meistars smejas: "Ko jūs, tie visi ir lielie mākslinieki, daudzu vairs nav šai saulē. Es salīdzinājumā ar viņiem esmu maza skudriņa!" Vēlāk, kad piezvanu Latvijas Mākslinieku savienības vadītājam Igoram Dobičinam – tam pašam –, viņš saka: "Dzintars ir kautrīgs, viņš kā akmeņkalis pielicis roku daudziem pazīstamiem sava laika pieminekļiem."
Atstāstu šos vārdus – tā teikt, neesat vis nekāda skudriņa. Meistars smejas, un, šķiet, ir glaimots. It kā negribot atzīstas – nu, jā, dažas akmens statujas ir viņa roku darbs.
Tas droši vien ir amizanti, ka daudzu no tiem lielajiem māksliniekiem vairs nav, bet skudriņa ir te, sargā šos darbus un priecājas, ja var tos parādīt. Dzintars uzticīgi glabā aizgājušo pasauli, kas, iespējams, nav vajadzīga nevienam citam, izņemot viņu pašu un viņa biedrus.
Varbūt tas viss vēl nebūs vajadzīgs vēl ilgi, gadus simt vai divsimt, kamēr pašreizējie ideoloģiju un "vēsturisko atmiņu" kari kļūs par senu pagātni, un cilvēki gribēs redzēt, kāda bija Rīga toreiz.
Mākslinieku savienības krātuves ir otrās lielākās Latvijā: lielākas ir tikai Nacionālajam mākslas muzejam, man saka Dobičins. Pēc viņa teiktā, tas ir vienīgais šāds piemērs bijušajās Austrumeiropas komunistiskajās valstīs: "Tur arī bija mākslinieku savienības, bet savas krātuves tās līdz mūsu dienām nav saglabājušas. Bet mēs esam saglabājuši."
Ideoloģija
Ja palasa, kādi pieminekļi tika izgatavoti "Mākslas" teritorijā, ir pamanāms, ka akmeņkaļi, tēlnieki un mākslinieki ir pieprasīti, valdot jebkurai ideoloģijai. Padomju laiks – Ļeņini, padomju karavīri, režīmam svarīgas figūras.
Latvijas laiks – Latvijas pirmais prezidents Čakste, pulkvedis Briedis, latviešu leģionāri (kapiem Lestenē).
Šķiet, ka šajā profesionālajā lokā ir īpašs skatījums uz pieminekļu vērtējumu un pārvērtēšanu. To var pamanīt, lasot par apspriešanu – nojaukt vai atstāt. Piemēram, akmens Andrejs Upīts pie Rīgas Kongresu nama: aktīvisti un politiķi strīdas par to, kam ir piemineklis (vērtējot, kas viņš bijis vairāk – režīma atbalstītājs vai talantīgs rakstnieks), bet tēlnieki un mākslinieki – par to, kāds ir piemineklis (vērtējot māksliniecisko vērtību, mērogu, kompozīciju). Tāpat bija ar nojaukto pieminekli "Padomju Latvijas un Rīgas atbrīvotājiem no vācu fašistiskajiem iebrucējiem" – tēlnieki un mākslinieki bija vienīgie, kas vērtēja karavīru un "Dzimtenes–mātes" tēlus caur mākslas optiku.
Sarunā ar Dobičinu ieminos, ka
"Mākslas" mākslinieki paspējuši strādāt gandrīz visu ideoloģiju un valstu labā. "Pasūtītājs ir pasūtītājs," lakoniski piekrīt Mākslinieku savienības vadītājs.
Izmetu joku: ja būtu uzvarējis Hitlers, vai Gaujas ielā izgatavotu pieminekli vācu karavīram atbrīvotājam?
Dobičins teic: "Tā ir ļoti ērkšķaina tēma. Bet
visi pieminekļi tiek veltīti dzīvei vai nāvei – lūk, šīm divām lielajām kategorijām. Vara un māksla – tās vienmēr ir tuvas un vienlaikus ļoti tālas.
Jā, tā ir valsts nauda, bet tajā pašā laikā… Lūk, nesen no dzīves aizgājušā tēlnieka Aivara Gulbja (miris 2024. gada janvārī – S.P.) piemērs – iespējams, viņš 20. gadsimta otrajā pusē bija nozīmīgākais Latvijā. No vienas puses, viņš radīja ideoloģiskus pieminekļus – neapšaubāmi. Bet no otras puses – tiem ir liela mākslinieciskā vērtība. Piemēram, palicis viņa veidotais Viļa Lāča kapa piemineklis, un tam ir ārpuslaika nozīme, par spīti visām pretenzijām pret to.
Zāģis
Pagalmā, zem klajas debess, rūsē vēl viens artefakts no pagātnes. Vecs metālisks mehānisma karkass, ar milzīgu zāģa disku, apmēram divus metrus diametrā. Tieši ar to strādāja Kārlis Zāle un viņa palīgi.
Vācu firmas "Karl Mayer" zāģis ir elektrisks, un runā, ka tolaik tas bijis Baltijā lielākais. Tas bija neprātīgi dārgs – valsts tā iegādei piešķīra apmēram 30 tūkstošus latu. Zāģa zobi bija klāti ar melniem dimantiem vairāk nekā 100 karātu kopsvarā, lai grieztu akmeni. "Tolaik par pieciem latiem govi varēja nopirkt!" izsaucas Dzintars un secina: pēc pasaules kara dzīve bija smaga, taču Brāļu kapiem nauda netika žēlota – saprata, ka tas ir svarīgi.
Taču, palasot 1925. gada periodiku, ieraudzīšu arī ko citu: sūrošanos par to, ka sabiedrība, kas nesteidza ziedot "varoņu nekropolei", ir vienaldzīga. Citāts: "Mūsu sabiedrība līdz šim ziedojumu lietā bijusi ļoti pasīva, kas viņai nepavisam nedara godu. Nebūsim tik skopi pret tiem, kuri mums izcīnīja visu to, kо tagad baudām.…"
Bet šis zāģis darbojās vēl 80. gados, saka meistars. Tiesa, tad dimantu uz tā vairs nebija, – tie jau bija nodiluši.
Akmeņi
Dzintars stāsta: "Agrāk, 80. gados, mēs te strādājām trijatā – es biju visjaunākais, kā arī vecākie – Ojārs un Igors. Igors jau guļ kapos tepat pretī, Ojārs dzīvo Vecrīgā, bet es esmu te." (smejas)
Tagad Dzintars taisa pieminekli Ojāram – viņš lūdzis tādu pašu figūru kā pie ieejas Raiņa kapos. Kāpēc ne? Laiks ir labs, var pastrādāt.
Meža kapi, kas "barojuši" šejienes meistarus desmitiem gadu, ļoti mainās, saka vecmeistars. Mainās paaudzes un gaumes. "Tagad jaunie, ja ierauga uz tuvinieku kapa lielu laukakmeni, viņiem tādu nevajag. Viņi labāk to izmetīs un uzliks melnu pulētu plāksni, ar smilšu strūklu uzpūtīs tekstu – un viss. Bet viņu vecākiem bija citādi… Jā, mainās tomēr tā vieta…" (nopūšas)
Pēc klusuma brīža Dzintars turpina, ka par jaunajiem kapiem – Bolderājā, Jaunciemā – nav ko runāt: "Tur viss ir šitāds" (rāda uz pulētu melnu plāksni). Tur nav neviena laukakmeņa: "Toties ļoti vienkārši strādāt, ērti – viens, divi un gatavs."
To viņš pasaka tādā tonī, ka ir skaidrs – "ērti" un "vienkārši" laukakmeņu kalšanas vietā nav progress, bet degradācija.
Vai meistaram kā kārtīgam zemniekam sev akmens jau noskatīts? (Mēģinu klīdināt drūmo noskaņu.) Dzintars smaida, māj ar galvu, ved cauri akmeņu gabaliem – un ar roku rāda uz neparastu, piesātināti sarkanu, mirdzošu granītu: "Lūk. Baigi īpatnējais akmens trāpījās." Tas vēl nav pabeigts. Jānozāģē viena puse, bet otra jāatstāj, kā daba veidojusi, "un tad būs arī man".
Vasara
Dzintars Gailis teic, ka uz darbnīcu jānāk vasarā.
Arī Igors Dobičins stāsta, ka vasarā te ir dzīvība: strādā jaunieši, Mākslas akadēmijas studenti, kuriem ir noderīgi paskatīties uz vecajām akmens galvām, saprast, kā tiek taisīts deguns, ausis, acis, kompozīcija, proporcijas, un kā tas tika darīts pirms trīsdesmit, četrdesmit, piecdesmit gadiem.
Svarīgi, lai studenti trāpītu sev pa pirkstiem, mācītos apstrādāt akmeni,
saka Dobičins. Neskatoties uz to, ka tagad ir mūsdienīga tehnika ar dimanta diskiem un citām labām lietām: "Cilvēkam, kurš dzīvo mākslīgā intelekta digitālajā pasaulē, sist sev pa pirkstiem ir noderīga terapija, lai, skatoties uz Ēģiptes piramīdu, nedomātu, ka tā ir taisīta ar 3D printeri."
Vai tas ir vajadzīgs studentam? Dobičins uzskata, ka ir vajadzīgs. Tiesa, tūlīt pat smejas: "Domāju, ka viņi labprāt no šejienes aizmuktu."
