“Liela pasaules daļa runā angliski, dainas ir tikpat vērtīgas vai pat vēl vērtīgākas nekā Bībele, bet dainas neviens nezina ārpus Latvijas. Tā vērtība nedrīkst iet bojā,” vērtē Ieva Auziņa Szentivanyi Latvijas Radio raidījumā “Kultūras Rondo”.
Viņa stāsta, ka jau no bērnības dzirdējusi apgalvojumus par to, cik dainas vērtīgas, taču nav varējusi izprast to vērtību.
“Mums stāstīja, ka dainas ir vērtīgas. Es domāju, kas tur vērtīgs – četras īsas rindiņas vienkāršā valodā par ikdienas lietām. Kas tur vērtīgs? Visi pamāja ar galvu, bet neviens nejautāja, kāpēc. Man negribējās atzīties, ka esmu vienīgā muļķīte,” atminas Auziņa Szentivanyi.
Tikai pēc studijām augstskolā, pēc iepazīšanās ar pasaules literatūru, ar Bībeli viņa sapratusi dainu vērtību. Un nākamais pārsteigums bijis – tās nav pieejamas angliski.
“Daži tulkojumi bija, bet nebija pareizi. Daži bija pareizi, bet nedzīvi. Tulkojumi skaidri attēlo tekstu, nevis dvēseli.
Es saku neiecietīgi, ka tie ir kā beigti kaķi – ūsas, kažoks un aste ir, bet jaukuma nekāda,” bilst Auziņa Szentivanyi.
Darbs pie dainu tulkojuma paņēmis 18 gadus. Izdevumā ir arī pašas tulkotājas veidoti komentāri, kas nepieciešami ne tikai tiem, kas lasīs angliski, bet arī latviešiem.
“Kad atklāju, cik brīnišķīgas ir dainas un nav pieejamas ar dvēseli, ķēros klāt pie lietas un tulkoju, tā radās grāmata,” turpina Auziņa Szentivanyi.
Izdevumā dainas apkopotas 12 nodaļās un raksturo senā latvieša dzīves ritumu, nozīmīgākos notikumus, arī asprātību un humoru. Dainas grāmatā publicētas paralēli latviešu un angļu valodā.
“Vissvarīgākais, lai latvieši dāvātu, dotu saviem radiem, kolēģiem un draugiem. Es esmu izdarījusi kaut ko, ir grāmata, bet tas nedos neko, ja viņa neies pasaulē,” uzskata Auziņa Szentivanyi.
“Ja latvieši pieņems šo grāmatu un dos tālāk, tad viņa izies tautā.”
Tulkotāja pārliecināta, ka grāmata var būt visbrīnišķīgākā pasaulē, bet, ja to nepadodam tālāk un nepastāstām citiem, kāpēc to vajadzētu lasīt, tā var arī nebūt.
