Dzejas dienasgrāmata: «Es ienīstu šo pasauli»

Ieskats pašlaik notiekošajās Dzejas dienās 2018. Būdams jauns un citu saukts par dzejnieku, esmu ieinteresēts dzejas procesos. Dzejas dienās, kuras aizsāktas 1965. gadā par godu Raiņa 100. dzimšanas dienai, šogad esmu apmeklējis divus pasākumus, no kuriem vienā piedalījos. Šis ir stāsts par tiem, un ceru līdzīgā formātā apskatīt arī citus pasākumus, kurus apmeklēšu.

Diena pirmā

Dzejas dienas 2018 atklāja piektdienas, 7. septembra, “Dzejas frekvences” lasījumi Kaņepes Kultūras centrā. Jau ierastā vīzē lasījumi tika apvienoti ar mūziku un videoprojekcijām. Pāris piezīmes par lietu.

Ņemot vērā, ka lasījumos svarīgākais ir teksts, būtu loģiski gribēt, lai tam ir pakārtots arī pārējais. Pozitīvā ziņā tas izpaudās multimākslinieku grupas “Orbīta” dalībnieka, dzejnieka Artūra Puntes lasījumā, kur varēja redzēt, ko dzejniekam var sniegt kontrole pār citiem medijiem (viņa gadījumā – skaņu).

Puntes izpildītais dzejolis sākotnēji nolasās kā stilizētā ikdienas valodā rakstīta saruna (“было очень сносно”), atmiņas par pavadīto laiku, taču disonansi ar šķietami piezemēto tekstu radīja rēgainās projekcijas un Puntes skaņas manipulācijas. Dzejoļa fragmentus viņš ierakstīja telefonam līdzīgā iekārtā un atkal atskaņoja ar loop pedāli, izmainīdams skaņu ar paša taisītu, neizskaidrojamā kārtā Ziemas karam veltītu instrumentu, kura pamatā ir datora ventilators.

Ar pedāļiem apiedamies kā šamanis ar garīgām enerģijām, Punte padsmit minūtes mainīja balsi, pārvērstu instrumentā un atsvešinātu kā noklīdušu AM radio staciju, kas atskan no otras pasaules malas. Noslēgumā ikdienišķā saruna pārvērtās liriskā varoņa nāves apjautās, un viss redzamais un dzirdamais saslēdzās baisā kopumā (par audio un video rūpējās “VSKB audio” un “Baltic Analog Lab”).

Taču tajā pašā vakarā varēja redzēt, ka šāds formāts var nākt par sliktu – ja dzejniekam nav kontroles pār pavadošo materiālu. Nepateicīga Ingas Gailes politiski un garīgi izaicinošajiem tekstiem bija gan mūzika, gan projekcijas, kas īpaši neatšķīrās no tā, kas bija Puntes performancē, lai gan viņi ir ļoti atšķirīgi dzejnieki. Savukārt Toma Treiberga un Edvīna Raupa lasījumus “izvilka” galvenokārt viņu personības (Treibergs bija nikns, Raups – dedzīgs) un tas, ka starp viņu tekstiem un audiovizuālo baudījumu nebija vismaz acīmredzamas disonanses.

Diena otrā

Dienās, kad jālasa pašam, mani pavada lielāka melanholija nekā parasti. Varbūt vienkārši tāpēc, ka mani, kā daudzus no dzejniekiem, kurus pazīstu, ir apsēdis Kārļa Vērdiņa piesauktais “nesāta gars”. Tas izpaužas arī alkohola patēriņā. Pabijuši Radio "Naba" studijā un dzēruši šmakovku no trijiem dienā, ar iesaistītajiem neilgi pirms pulksten 20.00 ievēlāmies jauno dzejnieku antoloģijas “Kā pārvarēt niezi galvaskausā?” atvēršanā Raiņa un Aspazijas muzejā, Baznīcas ielā 30.

Mūs sagaidīja skaistās grāmatas (nesaku to tikai tāpēc vien, ka esmu tur iesaistīts). Valters Dakša ar savu izdevniecību un mākslinieci Maiju Kurševu – ar caurumoto vāku apjoztās grāmatas dizaina autore ir Kurševas audzēkne, māksliniece Beāte Gredzena –, šķiet, turpina revolūciju Latvijas grāmatu dizainā. Turpat, muzejā, līdz septembra beigām skatāma jauno mākslinieču izstāde – viņas interpretēja septiņu jauno dzejnieku darbus, un mākslinieču pūliņu rezultāti pieejami atsevišķā grāmatā.

Kates Rasas Ozolas ilustrācija dzejolim jauno dzejnieku antoloģijā "Kā pārvarēt niezi galvaskausā?"

Līdztekus grāmatām mūs sagaidīja arī “Malduguns” alus un neviens cits kā dzejnieks Krišjānis Zeļģis ar labiem vārdiem un šampanieša pudeli. Savukārt vispārējā kopābūšanas priekā skumja nots iezagās ar atvadām no dzejnieka Arta Ostupa, kurš pārvācas uz Tartu, lai tur universitātē rakstītu doktora disertāciju.

Vakara lasījumus saprotamu iemeslu dēļ es nespētu kritizēt ar pretenzijām uz objektivitāti, taču, ja jāizceļ labais, tad par tvīdotā Kirila Ēča šarmu, šķiet, jau tagad vērts bilst kādu vārdu – pēcāk viņš man stāstīja, cik ļoti svarīga viņam ir valoda, tās kopīga pieredze lasījumos; es gan teiktu, ka Ēča personības dēļ viņa tekstus kaut cik objektīvi var novērtēt tikai uz lapas.

Dzejnieki lasīja no terases, kuru vainago kastaņkoks, un varbūt introvertākajiem šī telpas barjera palīdzēja norobežoties no skatītājiem, kurus reizēm lasījumos uzlūko ar nedaudz izbiedētu skatu, pašam saraujoties. Savukārt tad, kad lasījuma laikā vairs nevarēju lāgā atrast tekstus, nācās pārliecināties, ka dzejniekam varētu lieti noderēt ne tikai kontrole pār pavadījumu, bet arī pār minēto nesāta garu.

Jau muzejā iesākās tādas dzejnieku kompānijās izplatītas parādības kā spontāna apskaušanās, kā arī atzinības izteikšana aurojot un intensīva zemes stampāšana mūzikas ritmā. Arī kautiņi pieskaitāmi šīm parādībām, un saistībā ar to vēlētos aprakstīt kādu epizodi no šī paša vakara.

Nakts noslēgumā biju nonācis Āgenskalnā, pie bāra “Pils”, kur stāvēju, apkampis kādu stabu. Pamanījis, ka tuvojas Toms Treibergs, sāku uz viņu lamāties.

“Laikam tomēr būs kādam jāsadod,” viņš teica savam kompanjonam un nāca klāt. Pirms gaidāmā kautiņa atģidos novilkt brilles.

“Es ienīstu šo pasauli,” es teicu.

“Čau, Laurīt,” viņš teica un mani apskāva.

“Apsveicu ar 33,” es teicu Tomam, kuram bija dzimšanas diena.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Literatūra
Kultūra
Jaunākie
Interesanti