Zane Eniņa: Iemesls, kāpēc tiekamies un runājam, ir tas, ka esat apbalvota ar Karaliskās Zviedru akadēmijas balvu tulkošanā. Vai jūs varat, lūdzu, sākumā pastāstīt, kas tā balva ir – vai tas ir kauss vai diploms?
Mudīte Treimane: Tā ir balva jeb prēmija. Tā ir naudas summa – 60 000 zviedru kronas. Pārvēršot eiro, tie būtu bez dažiem eiro pieci tūkstoši. Nu protams, tādu naudu jau nepacelsi no zemes! Tas man bija pārsteigums. No sākuma man atsūtīja vēstuli, un es arī nezinu, vai kāds mani tur pieteica, vai arī viņi paši skatās. Tiešām, tas tulkojumu klāsts, kas man ir, vairāk nekā 40 gadus tulkojot galvenokārt zviedru literatūru un arī citu skandināvu literatūru, – tas ir liels.
Pirmā publikācija man bija 1980. gadā "Literatūrā un Mākslā", un pēc tam tas tā aizgāja paralēli manam darbam Nacionālajā bibliotēkā. Tad es to arī esmu darījusi ar prieku un patikšanu!
Jūs joprojām turpināt tulkot?
Jā!
Un ko jūs tagad tulkojat?
Vai, daudz un dažādi! Pašlaik aktuālākais ir mūzikls "Lennebergas Emīls", Juris Millers to iestudē.
Kā jūs iemācījāties daudzās valodas?
Jūs jau noteikti zināt, ka es esmu angļu filoloģe pēc izglītības. 1974. gada vasarā es biju tikko sākusi strādāt Nacionālajā bibliotēkā. Izdzirdēju pa radio, ka notiek zviedru valodas kursi. Neprasiet man, kāpēc tieši zviedru! Es pieteicos, bet tur mums diez kas daudz nesanāca. Kādu pusgadu, gadu. Mēs bijām kādi trīs četri tādi entuziasti, kas pie manis mājās – es centrā dzīvoju – ziemā vēl arī šo to parunājāmies, satikāmies, un viss!
Kādas pēc šī posmiņa bija jūsu zināšanas? Ne jau tādas, lai tulkotu!
Nē, protams, bet tas jau nekas! Man jau galva liela! Tas jau man netraucēja iet uz antikvariātu, kur es jau staigāju, grāmatas pirkdama, – mēs ģimenē vispār pirkām kaudzēm – nopirkt Selmas Lāgerlēvas "Gēstu Berlingu" zviedriski. Es taču zinu zviedru valodu!
Bet es jau cītīgi arī mācījos. Es diezgan daudz sēdēju tur, kur ir periodikas lasītava, jo tur bija arī vārdnīcas. Mums jau faktiski nebija grāmatu. Tur no "Letonikas" krājumiem es lasīju Freija mācību grāmatu un gramatiku. Tas ir tas, kas man bija no teorijas. Pārējo visu esmu apguvusi, arī tūristus vadot, tā man bija laba skola. Zviedru gidu viņiem nebija, bet, tā kā man kaut kādas zināšanas jau bija… Es jau neko nedomāju, bet tad vakara avīzē – šķiet, tā bija "Rīgas Balss –, ieraudzīju, ka vajag gidus. Pieteicos un izmācījos gidu kursu. Tad tikai tā runāšana, satiekot cilvēkus.
Tie bija zviedru tūristi?
Tie bija zviedru tūristi, tie bija arī Zviedrijas latvieši. Tā bija mana iespēja. Es arī daudz lasīju, un man valoda iepatikās. Tas ir pats galvenais – jau no paša sākuma!
Bijāt gide, tikāties ar dzīviem zviedriem, kas tajā laikā bija diezgan ekskluzīvi, un tādā veidā attīstījāt valodu, bet kurā laikā jūs sākāt tulkot tekstus?
Teksti, ar kuriem es sāku, bija tāpēc, ka vajadzēja informāciju "Literatūrai un Mākslai" un "Karogam". Tā kā man bibliotēkā uzziņās bija zviedru literatūras katalogs, tas bija tas, kur es atradu [informāciju]. Es pasūtīju grāmatas, ko lasīt, bet tolaik vēl neko nedomāju daudz un dikti tulkot, bet kaut kā man iepatikās.
Es sāku ar maziem gabaliņiem, nesu uz "Literatūru un Mākslu", un tur man bija ļoti laba redaktore. Esmu vispār mācījusies no redaktoriem, tā man bija laba latviešu valodas skola.
Kas bija pati pirmā publikācija, pirmais tulkojums?
Tas bija viens zviedru rakstnieks. Mums viņš nav zināms tikpat kā nemaz, un arī Zviedrijā viņam nav nekas pārāk daudz, bet man viņš kaut kādā sakarā trāpījās, lasot zviedru periodiku, un likās interesants.
Sabiedrībai zināmākie jūsu tulkojumi droši vien ir Astrīdas Lindgrēnes un Tūves Jansones darbi.
Jā, Jansone ir Somijas zviedru rakstniece, bet ar Astrīdas Lindgrēnes Emīlu ir interesanti. Tajos kursos mācījās kāda sieviete, kurai bija jau kādas grāmatas mājās. Viņa atnesa, un es lielām acīm skatījos – jā, Lennebergas Emīls… Mums bija iespēja bibliotēkā nokopēt. Es visas tās grāmatas nokopēju un iesēju. Kāpēc es to darīju… Bez kaut kāda nolūka īstenībā! Man patika.
Tas ir ļoti svarīgi – man tā valoda ļoti patika. Man tā patīk joprojām! Nupat kādiem zviedriem Visbijā minēju, ka man joprojām patīk tā valoda!
Kāpēc?
Uz šo jautājumu man nav atbildes. Patīk un viss!
Turpinot runāt par tulkojumiem, par Pepiju Garzeķi un Emīlu…
Par Pepiju Garzeķi es gribu drusku precizēt, tā jau bija iznākusi Elijas Klienes tulkojumā, viņai ir ļoti glauns tulkojums! Mans ieguldījums Pepijā Garzeķē ir tāds, ka tajā izdevumā, kas bija 1971. gadā, trūka astoņu nodaļu. Es pietulkoju klāt tad, kad tika izdots viss Lindgrēnes darbu apkopojums.
Kāpēc trūka? Vai tās bija izcenzētas?
Nē, tā varētu domāt, bet mums jau arī, teiksim, iznāk grāmata ar trīs atsevišķiem darbiem, bet tad, kad grib izdot atkārtoti, ieliek pirmo un trešo vai, teiksim, pirmo un otro.
Tas nozīmē, ka tad, ja es esmu dzimusi 1972. gadā, es, visticamāk, esmu uzaugusi ar nepilnīgo izdevumu!
Jā, bet vai tā bija cenzūra, es neņemos teikt. Dažas nodaļas vispār ir tādas… Kā tā Pepija tur žonglē un staigā pa jumtiem… Ēverģēlību tur netrūka!
Iespējams, ka tā bija cenzūra. Varbūt likās, ka padomju bērniem tā nav jāaug!
Vai ne? Es par to nebrīnītos nemaz!
Kā tas notika – vai izdevniecības jums deva tulkojamās grāmatas, vai jūs pati varējāt ieteikt?
Esmu bijusi tiešām veiksmīga un laimīga, ka es pati esmu tik daudz ieteikusi. Izdevniecībām jau nebija, kur to visu ņemt. Sākot no 1984. gada, man bija pazīstami zviedru izdevēji, no viņiem daudz ko varēju dabūt, un 1984. gadā es arī biju Zviedrijā. Tā kā man bija dažādas iespējas, es ieteicu.
Tagad jauniešiem, kurus interesē valodas, nav nekādu grūtību tikt uz valstīm, kuru valoda viņiem patīk, bet tajā laikā jūs vispirms caur literatūru to iepazīstat un pēc tam aizbraucat uz šo zemi. Kādi bija jūsu iespaidi? Viena lieta ir lasīt, bet otra – redzēt savām acīm!
Tagad es jūs sasmīdināšu! Tā pirmā reize bija 80. gados. Atbraucu Stokholmas centrā pie tā saucamā Siena tirgus pie koncertzāles, izkāpu no metro… Saulains – tā kā tagad… Pirmā sajūta: es šeit esmu bijusi! Nu domājiet, ko gribat!
Tagad nav nekas neparasts, ka tulkotāji arī sazinās ar autoriem, pajautā – ko jūs ar to domājāt, kāpēc jūs tur tā rakstījāt…
Toreiz laikam Astrīdu Lindgrēni es satiku stipri vēlāk, 1986. gadā, man šķiet.
Kāda bija jūsu tikšanās ar Lindgrēni?
Tā, it kā mēs vakar būtu jau tikušās, un tad nu es šodien arī esmu atnākusi. Mana draudzene – Zviedrijas latviete, kas strādāja tajā izdevniecībā, kur kādreiz strādāja Astrīda Lingrēne – man teica: "Tev jāaiziet pie Astrīdas!" Es domāju – nu ko es… Viņai taču vēstules maisiem nes, sevišķi jau no tulkotājiem. Ko nu viņu apgrūtināt, nē, nē, nē, bet viņa mani pierunāja.
Jūs teicāt, ka šķitis, ka jau esat pazīstamas.
Mēs neko īpaši nerunājām, bet es jutos ļoti labi. It kā mēs būtu ģimenē te kaut kur apsēdušās, viņa – uz dīvāna, es – uz krēsla. Tas atkal bija kaut kas tāds…
Man ar svešiem vienmēr ir grūti uzreiz, es tā nevaru. Uztraucos, vai es mācēšu pareizi pateikt… Uzreiz tie kompleksi. Ka tik nu es tur kaut ko... bet tur – pilnīgā mierā.
Jums noteikti bieži ir jautāts, kurš ir jūsu mīļākais tēls no grāmatām, kuras esat tulkojusi, bet es gribu pajautāt, vai, jūsuprāt, ir kāds tēls vai kāds izdevums, kurš nepelnīti palicis ēnā?
Es domāju, ka nav. Kad es sāku, bija tāds "Pionieris" – jūs noteikti zināt to avīzi. Tur bija pirmo reizi par Astrīdu Lindgrēni, bija ļoti daudz, ko biju iztulkojusi jau no paša sākuma. "Ronja – laupītāja meita" gāja turpinājumos, bet tad nozaga grāmatu, redaktoram vilcienā braucot, un turpinājumi vairs nevarēja sekot līdz zināmam brīdim. Laikam ielika kaut ko citu. Pēc tam prasīja Maskavai – jo no Maskavas toreiz nāca visas [ārzemju autoru] grāmatas – lai atsūta vēl vienu eksemplāru.
Vai, tulkojot ieejot tekstā un dzīvojot tajā, vispār ir iespējams, ka teksts nekļūst tuvs?
Nē.
Es domāju, vai vispār ir iespējams neiemīlēt tekstu. Vai tomēr citreiz ir tā, ka šķiet – esmu iztulkojusi, savu darbiņu esmu padarījusi, bet sirdi neesmu tur ielikusi?
Man tā nav bijis. Varbūt neesmu trāpījusi uz tādu tekstu, jo pēc tik daudziem gadiem jau intuīcija saka, vai tas būs labs darbs vai ne. Šo to vairāk paskatos par jaunākiem autoriem – vai tas būs labs. Skatos, cik populārs tas ir, vai par to kaut ko raksta, jo man apgādam vajag dot kaut ko varbūt pat specifisku, lai lasītāji pirktu, jo izdevēji jau arī ir kā spīlēs.
Ir daudz klasikas, kas mums būtu vajadzīga kā ēst! Nupat Dace Deniņa arī teica, ka bija kaut ko ieteikusi [izdot], bet – nepērk. Tādā ziņā padomju laikā mums ir iztulkots tik daudz vērtīgu grāmatu! Vai mums tās visas būtu iespējams izdot šodien… Cilvēkiem taču nav pirktspējas, bet grāmatas ir dārgas.
Tagad nodarbojaties ar mūziklu, bet vai jums jau ir saraksts ar darāmajiem darbiem?
Nē, nē, nav. Un es arī nedomāju neko uz priekšu, jo tad jau redzēs. Gan jau būs! Es kaut ko atkal atradīšu. Kā to vienu, ko atradu pirms kādiem pāris gadiem – par skolu, skolas dzīvi. Tas ir kaut kas ļoti īpatnējs, ļoti īpatnēji uzrakstīts. Tas varētu būt grāvējs, es domāju.
