Henrieta Verhoustinska: Es sveicinu studijā dzejnieku un literatūrzinātnieku Kārli Vērdiņu, sveiks, Kārli!
Kārlis Vērdiņš: Sveika, Henrieta!
Mums ir vairāki iemesli tevi sveikt. Pirmkārt, LALIGABA apbalvojums – Literatūras gada balva par bērnu dzejoļu krājumu "Jandāliņš". Tad vēl ir vesela kaudzīte ar grāmatām, no kurām trīs ir nākušas klajā nupat un ir saistītas ar šobrīd notiekošo Elles ķēķa festivālu un pasākumu kopumu. Tātad Gunara Saliņa izlase "Apmežosim Ņujorku", Voldemāra Avena "Pagaidi" un Mudītes Austriņas "Saules spēles", kurā iekļauti arī viņas baletiņi, par kuriem tu lasīji referātu konferencē, no kuras tu esi atskrējis uz mūsu raidījumu.
Tieši tā.
Kas tevi no šiem trim krājumiem pārsteidza visvairāk?
Pārsteidza mani viss. Mani pārsteidza, ka Mudīte Austriņa ir bijusi ne tikai mūza un jūsmotāja, un domubiedre, bet arī ļoti neparasta un interesanta rakstniece, kuras darbi īsti tā nekad nav apzināti – ne trimdā, ne Latvijā. Mani pārsteidza Voldemāra Avena pēdējo gadu dzejoļi, kuri ir diezgan forši un diezgan vitāli.
Ir gan!
Šie it kā jau no tāda veca cilvēka perspektīvas rakstītie dzejoļi patiesībā nav…
Jo tie ir viņa pēdējie dzejoļi?
Nu, faktiski pēdējā mūža posma dzejoļi. Šis manuskripts palika uz viņa rakstāmgalda, kad viņš aizgāja mūžībā pirms pāris gadiem, un tad mēs esam to izveidojuši par grāmatu. Mani pārsteidza arī vēlreiz no jauna tas, cik ļoti man patīk Gunara Saliņa dzeja, cik lielu iespaidu uz mani tā atstāj. Par to es domāju, arī kārtojot šo viņa jauno izlasi.
Visiem šiem autoriem kopīgs ir tas, ka viņiem šogad aprit 100, jo viņi visi ir pamanījušies piedzimt 1924. gadā. Arī šai simtgadei par godu notiek pasākumu kopums šajās dienās. Kas no šī pasākumu kopuma tev pašam rada vislielāko gandarījumu par to, ka to ir izdevies noorganizēt?
Es un citi mani domubiedri cenšamies skatīt lietas tādās kopsakarībās. Man patīk, ka teorijā, praksē, vēsturē tas viss ir kopā.
Un mākslā.
Jā, māksla būtu tā prakse. Tātad ir konference, bet ir arī lasījumi, ir ekspedīcijas uz Drustu [mākslas telpu] "Savvaļu", uz Vecpiebalgas muzejiem. Bija burvīgs Lailas Saliņas un radinieču, māsīcu, sieviešu, mūziķu vakars "Tintnīcā", rakstniecības muzejā.
Vārdu sakot, mēs negribam būt tie sausiņi, kas tikai teoretizē par zaļo literatūras koku.
Mēs cenšamies uzrunāt plašāku auditoriju, mēs cenšamies parādīt, kā visas šīs lietas pastāv kopsakarībā, ka mēs varam tās izbaudīt, analizēt. Mēs varam kaut ko jaunu izsecināt un izdomāt, lai Elles ķēķa vārds tiek cildināts.
Domājot par šo daudzo jomu sintēzi, par kurām tu minēji, protams, nāk prātā pats Elles ķēķis, kurš veiksmīgi sintezē gan praksi, gan mākslu, gan teoriju, gan bohēmu. Kārli, vai tev gribētos, lai kaut kas līdzīgs Elles ķēķim būtu arī šodienas Rīgā?
Mums jau ir kaut kas līdzīgs. Man savas diezgan solīdās literārās darbības laikā ir nācies būt klāt vairākiem tādiem perēkļiem, kur notiek kaut kas jauns un interesants, kur satiekas jauni, talantīgi cilvēki, kas raksta, kas publicējas, kas plāno izdot un izdod savas grāmatas. Jā, tagad laiku pa laikam jau es redzu, ka kaut kur situācija sabiezē, rodas jauns perēklis un no šī perēkļa tiek izperēti perējumi – grāmatas, pasākumi, draudzības un viss pārējais. Tā kā, jā, Elles ķēķis bija izņēmums, jo tas bija trimdā, kur latviešu tomēr bija daudz mazāk, un tā ir pirmā trimdas paaudze, kas daudzējādā ziņā palika arī pēdējā, jo otrā trimdas paaudze jau vairs nebija tik daudzskaitlīga, un tad jau to rakstnieku bija maz.
Bet mums šeit, Latvijā, kur uz Rīgu plūst rakstnieki no visām Latvijas malām visu laiku, lai studētu, strādātu, iepazītos, radītu, mums ir tā privilēģija, ka šie perēkļi mums rodas arvien no jauna.
Runājot par Elles ķēķi, kas bija tas kopīgais viņiem visiem? Jo viņi tomēr bija ļoti atšķirīgi. Palasot Gunara Saliņa rakstus un Mudītes Austriņas darbus, un Voldemāra Avena izlasi, viņi ir ļoti atšķirīgi, bet kaut kas taču viņiem bija arī kopīgs?
Es domāju, ka tas pamats droši vien bija latviskā identitāte. Tas bija tas, kas viņus vienoja, kas objektīvi bija vispār tajā pamatā, kāpēc viņi tur bija, jo tā bija politiskā trimda, tā nebija ekonomiskā vai kāda cita emigrācija. Viņi jutās kā trimdinieki, viņi rakstīja kā trimdinieki un to apzinājās.
Bet vienlaicīgi viņos bija arī tā Ņujorkas ietekme, tā apkārt mutuļojošās amerikāņu mākslas ietekme.
Jā, tieši tā, un šī amerikāniskā vai kosmopolītiskā, vai tikpat labi arī vecās Eiropas ietekme, bija tas interesantais, neparastais, kas atšķīra viņus varbūt no tā laika Latvijas literatūras, kas kļuva modernāka un interesantāka pamazām 60. gados, bet nu 50. gados tā ir tiešām tāda unikāla lieta latviešu literatūrā.
Mēs nepieminējām vēl kādu notikumu Elles ķēķa sakarā. Tā ir izstāde "Svētā nopietnībā Rolands Kaņeps" Nacionālajā mākslas muzejā, pateicoties kurai, arī konference notiek tieši mākslas muzejā. Tas nozīmē, ka šis Elles ķēķis bija tāds multinozaru pasākums, tas nebija tikai tāds literātu pulciņš?
Nu jā, viņi visi jau tiecās viens pēc otra, cits pēc cita. Gleznotājs Fridrihs Milts, ko mēs šeit redzējām, viņa darbnīca pagrabā, cik es saprotu, bija viens no galvenajiem Elles ķēķa perēkļiem, kurā viņi pavadīja daudzas bohēmiskas stundas. Tāpat arī Sigurs Vīdzirkste un savā ziņā Rolands Kaņeps, arī Daina Dagnija, toreiz Sigurda Vīdzirkstes dzīvesbiedre, turpat bija kopā ar viņiem. Tā kā, jā, visas mākslas tur sanāca kopā.
Vai viņi bija draugi?
Draugi pavisam noteikti, un viņi darīja dažādas lietas. Bija tādi, kuriem varbūt patika palikt dzīvoklī un piekopt bohēmu, bija tādi, kas apmeklēja operas, baletus un hepeningus Ņujorkā. Bija tādi, kas gāja uz bibliotēkām studēt gudrās grāmatas vai to, kas bija pieejams no latviešu grāmatām šajās Ņujorkas bibliotēkās. Bija vasaras nometnes, braucieni uz rakstnieku dienām, uz Dziesmusvētkiem.
Patiesībā jau tā trimdas kultūra bija gana plaša un grandioza, un mēs to varbūt no Latvijas tā neapzināmies, bet uzturēt šo kultūru… Turklāt tas viss notika no darba brīvajā laikā, jo viņiem visiem bija savas darba dzīves un naudas pelnīšana.
Tad brīvajā laikā viņi kļuva par šiem latviešiem, darīja ļoti daudzas lietas, un tā šī kultūra tur pastāvēja un pastāv joprojām.
Taču tavas intereses degpunktā jau no 2000. gadu sākumiem, kad iznāca viņa rakstu pirmais sējums, ir dzejnieks Gunars Saliņš. Es, man šķiet, pareizi esmu diagnosticējusi tavu interesi?
Nu jā, tā nu tas ir sanācis, ka Gunaru Saliņu es esmu saticis arī dzīvē, pirmo reizi aizbraucot uz Ameriku, tieši viņš ar kundzi Jautrīti bija tie, kas mani sagaidīja lidostā. Es biju ļoti pārbijies, jo tā bija lielā Kenedija lidosta Ņujorkā un man nebija ne jausmas, kurā brīdī viņi kaut kur parādīsies vai neparādīsies un kas notiks vai nenotiks.
Un kur tev jāiet.
Jā. Es izgāju cauri visiem tiem lielajiem labirintiem, un pašās beigās es ieraugu Gunaru un Jautrīti un aiz prieka skrienu viņiem klāt, un apskauju viņus, kaut arī pirmo reizi redzu, jo esmu tik laimīgs, ka viņi tur ir parādījušies. Tikai pēc tam es ieraugu, ka Gunaram rokā ir tāda maza, maza lapiņa ar uzrakstu "Kārlis Vērdiņš", bet to es varēju salasīt, jau tikai pieliecies viņiem cieši klāt.
Gunaram Saliņam bija īpatnēja iesauka – gonka, un Laila Saliņa to interpretēja, ka viņam paticis ātri iet, tātad gonkot. Ko tu zini par viņa iesauku?
Lailai tas droši vien ir zināms labāk. Cik es no tiem ģimenes stāstiem saprotu, ka tur varbūt ar to krievisko gonkošanu jēdzienu pat nebija tik liela saistība. Es nezinu, vai 1924. gadā un pēc tam jau kāds gonkoja Latvijā vai kur citur. Tas var būt atvasinājums no vārda Gunars, bet nu jā, ja mēs zinām krievu valodu, mums tas saistās ar ātru braukšanu, un Gunars patiešām brauca ļoti ātri. Man arī ir bijis tas gods izbaudīt viņa šofera prasmes, un tā bija viena no retajām reizēm mūžā, kad es aizmugures sēdeklī sēžot, ar tādām trīcošām rokām piesprādzējos, jo sapratu, ka ļoti iespējams, ka tā debess braukšanas stunda ir tuvu un vai mēs dzīvi no tās mašīnas izkāpsim, ir ļoti liels jautājums.
Tad iesauka ir tīri vietā, bet, runājot par viņa dzeju, arī tur viņam patika ātrums un neparasti pagriezieni. "Apmežosim Ņujorku" ir arī dzejoļa nosaukums, kas, man liekas, ir brīnišķīgs dzejolis par to, kā latviskais mežs pārņem Ņujorku. Savukārt tu man biji atsūtījis no šīs topošās izlases dzejoli, kur Brīvības piemineklis paliek stāvoklī un dzemdē. Šādi neparasti, paradoksāli domu gājieni ir raksturīgi Saliņam?
Jā, absolūti, tas bija tas Elles ķēķa sirreālisma variants, kad šis sirreālisms varbūt nav tik radikāls, tā nav tāda automātiska rakstība, atsvešināta mehāniska valoda, bet ka tas sirreālisms pastāv iekš tā, ka mēs paņemam divus vai trīs dažādus tēlus un saliekam kopā ļoti paradoksālās, negaidītās kombinācijās. Šīs kombinācijas mums ļauj ar svaigu skatu paskatīties uz sevi no malas, uz savu sabiedrību un kultūru, un, protams, visu Latvijas vēsturi. Šādi dzejoļi interesanti ir daudz Gunaram.
Tajā pašā laikā viņš bija arī literatūrzinātnieks un rakstīja arī par Latvijas latviešu literatūru. Piemēram, viņa raksts par Vizmas Belševicas piezīmēm uz Livonijas Indriķa Hronikas malām man likās tāds pilnīgi neparasts redzējums, jo mēs jau parasti to interpretējam kā tādu pretošanos padomju varai, kas tur ir ieslēpta šajā dzejolī, bet viņš tur bija saskatījis vēl daudzus citus vēsturiskus slāņus.
Jā, tas ir tas ceļš, kuru Gunars īsti negāja, jo viņa kundze Jautrīte aizstāvēja doktora grādu, viņa bija vācu filoloģe un ilgus gadus to mācīja arī koledžā. Gunars mācīja psiholoģiju un socioloģiju, bet viņa publikācijas nebija šajās disciplīnās, viņš tieši mērķtiecīgi rakstīja par latviešu literatūru latviešu trimdas izdevumiem gan latviski, gan angliski. Viņam ir vairāki tādi tiešām ļoti vērtīgi, pamatīgi pētnieciski apcerējumi gan par trimdas, gan Latvijas autoriem. Šajā otrajā sējumā, kas iznāca pagājušogad, tie ir visi vienkopu, tā kā mēs varam novērtēt arī šo viņa talanta pusi.
Plašākai publikai mazāk zināmu daiļliteratūru tu ar saviem domubiedriem popularizējis esi ne reizi vien, jums ir bijusi pasākumu virkne gan par Linardu Taunu, gan Montu Kromu. Tagad kārta, lūk, Gunaram Saliņam un Elles ķēķim. Vai tu ceri, ka šo pasākumu rezultātā parādīsies kaut kādi jauni pētījumi, kaut kādas jaunas atziņas par to, vai tu esi monopolizējis šo tēmu?
Nē, es galīgi negribu šo tēmu monopolizēt, un es jau arī to nemonopolizēju nekādā gadījumā. Arī starp šiem parādītajiem grāmatu vākiem mēs redzējām, piemēram, ko mana kolēģa Inguna Daukste-Silasproģe ir sastādījusi – Roberta Mūka un Ritas Gāles darbu izlases. Tāpat es arī ceru, ka pēc šīs konferences, kurā daudzi runātāji pievēršas Saliņam un Elles ķēķim, šī pētniecība turpināsies. Mēs noteikti izdosim grāmatu pēc šīs konferences. Tā kā es ticu, ka mēs kopā varam paveikt dažādas lietas.
Šī notikumu virkne saistībā ar Elles ķēķi ir aktualizējusi jautājumu, vai joprojām mēs varam runāt par jēdzienu "trimdas literatūra". Mūsu vai ne mūsu, trimdas vai Latvijas literatūra, kā tu vērtē šīs nošķirtības?
Man šķiet, ka no šādām nošķirtībām nav pārāk lielas jēgas. Arī, ja mēs runājam par daudz lielākām valodām, tas mūsdienās runā ne tikai par angļu, bet par anglofonu literatūru. Nevis franču, bet frankofono literatūru, ar to domājot, ka franču literatūra, protams, var pastāvēt ne tikai Francijā, bet arī jebkur citur, kur runā franču valodā un raksta, izdod grāmatas franču valodā. Pat arī, teiksim, par afrikāņu literatūru runā ne tikai sakarā ar tiem autoriem, kas patiešām reāli atrodas Āfrikā, bet arī par tiem visiem daudzajiem emigrantiem, kas atrodas citās valstīs, bet kas nes līdzi sev šo pieredzi, šo Āfrikas kultūras mantojumu un kas vienkārši dažādo citu valstu, citu valodu literatūru ar savu īpašo pieredzi. Tā kā, jā, arī šeit Agate Nesaule vai Ināra Vērzemniece, vai Pauls Tutongī, viens no varbūt zināmajiem autoriem, viņi papildina latviešu literatūru ar savu pienesumu arī tad, ja tas ir rakstīts angliski.
Tātad tu piekrīti, ka tā identitātes pārskatīšana ir par labu tam, ka mēs to visu saucam par Latvijas vai latviešu literatūru?
Nu, katrā ziņā es neredzu iemeslu no tās norobežoties – arī tad, ja tā nav sarakstīta latviešu valodā, vai arī tad, ja autors nedzīvo Latvijā.
Ja pasaulē ir brīvība, mēs varam ceļot daudz kur un rakstīt daudzējādi, dažādās valodās, bet, ja mums vispār vēl rūp Latvija un latviskā identitāte, mēs piedalāmies tajā visā procesā.
Domājot par latvisko identitāti, ļoti daudz tādu mitoloģijas tēmu ir arī tava referāta personāžā galvenajā – Mudītes Austriņas grāmatā "Saules spēles". Protams, manu uzmanību īpaši piesaistīja viņas baletiņi, kas ir tāds jauns žanrs latviešu literatūrā. Paskaidrošu skatītājam, ka tie tātad ir it kā baleta libreti, nelieli baleta, var teikt, viena cēliena vai epizožu libreti, aprakstīti absolūti trakā, sirreālā valodā, un tie principā veido savu īsprozas žanru. Vai tev neradās vēlme, izlasot šos, man liekas, pilnīgi trakos sacerējumus, radīt pašam kaut ko baletiņu žanrā?
Vispār, ja tā pavisam godīgi, tad šāds kārdinājums ir, jo tas trakums ļoti fascinē, tā atbrīvotība, ka tu vari radīt savu žanru, tu var brīvi sajaukt faktiski dzeju, prozu un dramaturģiju vienā tādā neatšķetināmā, nezinu, pavedienā, un, jā, tas ir tavs privātais žanrs – dari, kā gribi.
Vai tev pašam ir gaidāmi kādi jauni izdevumi, vai tagad specializēsies tikai citu dzejnieku izlašu sastādīšanā?
Nu, šobrīd es esmu ļoti noņēmies ar pētnieciskajiem projektiem, vajadzētu pa šo gadu uzrakstīt nelielu grāmatu par salīdzinošo literatūrzinātni, par to, ko es iemācījos, studējot Amerikā. Ir arī citi projekti, mums kopā ar Inetu Lipšu ir kolektīvā monogrāfija paredzēta.
Par ko?
Par homoseksuāļu subkultūru padomju Latvijā.
Padomju Latvijā?
Jā.
Nu tev to plānu gluži kā jūra, novēlu tev tajos nenoslīkt un izpeldēt!
Paldies!
Paldies tev par viesošanos!
