Kaut gan rakstīts par karaļiem un karalienēm, prinčiem un princesēm, vēstījums nemaz neatgādina pasaku, jo ir par tāliem un daudzējādā ziņā mums vairs neizprotamiem laikiem, kuros ne visiem pilsoņiem ir balsstiesības, dzīves noteicēji ir vīrieši, bet dižciltīgi vecāki savus bērnus līdz sešu mēnešu vecumam gandrīz nemaz neredz un nevērtē kā diez ko interesantus, jo viņi ir "vienkārši kā mazi augi".
Grāmata sākas ar vēlāk tik slavenās karalienes Viktorijas vecāku kāzām. Tēvam – Kentas hercogam Edvardam – precoties ir jau pāri pusmūžam un arī zināma pieredze ar sievietēm; ar vienu no ilggadējām mīļākajām viņam bijis arī bērns. Bet nu pienācis laiks strādāt valsts labā, proti, viņam jāprecas teju vai piespiedu kārtā: karaliskajai ģimenei nepieciešams likumīgs troņmantnieks, jo līdz šim vienīgā šai lomai derīgā princese nesen kā mirusi. Edvards apprec vācu princesi Viktuāru. Viņai tobrīd ir 31 gads, un viņa ir atraitne ar diviem bērniem, bet Edvardam jau 50. Drīz vien viņiem piedzimst meita.
Nākot pasaulē, viņa rindā uz troni ir tikai piektajā vietā, taču tieši viņa Lielbritānijā aizsāks veselu laikmetu, kuru vēl šobaltdien dēvējam Viktorijas vārdā.
Grāmatā ir plaši un detalizēti karaļnama dzīves apraksti. No vienas puses, milzu greznība, piemēram, Viktorijas mātes kāzu kleita maksājusi tikpat, cik labi atalgota guvernante nopelnītu četros gados. No otras puses – izšķērdība un dzīve parādos, kas bijusi raksturīga Viktorijas tēvam Edvardam. Viņš nežēloja lienēto naudu, ar dāvanām apbērdams dievināto sievu, taču arī mazā Viktorija bija pelnījusi visu to labāko un daudz. Kad pienāca laiks meitenītei izgatavot pirmo apavu pāri, tas tapa trīs eksemplāros: viens – bērnam, otrs – ko paturēt tētim, bet trešais – kā paraugs podniekam, kurš kurpītes atveidoja keramikā un izlika pārdošanā. Un tas bija tikai sākums, ar laiku karaliene Viktorija kļuva par suvenīros visvairāk iemūžināto monarhu.
Aprakstītas arī tā laika barbariskās ārstniecības metodes: kad Viktorijas tēvs saslima ar pneimoniju, ārsti pēc labākās sirdsapziņas darīja visu, lai pastiprinātu viņa mokas un tuvinātu galu, jo tolaik trūka izpratnes par slimību izraisītājiem. Tā nu Viktorija zaudēja tēvu, vēl būdama pavisam maziņa.
Viņas turpmākā dzīve bija mērķtiecīga meitenes gatavošana tronim: viņu uzraudzīja un pieskatīja, un atbilstīgi izglītoja. Pat rotaļas ar lellēm bija gatavošanās galma dzīvei: ar tām Viktorija rīkoja pieņemšanas un balles.
Jau no bērnu dienām Viktorija arī rakstīja dienasgrāmatu, ko turpināja darīt visu mūžu un kas vēlāk kalpoja par svarīgu avotu biogrāfiju tapšanai; tiesa, šīs grāmatas autore Lūsija Vērslija gan aizrāda – cik gan patiesa un atklāta varētu būt šāda dienasgrāmata, ja tapusi ar skaidru domu, ka reiz to lasīs citi.
Tikmēr rinda uz troni pamazām kļuva arvien īsāka, un tad, kad Viktorijai bija 10 gadu, viņai tika atklāts, kas viņu sagaida. Uz šo paziņojumu meitene esot reaģējusi ar vārdiem: "Redzu, ka esmu tuvāk tronim, nekā domāju". Turpmākais ceļš uz varas virsotni no Viktorijas prasīja daudz spēku un enerģijas, jo tuvāko pieaugušo – viņu vidū arī mātes – varaskāres un intrigu gaisotnē pilnībā tika ignorētas gan viņas veselības problēmas, gan nepatika pret nemitīgu atrašanos cilvēkos. No viņas tika prasīta tikai pilnīgi priekšzīmīga, tā laika prasībām atbilstoša uzvedība. Tāpēc, piemēram, jaunmodīgā deja – valsis, kas tolaik tika uzskatīts par nepiedienīgu, nākamajai ķēniņienei nebija piemērota, kaut gan dejot Viktorijai ļoti patika.
Lai vai kā, kad Viktorija kāpa tronī, viņas tēls bija absolūti nevainojami spožs.
Seko krāšņās kronēšanas apraksti, kā arī laulības ar brālēnu, princi Albertu. Pēc vīra nāves Viktorija radikāli mainās: šķiet, ka šai karalienei vairs nav nekā kopīga ar grāmatas sākumā aprakstīto jauno un gaišo sievieti; viņas vietā lasītājam pretī stājas drūma atraitne, kura nekad nesmaida. Katrā ziņā, ja ir interese sekot monarhu nomaiņai britu tronī un ir paticis "Netflix" seriāls "Kronis" par Elizabeti II, ir ļoti saistoši uzzināt, kāda bijusi iepriekšējā ārkārtīgi spilgtā valdniece.
