Bertoluči grāmata turpina izdevniecības "Aminori" aizsākto sēriju, kas iepazīstina ar slaveniem rakstošiem kinorežisoriem. Sēriju aizsāka Federiko Fellīni grāmata, tai sekoja Pjēra Paolo Pazolīni romāns un tagad arī Bernardo Bertoluči eseju un rakstu krājums "Mana brīnišķīgā apsēstība".
Latviešu izdevumu ievada Dāvja Sīmaņa intervija ar kino klasiķi, tapusi Romā 2018. gadā, neilgi pirms Bertoluči nāves. Cita starpā viņš uzsver, ka, viņaprāt, katram režisoram vai jebkuram māksliniekam arī šajā laikmetā, kad pieejamas tik fantastiskas tehnoloģijas, visbūtiskākais ir sekot tikai saviem sirdspukstiem, savai sirdij.
Viņš arī atzīst, ka – lai arī varētu šķist, ka sajaukt dzeju ar politiku ir neiespējamā misija, – dažreiz tas izdodas, un tas ir brīnišķīgi.
Šis teiktais lielā mērā, protams, attiecas uz viņu pašu. Bertoluči savu ceļu mākslā sāka kā dzejnieks, bet tomēr vienā brīdī, vēl ļoti jauns būdams, pievērsās kino. Taču savās filmās saglabāja dziļas attiecības ar dzeju, jo īpaši agrīnajos darbos, tāpēc dažkārt tos raksturo kā filmēšanu pantos.
Grāmatā apkopoti viņa raksti, kuros Bertoluči dalās gan savās pārdomās par mākslu un dzīvi, gan iepazīstina ar savas dzīves svarīgajiem cilvēkiem, gan arī pats atskatās uz savām filmām. Kino viņš debitē 21 gada vecumā ar filmu "Kaulainā kūma", kam seko filma "Pirms revolūcijas".
Itāļu kritiķi pret viņa agrīnajām filmām ir noskaņoti negatīvi, turpretī franču, angļu un amerikāņu kritiķi tās sāk novērtēt kā atklājumus.
Tas, šķiet, ir likumsakarīgi, jo Bertoluči pats daudzkārt grāmatā uzsver, ka viņam pašam franču kino ir daudz tuvāks nekā itāļu, īpaši viņš dievina franču režisoru Žanu Liku Godāru.
Grāmatā ir nodaļas, veltītas arī viņa skandalozākajām filmām, to vidū, protams, "Pēdējais tango Parīzē", kas tapa 1972. gadā. Bertoluči atklāj, ka tad, kad viņš pats pirmo reizi noskatījies jau gatavo filmu, viņā bijušas šaubas, viņš domājis – kurš gan ies skatīties drūmu filmu, kas stāsta par izmisušu vīrieti, kurš tikko zaudējis sievu un šķiet tik vecs? Te jāpiebilst, ka viņam pašam tolaik bija 31 gads, un galvenās lomas tēlotājs Marlons Brando, kam bija jau tuvu 50, viņam šķita kā pilnīgs vecis (kā viņš pats raksta). Toties jau pirmajā skatīšanās reizē producents Grimaldi apmierināti berzējis rokas, viņš jau sajutis gaidāmo rezonansi. Un tā arī bijusi ārkārtīgi liela. Gan pozitīvā, gan negatīvā nozīmē. Ja Parīzē, Londonā, Ņujorkā filma piedzīvoja triumfu, tad Itālijā tai gāja smagi. Režisors bija spiests dažus kadrus, ko novērtēja kā īpaši nepiedienīgus, no filmas izgriezt. Saistībā ar filmu notika tiesas process, un Bertoluči piesprieda divus mēnešus cietumā nosacīti, un viņš 1976. gadā pat zaudēja vēlēšanu tiesības. Pēdējā instance – kasācijas tiesa – bija lēmusi par filmas pilnīgu iznīcināšanu, un Bertoluči rakstīja Valsts prezidentam, lūdzot tās apžēlošanu. Pret cenzūru iestājās Itālijas Komunistiskā partija. Rezultātā filmu izdevās izglābt, un 80. gadu vidū lietu slēdza pilnībā, jo izpratne par to, kas ir piedienīgs un kas nepiedienīgs, sabiedrībā bija stipri mainījusies.
Grāmatā uzzinām arī citu filmu stāstus, kā arī Bertoluči pārdomas par citu režisoru darbiem. Īpaši interesants šķiet stāsts, kā viņš iepazina režisora Maksa Ofilsa daiļradi. Viņam pašam bija pārsteigums, kad viņš par savu agrīno filmu "Pirms revolūcijas" saņēma Maksa Ofilsa godalgu, par šo režisoru zinājis ļoti maz. Tieši šai saistībā viņš sāka vairāk interesēties un aizgāja uz Ofilsa filmu "Bauda" (1952).
Filmai bija trīs daļas, bet Bertoluči spēja izturēt tikai vienu, un nevis tāpēc, ka nepatika, bet tāpēc ka pārlieku patika un viņš no sajūsmas nespēja skatīties vairāk.
Tā viņš katru daļu skatījās atsevišķi un par šo filmu saka tā – ka tā ir vienīgā filma, kuru skatoties viņš vairs nespēj kontrolēt savu reakciju – ne tikai emocionālo, bet arī fizioloģisko.
Grāmatā ir arī dažādas Bertoluči atziņas par kino mākslu kopumā. Piemēram, viņš atzīst, ka ir divas lietas, ko viņš kino mīl, un tas ir laika elements un gaisma.
Bet filmēšanas laukumā viņa pirmais likums ir – vienmēr "atstāt vaļā kādas durvis", jo vienmēr pastāv iespēja, ka pa tām kāds pēkšņi ienāks. Piemēram, ja aktrise pēc negulētas nakts ierodas ar sagurušu seju, tad es nevēlos, lai to noklāj ar grimu, bet cenšos izmantot – tā savā grāmatā saka Bertoluči.
Grāmatas "Mana brīnišķīgā apsēstība" atvēršanas svētki notiks šo piektdien, 13. oktobrī, piecos pēcpusdienā kinoteātra "Splendid Palace" Velvju zālē.
