Tikai tagad valsts sākusi domāt par to, kā palīdzēt filmas rādīt arī ārpus Rīgas un televīzijas. Pirmais risinājums - noteikt visiem vienotus standartus, bet tālāk jādomā, kā atrast naudu reformēšanai. Iespējams, ka kino funkciju varētu pārņemt kultūras nami, bet arī tiem nav naudas dārgas tehnikas iegādei.
Baldones kinoteātrī ir 200 sēdvietu. Zālē neliela skatuve, tumši krēsli, pati ēka celta no sarkaniem ķieģeļiem. Ar laiku to plānots pārbūvēt, lai šeit būtu kultūras centrs, tad kinoteātris uzņemtos arī kultūras nama uzdevumus - skatuve būtu lielāka un kultūras dzīve varētu aktīvāk kūsāt. Tomēr pagaidām trīs projektori otrajā stāvā ļauj baldoniešiem skatīties kino: Holivudas grāvējus, romantiskas drāmas un latviešu zināmākās mākslas un dokumentālās filmas.
Aparatūra darbojas kopš 1987. gada, kad Baldonē atjaunoja pirms 10 gadiem nodegušo kinoteātri, uzlabota ir skaņa. Reizēm tomēr, kad filmas formāts neļauj izmantot vecos projektorus, no domes jāaizņemas "BluRay" atskaņotājs, un filmas rāda no zāles. Daudz cilvēku nākuši uz „Rūdolfa mantojumu” un uz „Rīgas sargiem”. Bet pēdējā rādītā latviešu filma ir „Sapņu komanda”. Uz to vairākos seansos atnāca 177 skatītāji. Pirmajā seansā zālē sēdēja vien septiņi skatītāji.
Kino vadītājs un entuziasts Gunārs Zeiferts stāsta:
„Visvairāk nāk uz multiplikācijas filmām, jo tās ir dublētas latviešu valodā.
Nāk vecāki ar bērniem, skolēni, arī cilvēki gados. Tad jautāju, kur ir bērni - un viņi saka, ka nāk vieni paši, jo dzirdējuši, ka multfilma ir jauka un latviešu valodā. Padomju laikos jau vajadzējis lasīt [titrus], jo filmas bija krievu valodā, un tagad - mēs Latvijā dzīvojam un atkal lasām.”
No nākamā gada gan kinoteātrim var būt pavisam citas iespējas parādīt filmas, jo Holivudā ražos filmas digitāli. Tad pašvaldībai būs jādomā, kā nodrošināt jaunu aparatūru, kas izmaksā ap 50 tūkstoš latu. Pašlaik kino ienākumi ļauj vien apmaksāt filmas iznomāšanu. Zeiferts pārliecināts, ka kino ir jāpaliek: „Es esmu kino fans, tāpēc domāju, ka jebkurā pilsētā ir vajadzīgs kino: redzam, kā cilvēki dzīvo, dabu un dzīvniekus un tas ir kaut kas ļoti foršs. Tikko rādīja Graubas filmu „Sapņu komanda”. Cilvēki aplaudēja, viņiem patika, kundzītes nāca [ārā] ar asarām acīs, sita uz pleca un teica, ka tādas filmas vajag rādīt.”
Brauc arī no tuvējām pilsētām
Latvijā pavisam darbojas 17 kinoteātri, bet ir virkne kultūras namu, kas līdz šim pildījuši kino teātru funkciju, pēc savām iespējām nodrošinot tehniku un vienojoties par filmu izrādīšanu.
Alise Vorobeja vada kultūras namu Jumpravā un atritina trīs daļās sašūtu palagu, kas jau kopš padomju laikiem kalpo kā kino ekrāns. Iedzīvotājiem te rādītas latviešu filmas - multfilmas, dokumentālās filmas par Sibīriju, arī mākslas filmas. Citkārt zāle ir stāvgrūdām pilna, citreiz atnāk pāris desmiti cilvēku. Tagad, kad filmas rāda, jādomā arī par labāku aparatūru.
„Mēs nevaram atļauties aprīkot kultūras namu kā profesionālu kinoteātri, bet vēlamies vismaz ekrānu, kas nav palags, [ekrānu] bez svītrām un vecuma piegaršas, lai nav acīmredzamu defektu, kas traucē skatīties.
Digitāli pagaidām nevaram rādīt. Domājam arī kādreiz rādīt kino brīvdabā, un ar to, kas mums ir, nepietiek. Cilvēki nāktu vairāk, ja būtu vairāk informācijas, tad otršķirīga būtu tehnika, jo cilvēkiem patīk kino,” stāsta Vorobeja.
Uz Jumpravu brauc iedzīvotāji arī no tuvējām pilsētām, jo līdz Rīgai vilciena biļete vien abos virzienos maksā četrus latus, un tad vēl klāt nāk izmaksas par pašu kino. Jumpravieši atzīst, ka kino kultūras namā jārāda. Aivars stāsta, ka pēdējos gadus nav gājis uz kino, tomēr viņam interesētu filmas par mīlestību, arī par dokumentālās filmas par vēsture. „Pagaidām gan nav sanācis, tad darbs, tad makšķerēt jābrauc. Uz Rīgas sargiem biju, man patika,” skaidro Aivars. Savukārt Viju vairāk interesē dokumentālās kino filmas: „Mēs nekur netiekam - lauku cilvēkiem nav tik daudz naudas, lai noskatītos filmas Rīgā. Ļoti labi, ka mums ir uz vietas un nekur nav jābrauc. Jā, es esmu apmierināta.”
Tikmēr turpat netālu Lielvārdē, kur kultūras nams ir lielāks un zālē grīda ar pacēlumu filmas rāda reti. Skaņotājs Kristaps Paegle ir skeptisks par to, vai cilvēkus interesē kino, tad jābūt labai reklāmai un arī labam attēlam, bet jaunieši pie filmām tiek nelegālā ceļā. „Ja nepiesienas kvalitātei, kas ir kinoteātros, tad redzēt var, bet lai izbaudītu tehnoloģijas piedāvājumus, mēs to nevaram nodrošināt. Cilvēki, kas pieraduši pie perfektas bildes... tādas mums nav. Bilde ir miglaina. Daudziem kultūras namiem ir mazais projektors, ar ko skolās rāda prezentācijas. Uz lielām sienām tie sevi neattaisno,” skaidro Paegle.
Tikai daži rāda digitāli
No 17 kinoteātriem Latvijā tikai seši var rādīt filmas digitāli. Bet nākamgad tā būs obligāta prasība, lai skatītos, piemēram, Holivudas filmas. Tāpēc Baldones kino vadītājs ir sašutis par to, ka Saeimā rit sarunas par nacionālo kino pasūtījumu, bet ne par infrastruktūru. „Ar ko es rādīšu, ja filma būs uztaisīta. Vai tā priekš putekļiem, priekš plauktiem taisīta? Vai arī kino režisori taisa filmas [tikai] festivāliem? Bet ko vietējie skatītāji? Neko neredz, jo nebūs aparatūras, ar ko rādīt,” tā baldonietis.
Nacionālais kino centrs ceļ trauksmi - ja līdz nākamam gadam jautājums par tehniku netiks atrisināts, filmas, kuras jau tagad maz izrādītas, būs vēl nepieejamākas. Centra vadītāja Ilze Gailīte-Holmberga stāsta: „Ir novadi, kur latviešu filmas vispār kopš neatkarības atgūšanas nav rādītas publiski, ir pieejama tikai Latvijas Televīzija. Latvijas filmām ir potenciāls, tāpēc svarīgs ir to skaits un dažādīb,a un arī tas, kā mēs nodrošināsim, ka tās ir pieejamas. Nepieciešami ne tikai kinoteātri, bet arī jaunās tehnoloģijas jāieved kultūras namos, lai darbi būtu pieejami plašāk.”
Gailīte-Holmerga arī skaidro, ka digitālā filmu izrādīšana pieprasa, lai tehnika ir jauna, lai apkārt neklejo filmas kopijas, bet materiāls tiek ņemts no servera. Šis jautājums jāatrisina tuvāko divu gadu laikā, jo ne tikai Holivuda, bet arī Latvija pāries uz vienotu filmu ražošanu.
Jautājums nav tikai par to, kāda tehnika ir pieejama, ir režisori, kas satraucas arī par autortiesībām. Režisors Andrejs Ēķis uzskata, ka disku vešana uz kultūras namiem nav pareiza, jo pieļauj iespēju filmu nelegāli pavairot. Tāpēc jānosaka visiem vienoti noteikumi: „Katrs jau pats uztaisa savu projektu un iepērk.
Nākotnē jāsaprot, ka viss ir ciparu formātā, tā ir industrijas nostādne.
Ar pirmo naudiņu nopērc serveri, ar otro projektoru, ar trešo ekrānu. Cilvēki tam ir gatavi un es varu apsveikt, ka nav vajadzīgs kino teātris, kultūras namam ir jābūt multifunkcionālam.”
Kultūras ministrija vēl nemin, cik daudz naudas varētu valsts atvēlēt un vai vispār atvēlēs tam, lai kino nepaliktu tikai televīzijas un Rīgas skatītājiem. Tomēr sola meklēt naudu Eiropas fondos. Naudu kinoteātru digitalizācijai meklēs arī Vides un reģionālās attīstības ministrija.
Nacionālā kino pasūtījuma darba grupas vadītājs Dāvis Stalts no Nacionālās apvienības uzskata, ka būs kinoteātri, kas pāreju nepārdzīvos. „Mazie kinoteātri reģionos ir mūsu nacionālā bagātība un, ja mēs vēlamies, lai reģionos būtu jaunieši, viņiem jānodrošina arī izklaides un izglītošanās iespējas. Ja mēs nevarēsim noturēt mazos kinoteātrus, jo tie ir ekonomiski neizdevīgi, mums jānotur kultūras nami. Kinoteātri var arī neizdzīvot, piemēram, ja reģionā vairs nav cilvēku. Valsts varētu vienoties ar Kinoteātru asociāciju par pasākumu plānu, par to, cik daudz procentuāli tiek rādītas Latvijas filmas no visa kino repertuāra,” stāsta Stalts.
Nacionālā kino pasūtījuma finansējums, kas ļautu radīt vienu vai vairākas filmas gadā, ir apmēram miljons latu. Šī nauda tiktu ņemta no kinobiļetēs iekasētā pievienotās vērtības nodokļa. Stalts neuzskata, ka sākotnēji šī nauda būtu jānovirza kinoteātru un kultūras namu filmu rādīšanas aprīkojumam.
Kamēr vēl valsts meklē iespējas, kā maksāt naudu kino režisoriem, lai tie veidotu nacionālā rakstura kino, piemēram, par valsts simtgades tēmām, tikmēr kinoteātri izveidojuši kino izrādītāju asociāciju, lai turpmāk aizstāvētu savas intereses. Pagaidām solīts, ka arī filmu izplatītāji dos pārejas periodu, lai būtu iespējams pielāgoties jaunajiem nosacījumiem.
