Šobrīd digitalizētāji rosās pa reģionālajiem muzejiem, un virtuāli pieejami jāpadara visdažādākie priekšmeti – sākot no sīkām monētām un beidzot ar milzīgām sējmašīnām. Ceturtdien Daugavas muzejā, piemēram, digitalizēts fragments no leģendām apvītās šūnakmens klints – Staburaga.
Latvijas muzeju priekšmetu digitalizētāju komanda ceturtdien darbojas Doles salā Daugavas muzejā, kas glabā liecības par notikumiem likteņupes krastos. Viens no neparastākajiem muzeja priekšmetiem, kas fotogrāfam Mikam Užānam jāiemūžina, ir appludinātā Staburaga fragments. Kolēģe Sintija Selicka to iereģistrē.
Mika Užāna izveidotais uzņēmums SIA “Siracusa” pērn uzvarēja iepirkumu konkursā, un līdz nākamā gada beigām par vairāk nekā 200 000 eiro uzņēmumam jādigitalizē 70 tūkstoši Latvijas muzeju priekšmetu.
“Ja ir divdimensionāli priekšmeti, piemēram, pastmarkas, dokumenti, afišas vai jebkas, kas ielien mūsu skenerī, tad mēs to skenējam, ja ne, tad mēs fotografējam,” skaidro Miks Užāns.
Konkrēti Daugavas muzejā jādigitalizē 750 priekšmeti, un sarakstu no 50 tūkstošus priekšmetu lielā krājuma izveidoja pats muzejs.
“Izvēloties priekšmetus, priekšroku dod tādiem, kas mūsu muzeja kolekcijā ir visvērtīgākie un kurus būtu visvērtīgāk parādīt sabiedrībai, jo kataloga mērķis ir arī – lai priekšmetam būtu ne tikai apraksts, bet lai tas būtu arī redzams, un lai būtu saprotams, kas tajā Latvijas muzeju kopējā krājumā ir apskatāms,” stāsta Daugavas muzeja speciāliste Laine Juhansone.
Drīzumā šodien uzņemtie vēstures liecību attēli un apraksti nonāks Nacionālajā muzeju krājuma kopkatalogā. Un darbs, ko veic Miks Užāns ar kolēģiem, ir daļa no milzīgā kultūras mantojuma digitalizācijas projekta, ko vada Latvijas Nacionālā bibliotēka un ko palīdz realizēt Kultūras informācijas sistēmu centrs.
“Šobrīd Nacionālajā muzeja krājumā ir nedaudz vairāk nekā 6 miljoni priekšmetu, kopkatalogā ir ievadīti 20% priekšmetu, lielai daļai no tiem nav attēlu, tāpēc projekta mērķis ir palielināt attēlu skaitu, lai šī datu bāze būtu patīkamāka visiem lietotājiem – jo attēlu skaits ir apmēram 1/3 no tiem 20%,” norāda Kultūras informācijas sistēmu centra projekta koordinatore Annija Paula Vucāne.
Laine Juhansone uzsver – katalogs palīdz sadarboties gan ar cilvēkiem, gan citiem muzejiem, kad tiek veidotas izstādes.
“Tas ir daudz ērtāk, viņi atver katalogu un redz konkrētās gleznas mazu paraugu un, piemēram, saprot, ka izstādē tas ir vajadzīgs. Citādi ir jābrauc, jāviesojas visos muzejos, un tad tas ir garš ietilpīgs process. Šajā gadījumā to var izdarīt daudz operatīvāk, vieglāk,” norāda Juhansone.
Protams, digitālā fotogrāfija saglabājas arī gadījumos, ja pats priekšmets kaut kādu iemeslu dēļ iet bojā.
Šobrīd muzeju priekšmetu digitalizācija norit reģionos, drīzumā digitalizētāji dosies uz muzejiem Pāvilostā, Bārtā un Tukumā, bet gada otrā pusē iecerēts digitalizēt mantojumu muzejos galvaspilsētā.
