Tieši vasara būs īstais laiks baudīt Tartu un Dienvidigaunijas bagāto kultūras piedāvājumu. Taču arī vasarīgi siltas aprīļa nogales dienas ir aicinošs sākums, lai tam sekotu turpinājums visa gada garumā doties uz mums ģeogrāfiski tik tuvo pilsētu, kas par savu Eiropas kultūras galvaspilsētas koncepciju izvēlējusies "Izdzīvošanas mākslu".
Ilze Salnāja-Verva: Tartu ir pilsēta ar galvu
Par Tartu ceļabiedri ņemta latviete Ilze Salnāja-Verva, kura dzīvo un strādā Tartu: viņa ir Tartu gidu apvienības valdes locekle, Latviešu biedrības vadītāja un Igaunijas Lauksaimniecības muzeja pārstāve un izstāžu kuratore. Ilze ir arī viena no vērienīgā Igaunijas Ceļu muzeja, Igaunijas Lauksaimniecības muzeja un Tartu Pilsētas muzeja kopprojekta "Veļas mašīna no bietēm" veidotājām. Padomju laika cilvēku radošums, atjautība, māka radīt kaut ko no nekā, lietu atkārtota un daudzveidīga izmantošana – tas aizraujošā un izzinošā veidā atspoguļojas ekspozīcijās.
"Uz Tartu pārcēlos 2006. gadā, jo biju iepazinusies ar savu topošo vīru," stāsta Ilze Salnāja-Verva. "Kādu laiciņu pabraukājām viens pie otra, un tad vajadzēja izlemt, uz kuru valsti pārcelties. Sanāca tā, ka pārcēlos uz Igauniju, un nokļuvu tieši Tartu jeb Tērbatā. Un tas laikam ir labākais, kas ar mani noticis, jo šeit jūtos kā mājās visās nozīmēs.
Lai arī it kā esam ārzemēs, Latvijas un latviešu klātbūtni te var visu laiku just caur mūsu vēsturi un kultūru, un arī mūsdienās latviešu šeit ir gana daudz."
Kopš 2012. gada Ilze kļuvusi arī par Tartu Latviešu biedrības vadītāju. "Attiecīgi esmu Latvijas vēstnese Tartu – droši vien tā varētu mani saukt, jo bieži vien, kad runa ir par latviešiem šeit, ir divas Ilzes, par kurām visi zina: viena esmu es, bet otra Ilze ir Tālberga, kura pasniedz latviešu valodu Tartu Universitātē, un līdz ar to visiem igauņiem ir skaidrs, ka Ilzes ir tās īstās vēstneses! (smejas) Mans iekšējais pienākums vienmēr bijis izglītot igauņus par to, ka latviešu kultūra ir vērā ņemama un mums ir ļoti daudz ko piedāvāt. Mēģinu viņus piesaistīt un iesaistīt mūsu pasākumos. Tieši to pašu dara arī otra Ilze, organizējot literāros vakarus un iepazīstinot igauņus ar mūsu literatūru. Tāpat organizējam dažādus muzikālus pasākumus, stāstām par latviešu tautastērpiem, tradicionālo kultūru. Jo bieži vien ir tā: lai arī esam tepat blakus, patiesībā viens par otru zinām ļoti maz."
Par gidi Tartu Ilze strādā kopš 2012. gada, bet tagad kļuvusi par Tartu gidu apvienības valdes locekli: "Jau kopš 2012. gada esmu ļoti aktīvi saistīta ar visdažādākajiem muzejiem, tai skaitā ar Igaunijas Nacionālo muzeju, Tartu Universitātes muzeju un tagad, protams, visvairāk ar Igaunijas Lauksaimniecības muzeju, kurā esmu izstāžu un izglītības nodaļas vadītāja.
Mans kā Latviešu biedrības vadītājas klusais mērķis – dažu gadu laikā panākt, lai mums būtu piemineklis visiem latviešiem, kas šeit studējuši vai strādājuši.
Jo parasti atceramies tikai jaunlatviešus, bet patiesībā to latviešu, kas šeit atstājuši savas pēdas vai arī, mācoties šeit, pēc tam Latvijā atstājuši ievērības cienīgas pēdas, ir ļoti daudz."
Tartu kā Eiropas kultūras galvaspilsētas moto ir "Izdzīvošanas māksla". "Grāmatu, kuru iesniedz, lai kandidētu uz galvaspilsētas godu, gatavo vairākus gadus iepriekš: tas nozīmē, ka principā tā bijusi ieskatīšanās nākotnē – cilvēki, kas to rakstīja, saredzēja kaut ko, kas zināmā mērā patiešām ir piepildījies. Jo sajūta, ka jāapgūst izdzīvošanas māksla, sen nav bijusi tik izteikta kā šobrīd," teic Ilze.
Vaicāta, kāds ir valsts atbalsts gan emocionālajā, gan tīri finansiālajā ziņā, Ilze stāsta: "Tartu varbūt no valsts pat ne tik daudz, lai gan Kultūrkapitāla fonds arī ir devis savu ieguldījumu galvaspilsētas projekta attīstībā, bet no pilsētas vadības ir ārkārtīgi atkarīgs, vai vispār būs iespējams kļūt par Eiropas kultūras galvaspilsētu, un arī tas, cik veiksmīgi tas patiešām notiek. Mūsu mērs Urmass Klāss, man liekas, ir ar visu sirdi šajā pasākumā. Viņš savā būtībā ir ļoti jauneklīgs, viņš vienmēr ir gatavs iesaistīties trakās idejās. Atceros, tad, kad tika izziņots kultūras galvaspilsētas statuss, bija atklāšanas ballīte, un viņš bija viens no dīdžejiem... Viņš ir absolūti atbilstošs kandidāts studentu pilsētas mēra amatam."
Vai Ilzes izjūtās Tartu ir mazpilsēta? "Savas ekskursijas vienmēr sāku ar teikumu, ka – lai gan Tallina ir Igaunijas galvaspilsēta, Tartu ir pilsēta ar galvu.
Jā, tā varbūt nav ļoti liela – mums ir apmēram simttūkstoš iedzīvotāju, bet pati pilsēta ir ļoti loģiski izbūvēta pa tādiem apļiem: tā ir ļoti kompakta, un mēs neesam pieraduši sēdēt sastrēgumos. Un vienlaikus šeit ir viss, kas nepieciešams: ir gana daudz kultūras pasākumu, ir gana daudz izglītības pasākumu un iespēju, ir gana daudz dzīvības, un katram dzīvojamajam rajonam ir savi svētki. Esam tādi lokālpatrioti visos virzienos!"
"Tartu 2024" galvaspilsētas programma sadalīta četrās jomās: ar Zemi, ar cilvēci, ar Eiropu un ar Visumu. "Tas arī absolūti noteikti parādās, jo no universitātes puses mums ir gana daudz dažādu tehnoloģiju, kas attiecīgi ir Visums – sākot no fiziķiem un augstām tehnoloģijām līdz cilvēcīgumam, daudzkultūru līmeņiem un tolerancei. Visvairāk izjūtu jauno, visā Eiropā un pasaulē aktuālo virzienu – ilgtspēju vides kontekstā. Tai ir ļoti liels uzsvars. Viens no grūtākajiem izaicinājumiem bija pāriet uz patiešām zaļu pasākumu organizēšanu – gan mums kā dalībniekiem, gan arī "Tartu 2024" organizatoriem – domāt savādāk, meklēt risinājumus, aicināt cilvēkus ņemt līdzi krūzītes un dakšiņas... Tas bijis sarežģīti – mainīt domāšanas veidu."
Izdzīvošanas stāsts
Visupirms veram Tartu pilsētas muzeja durvis, kur tiekamies ar izstādes projektu menedžeri Madli Uibo.
"Padomju laikā bija mazāk veikalu, mazāk preču un daudz arī sliktas kvalitātes preču vai to vispār nebija, un cilvēkiem nācās būt atjautīgiem atkārtoti izmantot lietas.
Bija veiksme, ja tev bija radinieki ārzemēs, kas varēja atsūtīt ko modīgāku. Cilvēkus kaitināja vienādie apģērbi veikalos, viņi negribēja būt viena pelēka masa. Mūsu ekspozīcija galvenokārt fokusējas uz Tartu, mēs veidojām kampaņu, kurā aicinājām stāstīt stāstus, kas līdz ar priekšmetiem arī ir izstādes pamatā. Te atainota padomju laika cilvēku ikdienas dzīve. Mēs veidojām intervijas, lai izzinātu cilvēku hobijus, un viens no tiem bija fotografēšana un fotogrāfiju attīstīšana mājas apstākļos," stāsta Madle Uibo.
Runājot par izdzīvošanas mākslu kā Tartu moto, Madle Uibo teic, ka šī izstāde tik tiešām ir īsts izdzīvošanas stāsts.
Tālāk dodamies uz telpu, kur uzmanības centrā ir mode un apģērbs, ko var arī piemērīt. Madle piebilst, ka izstāde ir atvērta tikai dažas dienas un pagaidām viņi galvenokārt satiek apmeklētājus no Igaunijas, bet plāno kuratoru vadītas ekskursijas angliski, vāciski un, iespējams, ka arī latviski:
"Šī nav tikai nostalģija, bet stāsts par to, ar ko cilvēkiem nācās tolaik sadzīvot."
Zaļā domāšana
Tālāk ceļš ved uz Vanemuines koncertzāli, kur 28. aprīlī festivālā "Baltijas jaunās mūzikas dienas" skanēja igauņu, lietuviešu un latviešu mūzika, tostarp trīs pirmatskaņojumi. Koncertā, kurā muzicēja Igaunijas Nacionālais simfoniskais orķestris ar britu diriģentu Klementu Paueru un čellistu Valli Rasmusu Rotu, Latviju pārstāvēja Lindas Leimanes mūzika. Koncerts skanēja tiešraidē gan Igaunijas, gan Lietuvas, gan, protams, arī "Klasikas" ēterā, ko no mūsu puses vadīja Anna Veismane.
Festivāla tēma ir vācbaltiešu dabas pētnieka Jakoba fon Uekskiles termins "Umwelt ", ko varētu tulkot kā vide, reizē arī maņa un uztvere. Zaļā domāšana, dabas un ilgtspējas klātesamība jaušama visā Tartu kultūrpiedāvājumā, kur nozīmīga loma arī šoreiz Tartu notikušajam festivālam "Baltijas jaunās mūzikas dienas".
Koncerts iesākās ar Ukrainas himnas atskaņošanu, bet noskaņu jau pirms tā radīja arī koncertzāles vestibilā atklātā Ardo Rada Varesa veidotā skanošā instalācija "Dzejnieka Juhana Līva skaņu pasaule".
Veļas mašīna no bietēm
Nākamā pietura – Igaunijas Lauksaimniecības muzejs, kas ir Ilzes darba vieta un arī viens no projekta "Veļas mašīna no bietēm" norises punktiem, kā arī Tartu Universitātes muzejs, kurā, pateicoties Ilzei Salnājai-Vervai un muzeja projektu menedžerei Karolīnai Kaldai, iekļūstam brīvdienā.
Kalda uzsver, ka "Tartu 2024" programmā Universitātes muzeja galvenais notikums ir "Toomemägi Revisited" jeb "Domkalns pārradīts". Viena no šī projekta daļām – "Rītausma un krēsla", ko realizēja starptautiska komanda –, tika atklāta ar gaismas šovu. Nu Tartu katedrāle tiek izgaismota katru vakaru.
18. maijā atklās mākslas instalāciju saistībā ar ģenētiku, tiks izstādīti ģenētikas iedvesmoti mūzikas instrumenti un skanēs ģenētikas ietekmēta mūzika, jo viens no Tartu Universitātes būtiskākajiem zinātniskās pētniecības virzieniem ir tieši ģenētika.
"Tartu 2024" radošā direktore Kati Torpa: Daudz spēcīgāki mēs esam kopā
Pašā Tartu centrā kādā Rātslaukuma namā iemitinājies "Tartu 2024" birojs, kur tiekamies ar kultūras galvaspilsētas radošo direktori Kati Torpu.
"Ja runājam par izdzīvošanas mākslu, tad jāatsaucas uz prasmēm, zināšanām un vērtībām, kas mums jau ir, kā arī uz tām, ko mēs gribētu iemācīties vai attīstīt tālāk. Tas ir ļoti plašs projekts," atzīmē Torpa.
Kā lielāko izaicinājumu viņa min to, ka uzmanības centrā ir ne tikai Tartu, bet visa Dienvidigaunija, tātad 20 pašvaldības, plaša teritorija, kas aizņem vienu ceturtdaļu no visas valsts. Tas ir izaicinājums, kā runāt par šī reģiona unikalitāti un vienlaikus veidot dialogu ar Eiropu un Baltijas valstīm. Otrs izaicinājums ir tas, ar ko nākas saskarties visām šī gada kultūras galvaspilsētām.
"Tartu savu statusu ieguva 2019. gadā, un šajos piecos gados ir noticis un notiek tik daudz kas – kovida pandēmija, karš Ukrainā. Ir svarīgi, kā mēs uz to atsaucamies un runājam savās programmās. Izdzīvošanas māksla ir ļoti pateicīgs koncepts – gan militārā ziņā, gan arī no valodas un kultūras izdzīvošanas aspekta. Mēs cenšamies atrast labākos veidus, kā strādāt ar vietējo ukraiņu kopienu, kā parādīt ukraiņu kultūru mūsu programmā," stāsta Kati Torpa.
Uz jautājumu, vai kultūra var šajos sarežģītajos laikos palīdzēt izdzīvot, viņa atbild cerīgi: "Mums jāpalīdz Ukrainas kultūrai izdzīvot."
Kopumā šajā gadā Tartu un Dienvidigaunijā plānoti apmēram 1000 pasākumi, lielākoties vasarā.
Arī pati Kati ir no Tartu. Dienvidigaunijā ir viņas saknes, viņa dzimusi Tartu, tad devusies studēt Mākslas akadēmijā Tallinā, tad uz ārzemēm, un 2021. gadā pievienojusies šai komandai un atgriezusies Tartu.
"Tā ir ļoti kompakta pilsēta un ir arī tuvu Latvijai. Arī vēsturiski, jo bijām viena valsts. Kopš kara sākuma īpaši sajūtama solidaritāte starp Igauniju, Latviju un Lietuvu, kas pēdējos gados nebija tik stipra. Bet šobrīd cilvēki sapratuši, ka daudz spēcīgāki mēs esam kopā – darot un domājot vienoti," teic "Tartu 2024" radošā direktore.
Skaņas pastaiga
Bet "Skaņas pastaigā pa Tartu" dodamies Igaunijas Komponistu savienības vadītāja, Tartu dzimušā komponista Merta Matisa Lilla vadībā.
Savdabīgs un negaidīts piedzīvojums. Silta pavasara pēcpusdiena, daudznacionāls ļaužu pulciņš, Merta Matisa Lilla aicināts nesarunāties un paklusēt, krietni vairāk nekā stundu ilgā pastaigā laiku pa laikam apstājas viņa izvēlētās vietās un ieklausās Tartu skaņās. Apkārtnē. Un sevī. Neierasti un negaidīti meditatīvi. Noslēgumā – upes malā veidotā stiklotā kuģu būves centrā ieklausāmies diskusijā starp mūziķiem un nemūziķiem par festivāla tēmu "Umwelt".
Paralēli tai noraugāmies, kā top un ielaišanai ūdenī tiek gatavota 24 metrus gara vēsturiska kuģa kopija. Kaut kas no maģijas klātesošs.
Kāda viņaprāt ir Tartu skaņa? "Skaņa ir saistīta ar atrašanās vietu un gadalaiku. Pavasarī dzied lakstīgalas, Tartu jūt dabu, bet kopumā Tartu skaņa ir maiga," prāto Lills. Un Tartu ir arī daudz mūzikas. Bet ir viena skaņa, kas Mertam īpaši tuva – kad upēs sāk iet ledus, īpaša un vienlaikus dramatiska skaņa.
Tomēr "Skaņas pastaigas" sakarā komponists sajūt līdzību ar pieredzi koncertā, kad arī nesarunājamies: "Šis klusums ir ļoti vērtīgs mūsu izkliedētajā, mobilo ierīču piesātinātajā pasaulē. Kad apzināti koncentrējamies uz to, kas notiek ap mums, mēs nonākam arī pie sevis. Un tas ir vērtīgi, jo palīdz mums satikties ar sevi un citiem."
Mūžības mirdzums un joki
Pēdējais nelielā ceļojuma pieturpunkts – Tartu centrā "šķībajā namā" esošais Tartu Mākslas muzejs, kur skatāmas trīs izstādes. To koordinatore Kristlina Līere stāsta par sirreālismu un ļauj iepazīt mākslinieka Ilmara Malina izstādē "Mūžības mirdzums" redzamo, bet 80. gadu igauņu karikatūru izstādē mums pievienojas tās kurators Indreks Grigors.
"Sirreālisms Tartu kļuva populārs 60. gados, kad Tartu bija sava veida sirreālisma galvaspilsēta. Mākslinieks Ilmars Malins bija viens no Igaunijas pazīstamākajiem sirreālistiem.
Igaunijas Nacionālajā muzejā šobrīd skatāma izstāde "Sirreālismam 100. Prāga, Tartu un citi stāsti", kurā sadarbojamies ar Prāgas Nacionālo galeriju. Tā kā Prāga līdzās Parīzei bija otra sirreālisma galvaspilsēta, mēs vēlējāmies veidot dialogu tieši ar mākslu Čehijā, ar ko mūs 20. gadsimtā saistīja vienota domāšana un kopējs reģions," stāsta Kristlina Līere un piebilst:
"Apzināti neorientējāmies uz Rietumeiropu, jo Dalī zina visi, bet vēlējāmies sadarboties ar valsti, ar kuru mūs saista līdzīga vēsture un parādīt māksliniekus, kuru darbi Igaunijā nav redzēti."
Arī Ilmars Malins ir no Tartu, kur bija mākslas skola. Tā kā Tallina bija galvaspilsēta, tur bija stingrāki likumi, bet Tartu bija savs alternatīvāks un brīvāks "burbulis", par ko neviens īsti nelikās zinis. Muzeja 1. stāvā ir laikmetīgās mākslinieces Krisas Lemsalu personālizstāde, viņa pārstāvēja Igauniju Venēcijas biennālē 2019. gadā, arī viņas darbos ir sirreālisma sajūta, un 2. stāvā skatāma padomju laika karikatūru izstāde.
Atsaucoties uz moto "Izdzīvošanas māksla", Kristlina teic, ka izvēle būt māksliniekam jau vien ir sava veida izdzīvošanas māksla, jo bieži ir jācīnās – arī finansējuma ziņā, kur kultūra nav prioritāte.
"Bet māksla ļauj tās veidotājiem apzināties radošumu un spēju šajos smagajos laikos dot pasaulei ko paliekošu. Un kultūra arī tās baudītājiem bagātina dvēseli," teic māksliniece.
Tikām Tartu Mākslas muzeja izstāžu kurators Indreks Grigors atgādina, ka humors Padomju Savienībā bija dīvainā pozīcijā. "Ar Staļina laika monogrāfijām par humoru varētu piepildīt plauktus, arī tā laika karikatūru kvalitāte bija augsta. Vēlāk parādījās termins "Komunālais humors", otrs bija "Pikker" standarts, latviešiem tas būtu "Dadža" standarts. Un tas nenozīmē neko labu. Taču patiesībā humora lapas bija vienīgie kanāli, kur tolaik varēja runāt par dzīvi, kāda tā toreiz bija, tur varēja norādīt uz nelielām nepilnībām. Un cilvēki sāka pieņemt realitāti kā joku.
Tas bija vienīgais veids, kā par to runāt, nebija citu ceļu, kā izpaust savu neapmierinātību. Un viss kļuva par milzīgu joku."
