Arnis Krauze: "Literatūra nav nekāda opera, latviešu rakstniekiem mūsdienās pašiem vien jāgādā par savu darbu popularizēšanu pasaulē," tā 1995. gadā laikrakstā "Diena" intervijā Egilam Zirnim saka Nora Ikstena, kura lasītājiem tiek pieteikta kā jauna latviešu stāstniece. Un Egils Zirnis turpina: "Viņas pirmo stāstu grāmatu "Nieki un izpriecas" literatūras kritika ir pamanījusi, turklāt ne jau tāpēc, ka Nora strādā mūsu vienīgajā literārajā žurnālā "Karogs". Septembrī, pārstāvēdama Latviju starptautiskā rakstnieku saietā Slovēnijā, Nora lieku reizi pārliecinājusies, cik nepieciešama ir latviešu literatūras popularizēšana pasaulē."
"Prozas ziņā mēs neesam nekādā aizkrāsnē. Taču mēs esam katastrofāli maz darījuši, lai mūsu rakstnieku darbi būtu pieejami lielajās valodās," tā 1995. gadā saka Nora Ikstena un turpmākajos gados ir darījusi ļoti daudz, lai mūsu literatūra nonāktu pasaules grāmatu plauktos. Viņas darbs "Mātes piens" ir lasītāju novērtēts Latvijā un drīz būs tulkots nu jau gandrīz 30 valodās. Paralēli literatūrai Norai vienmēr bijis arī savs vērtējošs skats uz Latvijas politiski sabiedriskajām norisēm, un viņa nav vairījusies savu pozīciju paust publiski. Rakstniece Nora Ikstena šodien ir raidījuma "Laikmeta krustpunktā" viese. Nora, sveicināta!
Nora Ikstena: Sveiks, Arni!
Kā šodien klājas Norai?
Norai klājas labi, Nora ir pilna enerģijas, un jauni darbi gandrīz jau ir uztapuši un top. Teiksim tā, sākas mana tāda atdzimšana arī atkal ar to pašu, ko tu jau pieminēji, ar pasaulē iešanu. Šonedēļ, pēc pāris dienām, es lasīšu lekciju Česlava Miloša lasījumos Lietuvā, tas tāds liels notikums. Pēc tam došos uz Amsterdamu, kur "Mātes piens" piepluso vēl vienu valodu – nīderlandiešu valodu. Tad ar filmu kopā ar Ināru Kolmani dosimies tādā nelielā pasaules tūrē un galvenais – būšu novembra beigās Eiropas Savienības autore Meksikas grāmatu gadatirgū Gvadalaharā ar divām grāmatām spāņu valodā – "Mātes pienu" un "Ūdens mirdzēšanu".
Nora, viens no taviem dzīves vadmotīviem esot Poruka vārdi – "Mūžīgi augstā kalnā raugās cilvēka acs, mūžīgi dziļā lejā nogrimst cilvēks pats". Tu esi piedzīvojusi gan augstus kalnus, gan arī šīs dziļās lejas. Saprotu, šis ir brīdis, kad Nora Ikstena ar apņēmīgu skatu dodas kalnā augšup?
Jā, jo, redz, ir tā: man liekas, ja cilvēks nonāk nulles punktā, tad pēc fizikas likumiem, ja viņam Dievs un providence, un cilvēki ir palīdzējuši noturēties tajā nulles punktā, tad pēc tam ir iespējama kustība laikam tikai augšup. Es to nepieņemu kā kaut kādu sajūtu, ka man tagad būtu jāsasniedz vēl lielākas virsotnes, es vienkārši esmu pateicīga par katru dienu, un es laikam pirmoreiz mūžā rakstu ar prieku un pēc ilgāka laika tā pa īstam dzīvoju ar prieku. Man liekas, tā ir milzīga dāvana, ko es vienkārši nevaru nenovērtēt.
Ja mūs šobrīd klausās ļaudis, kuriem varbūt dzīve ir tā iegriezusies, ka viņi ir tuvu šim nulles punktam vai arī viņiem grūti tam ir tikt pāri, no tavas pieredzes, – cik tu esi gatava dot kādu padomu vai ieteikumu, vai vienkārši vērojumu, kā nenonākt līdz šim punktam un kā no tā ātrāk tikt?
Mīliet sevi! Domājiet par sevi, un tas nav teikts ar domu, ka jums jābūt egoistiskiem un jādomā tikai par sevi.
Bet, ja jūs šajā virpuļviesulī, kurā mēs visi esam ierauti, domāsiet tikai, kā dzīvot uz āru, nevis kā dzīvot uz iekšu, tad agri vai vēlu tas nulles punkts pietuvosies, un es laikam biju sasniegusi to kritisko masu.
Man ir jāteic, tā kā man tika sniegtas tūkstošiem palīdzīgu roku no maniem tuviniekiem, lasītājiem Latvijā un visā pasaulē, es saņēmu tiešām mīlestības jūru, ko es kādreiz uzrakstīju dziesmas vārdos. Es varu teikt, ka es uzskatu to par savu dzīves uzdevumu, – sniegt to mīlestības jūru tālāk citiem, cik man Dievs būs devis laiku šajā pasaulē. Īstenībā ir tā, ka, un to, man liekas, arī teicis kāds diezgan slavens cilvēks, ka neskaitās tās reizes, kad tu esi kritis, skaitās tās reizes, kad tu esi piecēlies.
Pēc šīs piecelšanās tu mēģināji savas mājas pagalmā sapulcināt ļaudis, kas šo palīdzīgo roku un atbalsta plecu tev sniedza. Droši vien, ja būtu jāsaaicina visi, tavā Ikšķiles mājas pagalmā tā rūme būtu krietni par mazu.
Rūme būtu krietni par mazu, kā tu saki. Es vienkārši sajutu visu to mīlestību un prieku, un to vēlēšanos – Nora, tev vēl tik daudz šajā dzīvē jāizdara, tev jāiet uz priekšu, lai cik sāpīgas pieredzes tev nebūtu bijušas. To es varu teikt par mūsu Latviju, ka šeit dzīvo ļoti gaiši, mīlestības pilni un brīnišķīgi cilvēki. To mēs redzam katrā labdarības akcijā. To mēs redzam katrā brīdī, kad dalāmies ar kopējo prieku. Ir sfēras, kurās mums neiet tik patīkami, bet tas iekšējais kodols un gaisma, tas ir ļoti, ļoti spēcīgs. To es esmu izbaudījusi uz savas ādas, un varu teikt, ka tas nav viegli iznīcināms un tas pastāvēs. To mēs šogad pieredzējām visos veidos, arī Dziesmu svētkos, arī sportistos, arī ļoti vienkāršās lietās. Piemēram, es biju uz Ingas Ābeles un Lidijas Lasmanes-Doroņinas grāmatas "Ziediņi" atvēršanu baptistu baznīcā. Es pieredzēju tik gaišus brīžus, ka man vienkārši bija pilnīgi skaidrs, ka mūsos vēl ir ļoti, ļoti liels potenciāls, liela gaisma, liela mīlestība, empātija un savstarpēja palīdzēšanas spēja.
Viens no taviem pirmajiem soļiem literatūrā bija jau 1992. gadā. Nora Rubene toreiz tik tikko ir beigusi Latvijas Universitātes filoloģijas fakultāti, un jau ir tapusi biogrāfiska eseja "Pārnākšana", kas stāsta par pirmskara Latvijas rakstnieci un sabiedrisko darbinieci Annu Ķeniņu–Rūmani. Viņa starp tiem daudzajiem vīriem toreiz pie Latvijas neatkarības šūpuļa bija viena no retajām sievietēm, kura arī ārzemju presē vēl pirms 1918. gada jau rakstīja un aizstāvēja ideju par to, ka Latvijai jābūt brīvai. Kādēļ tavs pirmais lielais darbs literatūrā ir tieši par Annu Ķeniņu-Rūmani?
Tā bija tāda interesanta liktens sakritība, ka es biju iepazinusies ar komponistu Tālivaldi Ķeniņu, un viņš ļoti rūpēja par to, lai kāds dziļāk izpētītu viņa māmiņas Annas Rūmanes–Ķeniņas dzīves gājumu. Es sāku to darīt. Tad iznāca tā, ka es beidzu universitāti jau ar grāmatu "Pārnākšana". Tas, protams, bija tāds ļoti neparasts notikums, ka students beidz universitāti ar grāmatu, bet tas nebūtu varējis notikt bez Tālivalža Ķeniņa palīdzības. Mani fascinēja tas, ka sieviete, daudzu bērnu māte pati vēlējās izteikt sevi arī literatūrā. Visu laiku viņa, kā saka, sadalīja sevi starp šo mātes lomu un rakstnieces lomu, un politiķes lomu. Cik daudz enerģijas un spēka bija šajā sievietē, kura tādā mazā Zemītes skolā, auklējot savus mazos bērniņus, domāja par lielām lietām un tika tik tālu – līdz pat Parīzei – un izdarīja lielas lietas.
Savukārt Latvijas Radio fonotēkā pats pirmais ieraksts, kas datēts ar tavu vārdu, ir no 1995. gada. Tas ir stāsts "Danielas seanss", kas ir viens no taviem pirmajiem darbiem. Tur ir vairāki, tur ir arī "Gadījums ar Kornēliju", kura ieraksts ir saglabājies. Tajos laikos, šķiet, tā vēl ir tāda kā spēlēšanās, un es nesauktu to par vieglo literatūru, bet tie ir tie sākumi?
Jā, es to sauktu par tādu īstu filoloģijas fakultātes studentes dauzīšanos. Nu, tā, starp labu žurnāla rakstu un sliktu literatūru. [smejas]
Bet, ja paraugās periodikā, kā tavi pirmie darbi tika vērtēti no literatūras kritikas puses, tad Guntis Berelis ir devis atzinīgus vārdus. Tas tev bija svarīgi, ka tevi novērtē toreiz un novērtē kolēģi, kurus tu respektē?
Man svarīgi bija tas, ka tad, kad es aiznesu savus pirmos stāstus, es pati strādāju "Karogā", un es arī savus pirmos stāstus nesu uz "Karogu" galvenajai redaktorei Mārai Zālītei, viņa tiešām paraudzījās uz mani žēlīgi un teica – arī tu?
Viņa bija domājusi, ka viņas redakcijā vismaz viens normāls cilvēks strādās, kurš pats neraksta. Ka tos stāstus nodrukāja "Karogs", tā man bija lieliska sajūta. "Karogs" jau arī izdeva "Niekus un izpriecas", un to grāmatiņu vizuāli noformēja Ieva Rupenheite. Protams, pēc tam, kad tas tika pamanīts, ka par to tika rakstīts, tas man bija tāds brīnišķīgs pārsteigums, bet tas tā notika. Tad jau tā sniega bumbiņa toreiz vēl pamazām sāka velties, un viss notika ne jau nu gluži pats no sevis, protams, ar lielu darbu, bet es nevaru teikt, ka es būtu lauzusies aizslēgtās durvīs. Valoda mani nesa uz sava viļņa.
Kā tu nokļuvi "Karogā"?
Es tur nokļuvu ļoti interesanti, jo tolaik "Karogā" strādāja Ilze Trumpe, kas tagad ir Elizabete Trumpe, un viņa no Māras Zālītes rokām saņēma tādu lielu stipendiju uz Austriju. Viņa bija mana kursa biedrene, un tad nu es tiku pie šīs apskata nodaļas redaktores vietas. Sākumā tas bija Preses namā, bet tad, kad mēs pārcēlāmies uz Benjamiņu namu, varu teikt, ka piedzīvoju visu to veco laiku godību. Vienā istabā sēdēja Arvīds Skalbe, vidējā istabā Jānis Rokpelnis, Inese Treimane, mazajā kabinetā Māra Zālīte. Tā bija tāda skola! Tur taču nāca visi tā laika gan vecās, gan jaunās paaudzes rakstnieki un pat Rakstnieku savienība vēl atradās pirmajā stāvā, tā ka es iekļuvu pašā epicentrā. Man bija iespēja vaigā redzēt visus šos cilvēkus, strādāt ar viņiem un arī ar trimdas literātiem, tā es arī iepazinos ar savu skolotāju Dzintaru Sodumu.
Bija tur arī kādas paaudžu sadursmes?
Es tā nevarētu teikt. Man liekas, ka tā paaudze, piemēram, Arvīds Skalbe, viņi bija tik mīļi un saprotoši. Vizma Belševica, es atceros savu pirmo braucienu uz ārzemēm, sēžot Vizmai blakus. Jānis Rokpelnis, Zigmunds Skujiņš, Regīna Ezera – viņi visi mūs ņēma zem sava spārna un samīļoja, jo viņi raudzījās uz mums jau ar tām savas pieredzes acīm. Kā teica Vizma Belševica – nekas labs jau tas rakstnieces liktenis nav, sabojāti nervi un liels dibens... Bet ir jau arī gaišā puse, tā īsti nevar teikt.
Pirmais Latvijas Televīzijas arhīva materiāls ar tevi savukārt ir no 2001. gada, kad klajā tiek laista tava grāmata par Viju Vētru. To piesakot, tu saki: "Grāmata ir veltīta ceļa gājējai, kuras dvēsele dzīvo dejā." Un tiešām, šovasar arī 100 gadu vecumā Vija dejoja Rīgā.
Jā, un es ar Viju satikos šogad. Mēs, kā jau tradicionāli ierasts, kopā ar Ināru Kolmani un Jāņi Juhņēviču "Pētergailī" ēdām lasīti. Vija uz mani paskatījās un teica – nu tad tagad tikai uz priekšu! Jāteic, ka Vija neko daudz nav mainījusies.
Nora, tu arī daudz neesi mainījusies. Šajā intervijā "Panorāmai" tu saki, ka strādāt diviem cilvēkiem kopā ir gan skaisti, gan grūti. Strādājot pie šiem biogrāfiskajiem darbiem tad, kad to varonis vēl ir mūsu vidū vai tad, kad blakus ir tikai viņa tuvinieki, – kā ir rakstīt šādus darbus?
Es tā nenošķirtu, jo ir sava grūtība un skaistums arī tad, kad cilvēka vairs nav mūsu vidū, kā Regīna Ezera, piemēram. Mans laimes darbs, mans absolūtās laimes darbs gan bija Imants Ziedonis. Lai gan situācija, kurā es viņu satiku, teiksim tā, bija ļoti dramatiska, kopā spēt pierādīt to, ka ir iespējams uzrakstīt grāmatu, aprauti runājot vai īstenībā intuitīvi vienam otru sajūtot… Es jau biju tikai tas kurmītis, kurš tos dzintarus, kā viņa "Dzintara pasakā", iznesa ārā no zemes, no Ziedoņa zemes. Tā bija tiešām laimes sajūta. Ka tas nekur nav zudis, pierādījās, kad šogad Jaunmoku pilī kopā ar Māru Zālīti, Kasparu Znotiņu un Ivetu Šimku mēs tieši ar daļu no šī darba "Nenoteiktā bija", kas vēlāk pārtapa "Ziedonī un Visumā", pieminējām Imantu.
"Nenoteiktā bija" tika izdota 2006. gadā. Par grāmatu toreiz tu pati saki, ka tā ir par Ziedoņa valdzinošās un smalkās valodas noslēpumu. Tomēr vietām tajā grūti nojaust, kur runā Ziedonis, bet kur viņu teikumos pārņem Nora Ikstena.
Protams, tā ir Imanta grāmata. Es esmu tas medijs, kurš palīdz izgaismoties Imanta vārdiem un domām. Iekļūt kā rakstniecei tādā simbiozē, tas nozīmē fantastisku sajūtu, ko tu tikai pēc tam saproti, – ka tu atsakies no sava radošā es, ka tu kļūsti par citu. Tā tas bija "Nenoteiktajā bijā". Tas, ka man tā grāmata ir sagādājusi tikai milzīgu laimes sajūtu, ir apliecinājums, ka tas viss bija tīri godīgi un no sirds.
2007. gada nogalē iznāca tava grāmata par Regīnu Ezeru "Esamība ar Regīnu". Tā tika pieteikta kā divu rakstnieču, divu spēcīgu personību satikšanās. Grāmatas atklāšanā Regīnas meita Aija pauda, ka sagadīšanās dēļ tu tobrīd esot nonākusi tādā pašā stāvoklī, kādā Regīna bija savos vislabākajos radošā brieduma gados, kad viņa piedzīvojusi personīgās dzīves lūzumu un izvēli starp to, vai būt rakstniecei vai būt kārtīgai, paklausīgai ģimenes mātei, sievai un tādai, kas mizo kartupeļus un mazgā grīdas. Tev tiešām tādas lielas izšķiršanās ir bijušas, būt kartupeļu mizotājai vai rakstniecei?
Nē, nē, tas ir kaut kāds Aijas iztēles auglis, jo man būt rakstniecei nekad nav traucējusi kartupeļu mizošana.
Un es esmu bijis tavā virtuvē gan tad, kad tu dzīvoji Gruzijā, gan Ikšķilē. Tu ne vien mizo kartupeļus, tu vienkārši izcili gatavo ēst.
Jā, man tas ir gājis līdzi līdzās soli solī, un es nešķiru, ka man būtu bijis jāizdara kaut kāda izvēles savā dzīvē, lai es būtu rakstniece vai lai es ceptu kūkas, vai lai būtu laba sieviete savam vīrietim, vai laba sieva savam vīram. Es vispār tā neesmu skatījusies uz šīm lietām, jo man liekas, ka dzīve ir kopums un man rakstīšana ir… jā, var teikt, tas ir tas, kas man šajā dzīvē vislabāk padodas, jo to es tā pa īstam līdz kaulam sapratu tagad, atkal atgriežoties dzīvē. Es biju domājusi, nu pietiek rakstīt, nu tagad es sākšu, ko es nekad dzīvē nebiju darījusi – cept kūkas. Es izcepu pat aveņu tarti...
Varbūt pat "Pavlovu"?
"Pavlovu" nē, bet krēmbrulē, kēksiņus, ābolmaizes, šokolādes tortes, un tad atbrauca mana draudzene Gunilla Forsēna no Zviedrijas un teica – angliski viņa to teica, es tulkošu latviski – Nora, tas jau viss ir brīnišķīgi, ka tu esi mums pierādījusi, ka vari uzcept visāda veida kūkas, bet atgriezies taču pie rakstīšanas!
Atgriezies pie rakstīšanas, jo, atsaucoties uz nupat dzirdēto sižetu, ar tām "papīra laulībām" tev dažādi ir bijis, un tas viss dzeltenajā presē un sieviešu žurnālos jau aprakstīts, protams, bet ir vienas laulības, kuras tev tiešām ir uz mūžu, un tās ir laulības ar valodu, laulības ar latviešu valodu.
Jā, un zini, Arni, es esmu tajā dzīves brīdī, ka par mani dzeltenā prese ir pateikusi visu, viņiem vienkārši tālāk vairs nav ko teikt. Visa Latvija zina, ka es esmu traka, tas nozīmē, ka es varu būt brīva. Urāā! Es esmu tik laimīga! Tālāk ir manas, kā tu saki, laulības ar valodu, manas laulības ar dzīvi, ar prieku par dzīvi, ar gatavošanu, ar draugiem, ar cilvēkiem apkārt.
Es esmu sasniegusi kaut kādu tādu brīvības, bet nevis visatļautības pakāpi, un tādā ziņā es neslapstos un nebaidos, un piekrītu tam teicienam, ka katram cilvēkam ir skelets skapī, un tad, kad tu izkāp no tā skapja laukā, tu iekšēji sajūties brīvs.
Laikam tas ir tas brīdis, kas ar mani ir noticis. Tad es tādā bērna prātā labā nozīmē esmu gandrīz pabeigusi jaunu romānu. Es domāju, tas būs interesants cilvēkiem.
Kādu mazu ieskatu vari dot?
Jā, es domāju, ka tā ir ļoti būtiska tēma, jo romānā darbojas kurjers, mūsdienīgs kurjers, vārdā Jōna, un viņam ir interesantas attiecības ar lielāko dzīvnieku vai jūras dzīvnieku pasaulē – lielo zilo vali. Protams, tīri bībeliski viņš iekļūs vaļa vēderā, izkļūs no tā ārā un palīdzēs vēl arī valim. Man liekas, tur iekšā ir ļoti daudz no tā, kur mēs kā pasaule šinī brīdī esam, cik mēs esam nolietojuši dabu un ka mums vajadzētu par to visu padomāt. Bet galvenais, ka tas viss ir rakstīts ar prieku, un beigas būs laimīgas.
No taviem radošajiem darbiem vēl jāizceļ viens stāsts, ko es noteikti gribētu pieminēt. 2006. gadā Latvijas Televīzijas raidījumā "De facto" Nora Ikstena lasa "Ziemassvētku pasaku". Man liekas, tikai tu tā vari uzrakstīt stāstu par to, kā eņģelis satiek mūsu Mildu, mūsu brīvības simbolu, un saka, ja viņiem ir tik stipra zvaigžņu turētāja, agri vai vēlu šie cilvēki tiks pie apskaidrības. Man liekas, ja tev būtu šajos laikos kas līdzīgs jāraksta, neko daudz jau te nebūtu ko mainīt?
Es teikšu Arni, man patīk šī meitene, kas lasa šo pasaku. Bingo! Es labāk neuzrakstītu šodien. Pamats ir tas, ka mēs esam pacietīgi un izturīgi, un, man liekas, tā Mildas simbolika, sieviete, kas visu laiku uz augšu paceltās rokās tur trīs zvaigznes un rokas nenolaiž, nu tā Latvijai ir spēcīgi raksturīga. Cita starpā manu vecvecmāmiņu no mātes puses arī sauc Milda. Jāturpina tā Mildas spēcīgā līnija, un rokas nedrīkst nolaist.
2006. gadā tā tēlaini, bet, rakstot par Latviju, tu saki, ka viņi [politiķi] krāpj savu valsti kā savu tuvāko, mīl kā paša bērnu, ceļ viens otru debesīs, mēģina norakt. Kāds ir tavs skats uz Latviju šodien, uz mūsu sabiedrību, mūsu politiku?
Es teikšu Arni tā, ka pēc, teiksim tā, purvu purviem, kas izbristi, un kalnu kalniem, kas gan pārvarēti, gan nepārvarēti, es esmu sapratusi vienu lietu, ka valsts man ir sirdī, un to man neviens neatņems. Protams, to, kas patlaban notiek mūsu politikā, to vienkārši nav iespējams uztvert nopietni, jo tik liela mēroga šos sadarbības nodošanas, puspateikšanas, vārda neturēšanas aktus un paktus, man liekas, mēs Latvijas politikas vēsturē redzējuši neesam. Bet savā ziņā šinī brīdī mums, kas darām citu darbu, kas neesam iesaistīti politikā, mums nekas cits neatliek, kā šo smilšu kasti nolikt mazliet attālumā, turpināt darīt to, ko mēs darām, un trenēt sevi. Kā teica Vaira Vīķe-Freiberga: ikkatrs viens, katrs no mums, domājiet, domājiet, domājiet, jo no jūsu izvēles un no jūsu domas, un no jūsu paredzētspējas būs, teiksim, nākamajās politiskajās vēlēšanās atkarīgs tas, kādā virzienā mēs iesim. Daudzi man ir teikuši, ka mūsu Latvijas politiskais vēlētājs ir neizglītots, bet man ir tāda piebilde: tad, kad liela daļa cilvēku balsoja par šiem spēkiem, kas joprojām Latvijā ir pie varas, neviens nevarēja paredzēt ne kovidu, ne Ukrainas karu, kas cilvēka sapratni, politisko sapratni, tālredzību, empātiju, mīlestību ir gana izkropļojis. Tā zivs diemžēl pūst no galvas. Mūsu spēkos ir tas, ka mēs šo procesu varam uz mirkli apstādināt, turpinot, vienkārši turpinot spēcīgi darīt to, ko mēs darām – saglabāt savu valodu, savu kultūru, savu radošumu, to, kas ir spēcīgi pierādīts šovasar.
Tas kodols mums ir, un tas vienkārši tā nevar būt, ka nemainīsies arī šī galva. Mums jānotur tas ķermenis, un mainīsies arī tā galva.
Kodols mums ir, bet redzu, ka dažkārt arī tavas pacietības vadzis lūst, vērojot to, kas notiek Latvijas politikā. Tavā "Facebook" nesen dzejas rindās bija manāms sašutums un nemiers par to, kā lietas Latvijas politikā notiek. Tu uzrakstīji četrrindi par Gunāru Kūtri.
Jā, jo es domāju, nu, ja politiķi vairs nesaprot, teiksim, ikdienas valodu, iespējams viņi ieklausīsies meta valodā vai akrostihā, vai poētiskajā izteiksmē. Iespējams, ka tas ir veids, kā runāt. Varbūt ne tik daudz runāt ar viņiem, kā fiksēt šo momentu, jo paies laiks, un būs interesanti atskatīties, gluži kā Irēnas Piļķes zīmējumos, kas tad notika šajā laikā. Mūsu nelaime ir tā, ka mēs joprojām gribam, lai vēsturiskais taisnīgums uzvar, bet to, kas notika pirms gada, pirms diviem gadiem, mēs aizmirstam ar vieglu roku. Tāpēc es domāju, ka savu neapmierinātību un sašutumu izvērst dzejas formā ir labāk nekā naidīgos komentāros, aizvainojot cilvēkus personiski, rokoties viņu personiskajās kaislībās, dēmonos, dažādos paradumos, kas mums taču patiesībā visiem ir raksturīgi. Labāk to pateikt dzejas formā. Tur es esmu meistare. To es varu atļauties.
Nupat būs pagājis gads kopš pēdējām Saeimas vēlēšanām. Tiek uzskatīts, ka mūsu vēlētājiem tā atmiņa ir trīs, četri, pieci mēneši. Kas ir tās lietas, ko pēc trīs gadiem, vēlot nākamo parlamentu, ļaudīm nevajadzētu izdzēst no savas atmiņas? Domājot par politiķiem, kas turpinās vadīt Latviju.
Es domāju, ka no atmiņas noteikti nevajadzētu izdzēst Covid-19 laiku, jo es domāju, ka par to ir jārunā. Mēs ļoti labi zinām, ka Zviedrija šīs nezin kur radītās sērgas pārvarēšanai izmantoja demokrātiskas metodes, bet mūsu valsts izmantoja autoritāras metodes. Ir jāatceras cilvēku runātais pirms un pēc. Ir sevi jāizglīto kā vēlētāju, jo visā šajā informācija gūzmā vienkārši var pazust, var izšķīst un nesaprast. Vienu brīdi cilvēki runā vienu, otrā brīdī otru. Bet tad, kad jūs kā vēlētājs ejat uz vēlēšanām, jūs varat izlasīt sarakstu, izpētīt personālijas. Izglītojiet sevi politiski un pasekojiet līdzi, ko šis cilvēks ir teicis, un tad izdariet savu izvēli! Ja jūs šo izvēli nespējat izdarīt, tad neizdariet to, un arī tas ir balsojums.
Pilsoniskai stājai un pilsoniskai izvēlei, un pilsoniskai drošības un drosmes sajūtai ir jēga. Mēs varam ietekmēt [notiekošo]. Mēs redzējām skolotāju streiku. Mēs redzējām, kas notika. Vienmēr cilvēki var teikt – jā, mana dzīve ir dārgāka par šo visu, man ir jādzīvo sava dzīve. Es šos vārdus saku ar pilnu apziņu, ka tā tas ir. Tajā pašā laikā mēs esam šīs demokrātiskās sabiedrības sastāvdaļa, un mums ir jābūt izglītotiem, un mums ir jāsaka savas vēlmes, mums nav jāklusē par savām vēlmēm. Jo biežāk mēs tās teiksim, jo biežāk mēs paģērēsim – nē, tas iet nepareizā virzienā, apstājieties, domājiet, ko darīt, – jo labāk tas būs. Tas Latvijas sabiedrībai kopumā ir ļoti būtiski – apjaust kopuma labumu. Ne tikai savu mazo, personisko labumu, bet kopuma labumu, jo tauta un valsts, un valoda, tas ir kopums. Ja cīnīsimies par kopuma labumu, tad mēs kaut ko izcīnīsim, nevis aiziesim katrs savā stūrī un teiksim – bet man ir labi šeit. Bet kāpēc tad kopumā mums ir slikti? Jo mēs neredzam kopuma ainu kopēju.
