Režisores Daces Pūces attīstība kino virzienā ir bijusi gana ilga un daudzveidīga. Viņa pati atzīst, ka ir “mūžīgā studente”, jo izglītības kontā ir gan diploms kordiriģēšanā, gan vizuālās mākslas un ekonomikas studijas. Tagad – maģistra grāds kino režijā, studijas Braitonas filmu skolā un Ņujorkas filmu akadēmijā. Viņas balss ir dzirdama ansambļa “Marana” kompozīcijās kopā ar vīru, komponistu Valtu Pūci. Vēl pirms “Bedres” tapusi īsfilma “Tango”, dokumentālā filma “Mēness nogurdinātais”, bet jaunākā Indijas – Latvijas kopražojuma filma “Manny” ieguvusi jau četras balvas Maiami Starptautiskajā zinātniskās fantastikas filmu festivālā. Pateicoties producentu apvienībai “Spektrs”, Pūces filmas “ceļo” pa ārzemju kino festivāliem un gūst starptautisku ievērību. Tās izrādīšanas tiesības iegādājusies platforma “HBO Europe”. Filmas “Bedre” kontekstā šķiet grūti noticēt tam, ka tā ir režisores debija, jo pirmā filma – tas varētu būt neveikls vingrinājums lielajai kino dzīvei. Arī “Tizleņu” režisorei Martai Elīnai Martinsonei šī bija debija, un tomēr arī līdz tam nonākt viņai palīdzējušas gan vēstures, teātra un kino studijas, gan mērķtiecīgs darbs kopā ar citiem režisoriem un scenāristiem filmās “1906” un “Blakus”.
Abu autoru uzcītība un izturība pandēmijas apstākļos un ne tikai ļauj domāt par to, cik apbrīnojami daudz ir jāiegulda, lai izauklētu savas idejas līdz redzamam rezultātam. Un varbūt vietā ir teikt, ka šis ir tas slavenais “girl power”, ko ir prieks atklāt tradicionāli par vīriešu “zonu” uzskatītajā kino laukā. Pēdējo gadu norises gan “Oskara” ceremonijas norisē un šīs organizācijas struktūrā liecina par to, ka arvien vairāk kino stāstos tiek reprezentēta dažādība – rasu, dzimumu, etnisko minoritāšu un citu “lielumu” izpratnē. Protams, Holivudu nevar un nevajag salīdzināt ar Latviju. Tāpat tikai pašām režisorēm vislabāk būs pazīstamas tās grūtības, ar kurām viņām ir jāsaskaras praktiski un emocionāli, realizējot savas idejas. 2021. gada Nacionālā kino centra filmu ražošanas konkursā atbalstīti 15 projekti – mākslas, dokumentālās, animācijas filmas. No šiem 15 darbiem 8 figurē sieviešu-režisoru vārdi. Iespēja strādāt savā profesijā neatkarīgi no dzimuma. Skatītājiem tas nozīmē redzēt potenciāli kvalitatīvu kino, kas atbrīvots no mistiskiem un jau savecējušiem “sieviešu kino” stereotipiem, tā vietā piedāvājot jau minēto dažādību tēmās, idejās, skatupunktos. Jaunāko “Oskaru” par labāko filmu saņēma režisores Hlojas Zao “Klejotāju zeme” (“Nomadland”) – ne miņas no skaistām, jaunām meitenēm vai salkana sentimentālisma. Tur nerunā par mēnešreizēm vai mīlas likstām, vai ko nu vēl varētu šajā reizē pieminēt. Patiesībā, ja režisores vārds netiktu pieminēts filmas titros, vai skatītājs vispār varētu noteikt, ka filmu ir veidojusi sieviete? Vai vispār tas ir būtiski, kamēr vien tiek piedāvāts augstvērtīgs mākslas darbs? Arī “Bedrē” varam nolasīt tik daudz nianšu, kas liecina par dažādo, atšķirīgo un pat atbaidošo, te sava vieta ir arī groteskai un slēptai fiziskai un emocionālai vardarbībai. Turklāt režisores maniakālā rūpība kadru izvēlē, scenārija izstrādē, pašizaugsmē un darbā ar nepieredzējušiem bērnu aktieriem, spēja piesaistīt labākos latviešu teātra aktierus un pat spožas poļu zvaigznes ir pamats kvalitatīvas kinolentes radīšanā.
Vai sievietēm kino industrijā gluži vienkārši ir jāvar vairāk, lai tas būtu “pa īstam”?
Filmas “Bedre” scenārija kodols ir latviešu rakstnieces Janas Egles stāsti “Bedrē”, “Gaismā” un “Aiziet jūriņā”. Katrs no tiem ir ass, minimālistisks vēstījums par cilvēka tumšākajām dzīlēm. To, ko nereti nav spēka atzīt sev, kur nu vēl bezbailīgi demonstrēt sabiedrībai. Kā ir – dzīvot sievietes ķermenī un gribēt būt vīrietim, kā pārdzīvot fizisku vardarību, kā izturēt šausminošu bērnību. Šie stāsti atdzīvojas “Bedres” vidējā aritmētiskajā lauku mazpilsētā ar bagātīgiem dabas skatiem, auglīgiem dārziem un vienādajiem mājokļiem. Šī vide smalki iezīmē to klaustrofobisko “sava stūrīša” un iluzorās brīvības sajūtu, kurā viss ir tik pazīstams. Simtreiz iemītās taciņas bezrūpīgi ar velosipēdu izbraukā filmas galvenais varonis, desmitgadīgais Markuss. Izrādās, ka Markuss dusmu uzplūdā bedrē ievilinājis mazo Emīliju. Viņas māte Sandra dara visu, lai Markusu ar sociālo dienestu starpniecību atzītu par psihiski neveselu, jo Markusa talantīgajos zīmējumos saskata vardarbību. Markusa ome Solveiga zaudējusi dēlu, kurš pēc narkotiku pārdozēšanas miris. Viņa Markusu audzina viena un paralēli tam ir priekšzīmīga diriģente vietējā kultūras namā. Pēc negadījuma ar Emīliju Markusu iekausta pārējie bērni, kamēr viņš pats meža būdā iepazīst noslēpumaino vitrāžu meistaru Jūrnieku. Markusa onkulis Roberts dzer un sit savu sievu Smaidu. Tas izvēršas par traģisku zaudējumu visai ģimenei, turklāt Roberts kādā lietainā vakarā izraisa auto avāriju, kas varēja beigties letāli. Kā vienīgais patvērums no visām sadzīviskajām šausmām Markusam kalpo Jūrnieka šķūnis, kur viņš mācās veidot lielformāta vitrāžu pēc kādas zīmīgas fotogrāfijas parauga. Atklājas, ka arī Jūrnieku un Solveigu vieno kopīga pagātne. To Solveiga vēlas izdzēst no savas atmiņas un liedz Markusam tikties ar Jūrnieku.
Aiz “viss ir kārtībā” fasādes pamazām atklājas katra varoņa ciešanas, pašapmāns un noliegums, un tikai Markuss ar Jūrnieku ir saglabājuši savu tīro, naivo apziņu par pasauli, kas ir cerību vēstoša.
No simboliskās “bedres”, kurā atrodas filmas varoņi, neizkāptu neviens, ja filmu būtu uzņēmis Larss fon Trīrs. “Dejotāja tumsā”, par spīti poētiskajam mūzikla formātam ar dziedātājas Bjorkas dalību, ciema fabrikas strādniecei godīgas tiesas vietā piešķir nāvi karātavās. “Dogvillā” šo pašu klaustrofobisko ciematu nodedzina līdz ar pamatiem. Filmas “Šķeļot viļņus” vientiesīgā varone iet bojā bezjēdzīgā nāvē. Pat relatīvi maigajā “Melanholijā” režisors nesaudzē ne cilvēci, ne planētu Zemi. Beigās mirst viss. Daces Pūces “Bedrē” cilvēkiem tiek dota iespēja izglābties pašiem, taču viņu nespēks un pasivitāte kļūst par pašu lielākajiem ienaidniekiem. Filmas noslēgumā Markuss iepazīstina omi ar ilgi tapušo lielformāta vitrāžu, kuru tik dedzīgi radījis kopā ar Jūrnieku.
Tā spoži mirdz saules staros kā tāds altāris Jūrnieka šķūnī, kas uz to mirkli kļuvusi par baznīcu – visu paaudžu grēki tiek piedoti, bet māksla dziedē visdziļākās rētas.
Lauku ainavās un gaismu spēlēs operatora Gata Grīnberga vadībā precīzi izstāstīts viss, ko cilvēks vārdos nespēj pasacīt. Līdz galam “neizrunāts” paliek arī Jūrnieks, kurš, šķiet, pirmo reizi Latvijas kino reprezentē to izolēto un šķērsi interpretēto pasauli, kurā eksistē transpersonas. Jūrnieks ir gan vīrietis, gan sieviete. To zina visi, un katram par to ir kas sakāms. Sandra dusmu lēkmē viņu nosauc par pederastu, Solveigai Jūrnieks atgādina par jaunībā piedzīvoto kaunpilno draudzību. Pats Jūrnieks Solveigai atzīstas, ka savulaik ticis ieslodzīts psihiatriskajā klīnikā. Jo Padomju Savienībā nepastāvēja geji, lesbietes un invalīdi, nemaz nerunājot par tādu “izvirtību” kā vīrieša apģērbā tērpusies sieviete. Taču, pretstatā kādam demokrātiskam ASV jauniešu seriālam, transpersonas citādība šeit netiek izklāstīta stilīgas hiphopa mūzikas pavadījumā.
Jūrnieka atšķirīgumu var nojaust vienīgi caur smalkiem, pelēcīgiem mājieniem un nosacītību.
Tieši tāpat, ar aizklātu un bezgalīgi skaistu kadrējumu un filmas mūziku, atklājas arī pārējie latviešu mazpilsētnieku tabu – alkoholisms, vardarbība ģimenē, provinciāla taisnprātība un tumsonīgi stereotipi par pareizo latviešu dzīvi. Viss nupat minētais ik dienas riņķo gan dzīvē, gan sociālajos tīklos un pat televīzijā. Bezpajumtnieki līksmi strebj šņabi pie mūsu mīļajiem veikaliem, bet mēs izliekamies to neredzam. Kāds ar tālruni nofilmējis pieturas kautiņus un izvietojis video “feisbukā”, bet ekspertu komentāri plūst kā no pārpilnības raga. Jaunās māmiņas “vacapa” grupās cīnās par “nepareizo”, lasīt – vakcinēto, nevakcinēto, bērnu izslēgšanu no bērnudārziem, bet “Caur ērkšķiem uz..” šova dalībnieces, pašas to neapzinādamās, no nelaimīgām sievietēm pārtop par visas nācijas izklaides objektiem. Paradoksāli, kamēr šāds ikdienas “reality show” kļuvis par pieņemamu fonu jeb “jauno normālo”, “Bedres” smeldzīgā pasaule burtiski ierauj emocionālā virpulī un sakrata, cerams, vajadzīgajā virzienā. Jau atkal, ar to pašu mākslas spēku, kas arī ir kino galvenā vērtība. Izrādās, tas viss tomēr ir par mums, tīrā apģērbā ģērbtajiem, nevis tiem, kuri mētājas uz ielām.
Izņemot dažas piedodamas klišejas fināla ainās, filmas režisore, manuprāt, veiksmīgi izvairījusies no moralizēšanas vai tīras didaktikas par “labajiem un sliktajiem”.
Tas, protams, nemaina faktu, ka smagā sajūta pēc seansa vēl ilgi neatstājas.
Noteikti jāizceļ arī filmas aktieru ansamblis un īpaši šim nolūkam komponēta režisores dēla Valtera Pūces mūzika. Pūcem šī ir debija kino mūzikā, kas tapusi ekstrēmi ātros apstākļos. Un rezultātā tapis smeldzīgi dzestrs “Bedres” noformējums, kas paspilgtina varoņu iekšējās vētras. Muzikālo sajūtu gribētu raksturot kā stiklainu, kas labi sadzīvo ar vitrāžas tematiku. Akadēmiskās mūzikas skaņu celiņa ierakstā piedalījās “Simfonietta Rīga” kolektīvs Normunda Šnē vadībā un Rīgas Doma zēnu koris diriģenta Mārtiņa Klišāna vadībā. Obojists un diriģents Šnē savulaik bijis arī grupas “Marana” dalībnieks kopā ar Daci un Valtu Pūcēm, līdz ar to šī režisores sadarbība ar šiem māksliniekiem, ņemot vērā viņas muzikālo vēsturi, šķiet loģisks solis.
Akadēmiskās un blīvas instrumentālās mūzikas lietojums “Bedrei” piešķir neparastu, kaut kādā mērā pat neiederīgu vērienīgumu, kas spilgti kontrastē ar “mazo cilvēku” naratīvu kino.
Var teikt, ka “koncerts” no Lielās Ģildes ir pārcēlies uz nošņurkušu mazpilsētu, un šajā gadījumā gribētu vilkt paralēles ar Dereka Sienfrānsa 2013. gada brīnišķīgo drāmu “Ņujorkas ēnā” (“Place Beyond The Pines”) ar Raienu Goslingu, Bredliju Kūperu un Evu Mendesu galvenajās lomās.
Sakritību kārtā “Ņujorkas ēnā” un “Bedrē” vērojamas vairākas līdzības, runa nav tikai par mūziku. Abu filmu centrā ir “izstumtie”, darbība norit mazpilsētā, teju karmiskā plaknē tiek iztirzātas tēvu-dēlu attiecības, cēloņu un seku sakarības. Meža būdelē dzīvo Bena Mendelsona spoži atveidotais “jūrnieks” jeb “autsaideris” Robins, kuru vieno emocionāla saikne gan ar banku laupītāju, Raiena Goslinga tetovēto varoni, gan ar viņa dēlu. Filmā izskan leģendārās grupas “Faith No More” dalībnieka Maika Petona skaņdarbi, igauņu komponista Arvo Pērta un Enio Morikones mūzika. Finālā gan filmas veidotāji “atļāvušies” atskaņot “Bon Iver”, kas dzirdams katrā otrajā ASV drāmā. Šādas banalitātes “Bedrē” neatrodas, jo līdzās Pūces mūzikai lieliski iederas dāņu jaunās, maz dzirdētās komponistes Sesīlijas Noēras sērīgā klavieru balāde “Ouvre”.
“Bedres” galvenās lomas atveido reģionālo teātru spožākās zvaigznes – Egons Dombrovskis, Dace Everss, Inese Kučinska, izņēmums ir Nacionālā teātra aktrise Indra Burkovska. Viņi visi “Bedrē” ir tiešām izcili, un, zinot Dombrovska pārdzīvoto alkohola sērgu paša dzīvē, ir stindzinoši vērot viņa Robertu nodzeramies uz ekrāna. Sākotnēji scenārijā Robertam atvēlēta plakana ļaundara raksturs, ko Dombrovskis ir padarījis par spilgtāko “Bedres” antivaroni ar visu sirdi, asarām un dvēseli. Dace Everss kordiriģentes lomā iejutusies tik organiski un dabiski, pateicoties režisores pieredzei profesijā, ko viņa rūpīgi nodevusi aktrisei. Ar nepacietību gaidu Kučinskas uznācienu jaunajā Dāvja Sīmaņa drāmā par latviešu teātra leģendu Mariju Leiko. Zināms, ka Kučinskai šī būs pirmā reize galvenajā lomā kino, un tur noteikti būs, ko redzēt. Ir prieks uz kino ekrāniem redzēt aktierus, kuri vēl nav paguvuši “atspēlēties” Latvijas kino un TV industrijā. Brīnumainā kārtā Smaidas lomu atveido Polijā mega-populārā aktrise Agata Buzeka, kura piekritusi filmēties par mazāku samaksu un lomas vajadzībām pat mācījusies latviešu valodu. Bet “Bedres” spožākā zvaigzne ir un paliek krievu tautības zēns Damirs Onackis, Markusa lomas atveidotājs. Viņa lauzītais latviešu akcents paspilgtina “svešā” tēlu un izceļ gaismā visu to atstumtību, ar kuru Markusam nākas sadzīvot. Taču kaut kas Markusa eņģeļa sejā vēsta par to, ka – beigās viss būs labi.
Jo, par spīti ziemeļnieciskajam “Bedres” skarbumam un klātesošajai tumsai, filmu, paldies dievam, neuzņēma Larss fon Trīrs.
