Sadaļas Sadaļas

«Oskaru» nominācijas, kas sakūlušas Holivudu uz visiem laikiem

“Oskari” šogad pārraksta vēsturi. Pirmo reizi Kinoakadēmijas vēsturē pie nominācijām tiek divas sievietes-režisores un etniskās minoritātes titullomās, kaut desmit “Oskarus” cer iegūt Deivida Finčera “Mank” – pēc režisora Deivida Finčera aizsaulē aizgājušā tēva veidotā scenārija uzņemta sāga par to, kā tapa “Pilsonis Keins”. Pandēmija, Džordža Floida nāve un pat Tramps – kāds tam visam sakars ar “Oskariem”?

Blokbāsteru sākums un gals

Vai atceraties laikus, kad “Titāniks” kļuva par blokbāsteru, cilvēki stāvēja rindās pēc seansa biļetēm un Leonardo di Kaprio portrets rotāja tīņu meiteņu guļamistabas? Diemžēl Džeks tā arī noslīka, nesagaidīdams siltākus laikus, bet “Titānika” sākums ar iegūtiem 11 “Oskariem” no 14 nominācijām iezīmēja veselu ēru kino industrijā, kad viena režisora dzelžainā griba un despotisms rezultējās ar leģendāru kino, nomocītiem aktieriem un jauna kuģa maketa izveidi tikai filmēšanas vajadzībām vien.

Filmas "Titāniks" uzņemšana.

Tie tik bija laiki. “Titānika” piemērs pasaulei parādīja to, kas ir iespējams ar labākajiem resursiem operatora darbā, kostīmu mākslā, scenogrāfijā, un tā tālāk. Kļūdams par vienu no dārgākajiem kino darbiem Holivudas vēsturē, “Titāniks” reprezentē laikus, kad lielbudžeta grāvēji cits pēc cita iegūst “Oskaru” nominācijas, kinoteātri ir atvērti kā Losandželosā, tā Varšavā, un par tādu Covid-19 neviens nedomā pat ļaunākajos murgos. Pēc vairāk nekā 23 gadiem, kuros Holivuda ir neizbēgami mainījusies, un ne tikai pandēmijas dēļ, “Oskari” 2021. gadā ir pavisam kas cits. Vai vismaz ceļā uz to.

Dažādība iekšpusē un ārpusē

Kad 2015. gadā Kinoakadēmija labāko aktieru kategorijām 20 pozīcijās nominēja tikai baltādainus aktierus, tviterī sākās #OscarsSoWhite bums, satricinot Kinoakadēmijas stabilās pozīcijas publikas acīs un uzdodot jautājumus – kur nominācijās atrodas afroamerikāņu pārstāvji, kur sievietes un kur – citas minoritātes un mazāk pētītas tematikas?

Sliktu presi ignorēt būtu stratēģiska kļūda, un savu tēlu Kinoakadēmija nolēma spodrināt ar būtiskām izmaiņām gan biedru, gan nominantu sastāvā.

2016. gada “Oskaru” vadošo ekspertu vidū bija 6261 cilvēks – 92% baltās rases pārstāvji, 75% vīrieši. Šobrīd ir pieaicināti vēl vairāk nekā 800 jaunu biedru ar 45% sieviešu pārstāvēm, 36% etniskajām vai citu rasu minoritātēm, teju puse ir starptautiski biedri no 68 valstīm.

Tas viss, pateicoties plānveida pārmaiņām līdz 2020. gadam, tātad, šim brīdim, veidojot iekļaujošus “Oskarus” ar dažādu rasu un dzimumu pārstāvjiem – gan tiem, kuri lemj, gan tiem, kuri balvas saņem. Piemēram, uzaicināto vidū ir šobrīd populārā aktrise Zendaja, iemīļota jauniešu vidū ar lomu HBO skandalozajā seriālā “Eiforija” un ārkārtīgi savdabīgais psiholoģisko šausmeņu meistars Ari Asters. Viņa veidotās filmas “Saulgriežu kults” un “Reinkarnācija” liek uzmesties zosādai un apmulsumā jautāt – ko es tikko redzēju? Diez vai šausmu filmas tuvākajā laikā tiks nominētas “Oskariem”, bet šādas pārmaiņas norāda uz atvērtību neatkarīgā kino piedāvājumam, kas citkārt riņķotu mazākos, kaut ne sliktākos, kinofestivālos.

Džinsos ierasties nedrīkst

Kamēr citus gadus nominācijas izziņo janvāra vidū, pandēmijas ietekmē šogad tās publicēja 15. martā īpaši organizētā tiešraidē. Tas deva iespēju pieteikt filmas līdz februārim, nevis pērnā gada beigām, to vidū filmas, kas savus lielākos panākumus guva straumēšanas platformās, bet tematiski atbilda neatkarīgajam vai, ja vēlaties, Eiropas kino.

Dažas lietas gan “Oskari” dara kā vienmēr. Nominantiem uz balvas pasniegšanas ceremoniju būs jāierodas klātienē, apģērbs – svinīgs, drīkst būt formāls.

Spozme un elegance, zelta vīriņa prestižs un ceremonijas vizuālais izskats arī šogad paliek būtisks.

Tā teikt, lai kāds neierodas džinsos vai nesaka pateicības runu savā viesistabā, kamēr fonā dauzās suns. To var saprast, jo vismaz reizi gadā kino svētkus var svinēt ar aristokrātisku vērienu, kaut dažiem nāksies iztikt bez modes dizaineru tērpiem. Protams, pandēmijas konteksts nosaka, ka “visi paciešas”. Un atkal – vai visi esam vienlīdzīgi, bet daži vienlīdzīgāki par pārējiem? Atceroties neseno “Zelta mikrofona” sociālo tīklu skandālu par pulcēšanos un “tusiņu”, kamēr pārējie sēž mājās, vienprātību par ceremonijas pareizu rīkošanu būs grūti panākt pat “Oskariem”. Tiesa, kā sola organizatori, pie ieejām darbosies Covid-19 pārbaudes punkti un neviens netiks ielaists bez negatīva testa rezultāta, lai gan risks inficēties Holivudas krējuma burbulī pastāv tāpat.

Meiteņu uznāciens, islāms un “Eirovīzija”

Kādas izmaiņas “Oskari” piedāvā nominantu sastāvā? Prieks un laime daudziem kinomīļiem un industrijas pārstāvjiem – kategorijā “Gada labākais režisors vai režisore” izvirzītas divas sievietes – Hloja Žao par drāmu “Nomadland” un Emeralda Fenela par drāmu “Promising Young Woman”, kurai šī ir debija režijā.

93 gadu laikā šajā kategorijā ir nominētas vien 7 sievietes.

No 20 aktieru nominācijām 9 šoreiz tikušas etnisko minoritāšu pārstāvjiem – to vidū pirmais korejietis, musulmanis, Āzijas izcelsmes amerikānis. Entonijs Hopkinss, nebūdams amerikānis, bet gan brits, saņēmis nomināciju par titullomu filmā “The Father” un 83 gadu vecumā kļuvis par vecāko nominantu “Oskaru” vēsturē. Savukārt nomināciju “Gada labākā filma” izpelnījusies filma “Judas and the Black Messia”, kur producentu vidū visi ir afroamerikāņi, tostarp režisors Šaka Kings. Arī šī ir vēl viena pirmā reize “Oskaru” vēsturē. Asprātīgā kārtā nomināciju par gada labāko dziesmu ieguva arī “Eirovīzijā” izskanējusī “Husavik”. Filma šogad bija populāra “Netflix” platformā, sirsnīgā un absurdā veidā parādot viena dueta cīņu pretī “Eirovīzijas” skatuvei.

Nominācijā “Gada labākā ārzemju filma” šogad bija vairāki spēcīgi pretendenti, tostarp Krievijas politiskā drāma par 1960. gadiem “Dārgie biedri” – aktuāla, jutīga tēma par represijām pret savu tautu, kas tiek piekoptas gadu desmitiem. Filma diemžēl tālāk netika. Toties iekļuva dāņu režisora Tomasa Vintenberga drāma “Vēl pa mēriņam” ar Madsu Mikelsenu galvenajā lomā, ko bija iespēja vērot arī “Baltijas Pērlē”.

“Oskarfilmu” klāsts šogad ir plašs. Ir vērts izcelt abu nominēto režisoru veikumus – “Nomadland” un “Promising Young Woman”. “Nomadland” paguvuši iecienīt kritiķi, balvu piešķīrēji un publika – filma saņēma “Zelta Lauvu” Venēcijas filmu festivālā un “Zelta globusu”, ir pretendente uz 6 “Oskariem”.

Stāsts ir trāpīgs krīzes laika pārmaiņu atainojums – Ferna pēc darba zaudēšanas kāpj iekšā automašīnā un kļūst par mūsdienu klejotāju jeb nomadi.

Būdama tuvu pensijas vecumam, viņa ir gana drosmīga, lai pēc vīra nāves viena pati dotos pretī nezināmajam ASV vidienē. Galvenajā lomā – Frānsisa Makdormana, kura ir zināma ar taisnprātīgās policistes lomu brāļu Koenu traģikomēdijā “Fargo” – kinolentē, kas kļuvusi par kulta klasiku. “Nomadland” uzņemta galvenokārt krēslas stundās, izceļot ASV dabas skatus un sievietes pretrunīgo raksturu, kā arī draudzību ar svešiniekiem, kurus varbūt satiks pirmo un pēdējo reizi mūžā.

5 “Oskariem” nominētā “Promising Young Woman”, gluži pretēji, ir nikns un stilīgs vēstījums par jaunu sievieti Kesiju, kura vēlējusies būt ārste, bet tā vietā dodas uz naktsklubiem, lai pavedinātu un pārmācītu vīriešus, kuri uzķeras uz viņas piedzērušās sievietes tēlu. Filmas režisore Fenela jau iepriekš bijusi scenārija līdzautore seriāliem “The Crown” un “Killing Eve”. Viņas varones ir apmulsušas, traumu pārņemtas un rafinētas sievietes, kuras met izaicinājumu patriarhālajai sabiedrībai.

Interesanti, ka režisores debijas filma ir ar viņas pašas scenāriju, būtībā piedāvājot autorkino, kas piedevām nācis no Lielbritānijas.

Un – kāda ironija – filmas treilera skaņu celiņā ir Britnijas Spīrsas dziesma – tā pati Britnija, kuru no tēvišķām važām un emocionālas vardarbības cenšas atbrīvot amerikāņu sabiedrība.

Franču dramaturga un scenārista Floriana Zellera drāma "Tēvs" ir jāizceļ kaut vai titullomas izpildītāja sera Entonija Hopkinsa dēļ. Viņš atveido ar demenci sirgstošu tēvu, ar humoru un ironiju izejot drūmo prāta kabinetu ceļus, aizmirstot pašam sevi un tomēr saglabājot pašcieņu dziļā vecumā.

Tandēmā ar Olīviju Kolmani, kura pati ir saņēmusi “Oskaru”, aktieru duets piedāvā smeldzīgu drāmu par novecošanas dabu.

Filmas pamatā ir luga, kas uzvesta arī uz teātra skatuvēm.

2020. gads ASV iezīmēja ne vien Trampa politiskās komēdijas norietu, zaudējot ASV prezidenta vēlēšanās, bet arī kārtējo reizi izkustināja vienu no ilgstošākajām amerikāņu problēmām – valdošo rasismu. Džordža Floida nāve pērnā gada maijā, kārtējo reizi izgaismojot policijas brutalitāti, izraisīja skaļus ielu protestus.

Tādēļ fakts, ka sešiem “Oskariem” nominētā Šaka Kinga politiskā drāma “Judas and the Black Messiah” ir atradusi savu vietu Holivudas ballītē, šķiet loģisks turpinājums #BlackLivesMatter kustībai.

Uz patiesiem notikumiem balstītās drāmas varonis ir Viljams O'Nīls – FIB pārvilināts informants, “Melno Panteru” dalībnieks, kura uzdevums ir “ēnot” kustības līderi. Lomas atveidotājs Daniels Kaluja pašlaik ir ārkārtīgi populārs, sadarbojoties ar komiķi un erudīto melno komēdiju autoru Džordanu Pīlu filmā “Get Out”, kas ieguva pati savu “Oskaru” par labāko scenāriju.

Par “Oskarfilmām” varētu runāt ilgi un dikti, tomēr noslēgumā vēlos izcelt nomināciju dokumentālā kino žanrā – “Netflix” platformā pieejamo “My Octopus Teacher”. Ja jums šķiet, ka raudāt un smieties liek tikai tādi mājdzīvnieki kā kaķis vai suns, tad šoreiz par “mājdzīvnieku” brīvā okeānā kļūst astoņkājis. Filmas režisors Kreigs Fosters pats ir nirējs, kurš netālu no Keiptaunas visa gada garumā pamanās pieradināt savu draugu astoņkāji, piedzīvojot viņa traģisko bojāeju.

Labāk sagatavojiet kabatas lakatiņus, jo filma ir patiesi unikāla un aizkustinoša.

“Oskars” Latvijai – varbūt nākamreiz

Kaut Latvijai šogad klājās labāk nekā citus gadus, kad “Oskara” nominācija netika ne “Cilvēka bērnam”, ne “Mammu, es tevi mīlu” un pat ne “Melānijas hronikai” un “Dvēseļu putenim”, pēdējam šogad veicies labi. “Dvēseļu puteņa” skaņu celiņš iekļuva īsajā sarakstā starp 15 kandidātiem, un tas ir labs rādītājs. Nomināciju tas neieguva, tomēr šogad divām filmām mūzikas autors ir labi ieredzētais Trents Reznors, slavenais “Nine Inch Nails” dalībnieks un spokaini ēteriskās skaņas autors filmās “Meitene ar pūķa tetovējumu”, “Gone Girl” un šī gada brīnumdarbā – 10 nominācijām pieteiktajā Deivida Finčera melnbaltajā filmā par “Pilsoņa Keina” scenāristu “Mank”.

Lai tad arī tiek “Oskari” šim vecās Holivudas estētiskajam brīnumam,

bet mēs gaidām 25. aprīli, kad tiešsaistē varēsim vērot, iespējams, interesantāko “Oskaru” cīņu pēdējo gadu laikā.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Kino, foto un TV
Kultūra
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt