Ir izdevīgi vērsties pret cilvēku, kuram ir ideāli. Saruna ar aktrisi Elīnu Vasku

LTV seriālā “Projekts: Šķiršanās” Liepiņu ģimenes meitu, gudro “pasaules glābēju” Evu spēlē aktrise Elīna Vaska. Viņa ir lieliska savas varones aizstāve, arī pati zināmā mērā ideāliste, domājot par savu profesionālo darbu kameras priekšā.

Kopš vidusskolas pēdējās klases skolnieces Elīnas Vaskas spožās debijas režisora Renāra Vimbas filmā “Es esmu šeit” ir pagājuši pieci gadi. Viņa ir turējusi rokās Berlīnes Starptautiskā kino festivāla balvu “Kristāla lācis”, iekļauta Berlīnes jauno talantu programmā “European Shooting Stars”. Filmējusies lielākās un mazākas lomās starptautiskos projektos. Pabeigusi Latvijas Kultūras akadēmiju ar audiovizuālo mediju teorijas specialitāti. Filmējusies režisoru Normunda Puča un Armanda Zvirbuļa seriālā “Sarkanais mežs”, par ko saņēmusi nomināciju nacionālajai kino balvai “Lielais Kristaps”.

Filmējoties LTV seriālā “Projekts: Šķiršanās” Elīna Vaska ieguvusi pozitīvu profesionālu pieredzi un pārdomas rosinošas tēmas, kas sasaistās ar aktrises pašas dzīvi.

Daira Āboliņa: Aprakstā par tavu varoni Evu rakstīts, ka viņa ir dumpiniece. Par ko un pret ko viņa cīnās?

Elīna Vaska: Es nedomāju, ka viņa izjūt kaut kādu vajadzību cīnīties, Eva vienkārši ir ļoti pārliecināta par to, ko un kā viņai vajag. Viņa seko saviem ideāliem. Nejūtu, ka viņai kādam kaut kas ir jāpierāda vai jāpielāgojas, vai obligāti jābūt citādākai kā viņas vecāki vai brālis. Tā viņa ir veidojusies kā personība. Tas ir skaidrs, ka veidošanās kaut kādā veidā notiek ģimenē, bet tikpat daudz viņai ir autoritāšu ārpusē.

Ar ko nodarbojas Eva?

Eva ir studente, viņa ir aktīva pilsone, iestājas par klimata pārmaiņu nepieciešamību un pasaules glābšanu, bet bez tādas apsmaidīšanas, tā nav dumpinieciska pozīcija, tā ir viņas pārliecība. Viss, ko viņa dara, ir vērsts uz to, lai dzīvotu pati pēc šiem principiem, lai iespēju robežās arī visus pārējos pamodinātu un pieslēgtu savām idejām.

Spriežot pēc filmas seriāla sižeta, viņa ar savām izvēlēm noved zināmā šokā ģimeni. Arī viņas draugs nav ordinārs šai ģimenei. Kāpēc viņa neredz savā paaudzē cilvēkus, kas varētu būt viņai līdzīgi un ar viņu kopā?

Es gribētu dzirdēt, kā kurš var pamatot, kāpēc dzīvē izvēlas sev draugus, draudzenes, partnerus. Man liekas, Evai tas nav romantisku jūtu objekts, tā ir personība, kas viņu pārliecina, tā ir viņas autoritāte, viņu uzrunā šī cilvēka vēstītais un ideāli, nevis vajadzība šokēt visus pārējos, tai skaitā savus vecākus. Tas nav par to, viņa eksistē citā plāksnē.

Viņas draugs ir viņas augstskolas pasniedzējs, vecāks par tēvu. Tu kā Elīna saproti šādu modeli attiecībās?

Jā, kāpēc ne. Evai tās nav romantiskas jūtas, tā ir viņas autoritāte. Un viņa grib būt šādam cilvēkam blakus, saredz kopīgo. To, ka tas ir dīvaini vai nepareizi, neparasti, to uzspiež visi apkārtējie.

Bet Eva ir kategoriska, kāpēc viņai būtu jāpieņem vai jāpārņem šī sajūta, kāpēc viņai būtu jājūtas slikti par savu izvēli?

Zini, jebkurā paaudzē un jebkurā gadsimtā tad, kad pasniedzējs uzsāk attiecības ar savu studenti, vairumā gadījumā tas ir banāli. Viņiem nav seksuālu attiecību?

Nē. No Evas puses nekā tāda nav.

Tad tāds jums ir koncepts?!

Tas ir tas, par ko mēs vienojāmies ar režisori Lindu Olti. Es pieļauju, ka, skatoties seriālu, tur būs saglabāta divdomīga situācija.

Es nezinu, cik to drīkst atklāt…Laikam cilvēkiem liekas, ja ir vecuma atšķirības, tas uzreiz kļūst kaut kā perversi vai nepareizi.

Lai cik tas kādam nešķistu banāli, bet varbūt, ka var abstrahēties no visa miesiskā, var būt kaut kas notiek prātā un dvēselē…

Eva neko nemeklē vai nesagaida no tām attiecībām, viņa izjūt pavisam citus uzdevums savā dzīvē šobrīd.

Seriāla "Projekts:Šķiršanās" uzņemšana

Viņa ir cilvēks – “plakāts”?

Viņa nav plakāts. Tas ir mesidžs.

Es jūtu, ka tu esi akceptējusi Evu, kāda viņa ir. Protams, katrs aktieris ir sava tēla advokāts. Tas tev bija viegli, tu arī esi principu cilvēks?

Savā ziņā – jā. Man tiešām liekas svarīgi domāt par jauniešiem kopumā, par tiem, kas pulcējas un mēģina pievērst uzmanību tam, kas notiek šobrīd ar pasauli, ar klimatu. Uz to nevajag skatīties visu laiku kā uz pusaudžu dumpinieciskumu, ka viņiem ir tāds vecums, ka vajag iztaisīties... Nevis vajag pagaidīt, kad viņiem pāries, bet vajag ieklausīties.

Viņa savā ziņā varētu būt tava gara radiniece?

Zināmā mērā droši vien – jā. Es arī pētīju vides aktīvistes Grētas Tūnbergas ceļojumu. Man arī liekas absolūti idiotiski, ka pieauguši cilvēki klūp virsū mazai pusaudzei – jā, viņa iestūrēja ostā un bija ieslēgts dzinējs… Cik mēs visi daudz nodarām pāri dabai?

Cilvēkiem kopumā nepatīk tādi cilvēki, kuri ir pārliecināti un kuriem ir konkrēti ideāli.

Ir izdevīgi vērsties pret to cilvēku, kuram ir ideāli, lai nepievērstos savai dzīvei, savām attiecībām, saviem paradumiem.

Vai tu savā dzīvē esi bijusi maksimāliste?

Man ir laikam ir izteikta taisnīguma sajūta. Mani ideāli veidojas sadarbībā ar manu (Elīnas) dzīvesdraugu, sirdsdraugu Reini Boteru. Mēs viens otru atbalstām tajā, ko mēs darām, savā starpā pārrunājam darbus. Jo es pati bieži vien esmu grēkojusi, piekrītot darīt darbus, par kuriem es neesmu sajūsmā, un tad es pieķeru sevi, ka īstenoju stulbu attieksmi un netaisnīgu attieksmi pret tiem cilvēkiem, ar kuriem esmu piekritusi sadarboties. Ne jau viņi ir muļķi, bet es, tāpēc, ka nespēju atteikt. Arī naudas darbs ir darbs. Vai nu tu dari, vai… Es tā esmu darījusi, bet tagad ļoti cenšos būt apdomīga uzreiz, lai tā nebūtu, ka es piekrītu projektam un pēc tam žākstos, fui un pē… Ja tu dari, tad – no visas sirds, un tas vienmēr ir kopdarbs. It sevišķi tādās kolektīvās mākslās kā kino, kur tu viens pats neko nevari mainīt. Man ir palaimējies gan ar seriāla “Projekts: Šķiršanās” režisori, gan vispār ar projektiem, kur esmu piedalījusies, ka tie ir atvērti cilvēki, kuri pilnīgi visu komandu uztver kā autorus, un tas nemazina to viņu svarīgumu un autoritāti, bet vairo visa kolektīva radošumu, un tad beigās kaut kas skaists sanāk.

Otro reizi tavā aktrises pieredzē tava mamma ir Rēzija Kalniņa, vai ir sajūta, ka daudz laika pagājis kopš tā mirkļa, kad pirmoreiz satikāties “Es esmu šeit” filmēšanas laukumā un tagad?

Ir gan. Tas bija kādā 2015., 2016. gadā. Bija ļoti jauki.  Bet man ļoti patīk mana seriāla ģimene! Es atceros pirmās filmēšanas dienas seriālā. Es no rīta atnāku un redzu Rēziju, un mēs apskaujamies. Man ļoti patīk.

Vai tu pati saproti, ka esi pilnīgi cita aktrise nekā toreiz, kad biji 18-gadīga meitene, pirmajā filmā, kas, būsim godīgi, izšķīra tavas dzīves gaitas?

Tas pirmais… Man bail baigi nebija, no sākuma es vispār nesapratu, kā funkcionē visa filmēšana, un neviens man nepaskaidroja, un es nevienam neprasīju. Visus nostādīja pa vietām un – “aiziet”. Tagad esmu ar kameru saradusi. Seriālā uzreiz jutos tāda brīva un atraisīta. Es jūtos labi.

Un bieži vien jūtos daudz brīvāk kameras priekšā nekā dzīvē.

Nezinu, kāpēc tas tā ir. Viss tā attīstās. Protams, jo vairāk es daru, jo vairāk pārdomāju, kā daru. Arvien vairāk apzinos to plašo lauku, kur var izpausties, un visu vairāk pārdomāju. Pēc iespējas cenšos gandarīt sevi ar to, ko daru, un vēlams – arī vēl kādu no filmēšanas grupas. Tas viss nāk ar lielāku atbildības sajūtu pašai pret sevi un arī ar lielāku azartu. Es satieku profesionālus cilvēkus un par katru iespēju ļoti priecājos. Katra pieredze kaut ko jaunu iemāca.

Savā veidā tu iemieso Latvijas veiksmes stāstu! Nospēlēji vienu briljantu lomu režisora Renāra Vimbas filmā “Es esmu šeit” gandrīz paštēlā… Tu tomēr neizvēlējies aktiera profesiju kā savu pamatizglītību. Cik daudz tev jau ir lomu?

Es pat nezinu… Ārpus Latvijas atlases process notiek aktieru atlases jeb kastinga platformās, kas ir internetā. Vienkāršojot, ir līdzība – sava veida “Facebook”. Bet šajās platformās dalībniekus sauc par talantiem. Un katram ir savs profils, kur ir informācija par tevi, ko dari, valodas, kur esi strādājis. Un tad es arī tur veidoju savu CV. Sēžu, pierakstu, izsūtu…Es esmu pamēģinājusi piedalīties arī vēsturiskās filmās. Ir bijuši 17. gadsimta meiteņu un sieviešu tēli.

Seriāla "Projekts:Šķiršanās" uzņemšana

Vai vari, lūdzu, konkretizēt par dažām lomām?

Režisora Armanda Zvirbuļa seriāls “Sarkanais mežs” man ir ļoti pozitīva pieredze, un es ļoti priecājos, ka tagad seriālu taisa Linda Olte. Man ļoti patīk Latvijas Televīzija un Latvijas Radio. Forši, ka tas kaut kādā ziņā attīstās un veidojas nozīmīgs saturs. Prieks, ka sabiedriskie mediji, LTV, jūt to vajadzību arī pēc seriāliem un saprot, ka vajag līdzekļus, lai taptu kaut kas jauns. Protams, mums vēl tālu līdz tādam “Netflix” līmenim, un varbūt to nekad nesasniegt, jo diez vai kādam izdosies piesaistīt tik grandiozus līdzekļus.

Man tiešām prieks, ka cilvēki tiek radināti un viņiem tiek piedāvāts arvien kvalitatīvāks kino,

ka mēs neizturamies pret savējiem un sevi paši kā pret muļķīšiem, kam katru darbadienas pēcpusdienu rādīt traļi-vaļi…

Vai taisnība, ka tu esi apstiprināta vairākām jaunām kino lomām Latvijā?

Jā, es esmu pabeigusi filmēties studijas “Tasse Film” producētā filmā “Mīlulis”, ko veido jaunais režisors Staņislavs Tokalovs. Tur es esmu viena no otrā plāna varonēm. Galvenais ir puisis, kurš ar manu varoni ir vienaudži. Un filmas ietvaros galvenajam varonim sanāk sastapties ar kultūras pieminekļu inspekcijas inspektori Danu, kuru spēlēju es. Arī tur ir principu cīņa. Nevis, lai otram ieriebtu un kristu uz nerviem, bet tāpēc, ka tas ir svarīgi. Un es esmu sākusi filmēties režisores Ināras Kolmanes filmā “Mātes piens”. Tur es būšu galvenās varones, ko atveidos aktrise Maija Doveika, varone jaunībā.

Latvijas Televīzijas seriāls saucas “Projekts: Šķiršanās”. Ko tu kā Elīna domā par situāciju – šķiršanās ģimenē? Ja es nekļūdos, tava vecāku ģimene ir pilnasinīgi dzīvojusi kopā un nezinu, vai tev jebkad iznācis saskarties ar šo tēmu savu vecāku ģimenē.

Mani vecvecāki ir šķīrušies. Es tad pat nebiju vēl piedzimusi. Ģimenes kontekstā es neesmu bijusi klāt, arī draugu ģimenēs tas nav noticis. Tas, iespējams, tāpēc, ka es uzaugu laukos… Ne jau tāpēc, ka tur tas varētu nenotikt, bet dzīve saliek cilvēkus kopā, mazā, šaurā vidē, cilvēkiem ir pārāk liels čakars šķirties un viņi mēģina ne sadzīvot, bet līdzās pastāvēt, kaut gan daudz veselīgāk visiem varbūt būtu šķirties.

Kas man liekas absolūti brīnišķīgi, ka mūsu seriāla varoņi apmeklē terapiju.

Lai vai kāda varētu šķist terapija, bet uzsvērt to kā kaut ko normālu, kas var palīdzēt izvērtēt lietas.

Nesaistīti ar šķiršanos, es jūtu pati pie sevis un savas paaudzes cilvēkiem, gan mazliet jaunākiem un vecākiem – mums ir pastāvīga trauksme par vajadzību īstenoties un nepievilt sevi vai citus. Tāda vajadzība kaut ko izdarīt vai sasniegt. Ārprāts, pēc četriem gadiem man būs 30, kas man vispār liekas… Es atceros savu vecāku 30. dzimšanas dienu. Tas ir diezgan daudz – 30. Kaut kā nezin kāpēc pēkšņi sāk likties, ka man vajag kaut kam atskaitīties… varbūt, kad man būs 30, arī būs jādodas uz terapiju pārvērtēt sevi, lai mierīgāka dzīvošana. Es, iespējams, ik pa laikam  par šo tēmu ķēmojos, man pat liekas, tas tā jauki, vajadzīgi. Padarīt to par normāli aprunājamu tēmu, ko mēs varam ieviest savā ikdienā kā tādu palīgu. Varbūt, ka viss nemaz nav tik traģiski.

Dažreiz varbūt tiešām – nevis nemākam sarunāties, bet nemākam atrast labāko veidu, kā to darīt.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt