Lieta
Varas iestādes sāka vajāt Jūliju Cvetkovu ilgi pirms tam, kad viņai tika izvirzīta oficiālā apsūdzība, – viņa bija pārāk spilgta un neatkarīga figūra savā mazajā pilsētā (Komsomoļskā pie Amūras ir nedaudz vairāk par 200 tūkstošiem iedzīvotāju). Savā aktīvistes darbībā viņa skaidroja sieviešu un LGBT tiesību tēmas, vadīja tematiskās lapas sociālajos tīklos, organizēja izglītojošus un kultūras pasākumus, izveidoja bērnu teātri, kurā iestudēja izrādes par sociālām tēmām – par gulagu, kara draudiem, dzimumu stereotipiem. Krimināllieta pret Cvetkovu tika ierosināta pēc panta par pornogrāfijas izplatīšanu – par ieganstu kļuva stilizēti vagīnu zīmējumi, kurus viņa publicēja sociālā tīkla lapā, kas bija veltīta sievietes ķermenim. Apsūdzība bija tik absurda, ka satrauca visus. Aizstāvot Cvetkovu, izteicās daudzas slavenības (no Renatas Ļitvinovas līdz Ksenijai Sobčakai – tolaik viņas vēl bija vienā barikāžu pusē), Krievijā cilvēki izgāja mītiņos un piketēja vieni paši, mākslinieki un fotogrāfi veltīja viņai mākslas projektus. 2022. gada jūlijā Cvetkovu negaidīti attaisnoja – tas bija viens no nedaudzajiem attaisnojošajiem spriedumiem Krievijas tiesu sistēmas jaunāko laiku vēsturē. Tā paša gada novembri Jūlija Cvetkova, jau ārvalstu aģentes statusā, kopā ar māti un kaķi aizbrauca no Krievijas. Tagad viņas dzīvo Lietuvā.
Jeļena Vlasova: Juļa, kā jūs vispār tagad dzīvojat?
Jūlija Cvetkova: Ko jūs ar to domājat?
Jūs taču esat nonākusi svešā valstī neskaidrā statusā – cik zinu, nevēlējāties bēgles statusu. Vai jums kāds tagad palīdz? Vai jums ir radušies draugi?
Draugu nav. Visa mana iepriekšējā pieredze izdedzināja ne tikai manu mākslu, bet arī visas citas labās šķautnes manā dzīvē, to vidū draudzīgās attiecības. Mana dzīve pašlaik – tā ir izdzīvošana. Atbalstu es neredzu. Un es tagad runāju ne tikai par sevi. Tā ir ļoti liela sistēmiska problēma. Bijušajiem politieslodzītajiem nepalīdz – ne cilvēki, kuri sevi dēvē par Krievijas politiķiem, ne diaspora, kuru es vispār neredzu. Es rodu palīdzību no cilvēkiem, kas nav vienaldzīgi, esmu viņiem par to ļoti pateicīga. Viņi dara, kas ir viņu spēkos, taču viņi, tēlaini izsakoties, mēģina ar pirkstu aizbāzt caurumu dambī… Domāju, ka man palīdz tas, ka es aizbraucu kopā ar māti, – kaut kādā ziņā tas ir vieglāk, lai gan kaut kādā ziņā grūtāk. Bet kopumā es priecājos, ka mana ģimene divu cilvēku sastāvā pašlaik atrodas drošībā. Ir problēmas, kas sāk parādīties tikai tagad.
Pagaidām es ne visai saprotu, kur man ir vieta šajā pasaulē un vai tāda ir vispār… Mums neizdodas priecīga saruna…
Mainīsim tēmu. Man ļoti patīk jūsu jaunais tēls, tas ir ļoti stilīgs – šī noskūtā galva, izbalinātās uzacis, melnais apģērbs. Vai jūs pati to visu izdomājāt?
Oho, tas ir pats negaidītākais jautājums, kas man pēdējā laikā uzdots… Jā, pati. Bet kurš gan vēl manā vietā to var izdomāt? Neviens. Tas ir tas, kā es tagad dzīvoju un jūtos.
Mana dzīve ir sadalījusies – līdz krimināllietai un pēc. Tie ir divi dažādi cilvēki, tāpēc tagad izskatos pilnīgi citādi nekā agrāk.
Bet kā klājas jūsu kaķim? Jūs taču no Krievijas aizbraucāt kopā ar kaķi?
Ar viņu viss ir labi. Ar kaķiem man vienmēr veicies. Tas kaķis, kas man bija kopš deviņu gadu vecuma un, kā mēs ar mammu jokojam, mani izaudzināja, nomira manas krimināllietas laikā. Mēs paņēmām jaunu, un tas ir nedaudz līdzīgs sunim – tam patīk pastaigāties, ceļot. Tādēļ tam tagad ir labāk nekā mums visiem. Viļņā tam ir ļoti labi pastaigāties, un viņam vispār viss ir lieliski.
Bet kā jums pašai patīk Viļņa?
Tomēr ir starpība – aizbraukt no kaut kā vai uz kurieni. Kā cilvēks, kas principā neticēja, ka man izdosies izbraukt no Krievijas, es tagad esmu tādā stāvoklī… Lūk, mani te atveda, nosēdināja, un te es sēžu. Šī vieta droši vien ir viena no uzņemošākajām cilvēkiem ar stāstiem, kas līdzīgs manam. Tāpēc man ir ļoti veicies gan ar pilsētu, gan valsti. Man ļoti patīk Viļņas atmosfēra – ļoti mierīga, piesūkusies ar vēsturi, ļoti piemērota manam pašreizējam stāvoklim. Te ir skaista daba, parki integrēti pilsētā – tas ir tas, kā man tik ļoti pietrūka Tālajos Austrumos. Tur taču visapkārt ir taiga, absolūti mežonīgs mežs, taču tas ir apkārt pilsētai, bet te parki, upes, pakalni – tas viss ir iekšpusē. Lai gan godīgi teikšu, kad es eksistēju izdzīvošanas režīmā, man neiznāk pievērsties tam, lai iegremdētos vidē.
Kādā intervijā jūs teicāt, ka jums pilnīgi nav izveidojušās attiecības ar Krievijas feministēm. Kāpēc?
Hmm, man ar daudziem Krievijā nav izveidojušās attiecības.
Man ir ļoti daudz jautājumu gan Krievijas LGBT kopienai, gan Krievijas feministu kopienai, gan Krievijas cilvēktiesību aizstāvjiem. Man ar daudziem iznāca sastapties gan pirms lietas, gan tās laikā. Un es tur neredzēju nekādu solidaritāti.
Tieši par to es tagad daudz rakstu. Bet kāpēc tā notiek, es analizēt nespēju – man pašai tas no iekšpuses nav redzams, bet tā puse par šo tēmu neizsakās.
Vai jums palikušas kādas attiecības ar kolēģiem, draugiem no Krievijas?
Man nebija palikuši kolēģi un draugi vēl pirms aizbraukšanas no Krievijas. Kaut kādā ziņā mana aizbraukšana bija viegla – bez asarainām atvadām, nav ko atstāt. Bet īstenībā visi mani sakari mira lēni, kauna un negantu šausmu mokās. Mana krimināllieta un visas manas vajāšanas pakete manā dzīvē izdedzināja visu. Nepalika nekas, arī draudzīgas saiknes ne. Tāpēc īsā atbilde uz jūsu jautājumu – nē, es ne ar vienu neuzturu attiecības, jo nav ar ko uzturēt. Līdzīgi kā es neuzturu attiecības arī šeit, ārzemēs. Vai nu es negribu, vai arī mani neaicina.
Bet vai radinieki Krievijā jums ir palikuši?
Bīstams jautājums, neatbildēšu.
Es par to, ka uz jūsu personiskā stāsta tagad klājas arī stāsts, kas saistīts ar karu. Uz šī pamata tagad pārtrūkst saiknes daudzās ģimenēs.
Es ļoti gribētu, lai man nebūtu savu sāpīgu tēmu un lai mana galvenā problēma būtu – vai kāds atbalsta karu vai nē. Lūk, godīgi, tā nav mana galvenā problēma. Un man liekas, ka tas īstenībā ir ļoti sadomāts stāsts. Ja cilvēki mums ir tuvi, mēs ar viņiem atrodam kopīgu valodu. Ļoti bieži cilvēki runā par vienu un to pašu, vienkārši dažādiem vārdiem.
Pasaule ir pārpildīta ar naidu, šausmām un nodevību, un tas nav katrā ziņā saistīts ar karu. Tas notiek pastāvīgi, katru dienu – mājās aiz aizvērtām durvīm, Krievijas cietumos, kur cilvēki mirst… Man ir saprotama tā drāma, kad cilvēkiem irst ģimenes saiknes, taču, manuprāt, ir nopietnākas problēmas.
Spriežot pēc visa, "baltā mēteļa" nokrāsu problēma – visas šīs savstarpējo attiecību kārtošanas krievu trimdā – jūs arī ne īpaši satrauc.
Tas viss ir absolūti tukšs. Cilvēkiem nav ko darīt. Viņi nezina, kas ir īstas sāpes. Tas ir kaut kāds slikts teātris ar sliktiem aktieriem, bet režisors aizgājis pīppauzē un nav atgriezies. Ir tik daudz problēmu, uz kurām varētu pārlikt pūles un resursus… Taču cilvēkiem vienkārši patīk sevi žēlot. Droši vien tas izskaidro, kāpēc es ne īpaši kontaktējos ar Krievijas diasporu.
Zinu, ka jums ir ļoti aktīva un pedagoģiskajā ziņā progresīva māte, kas jūs pieradinājusi pie mākslas no pašas agras bērnības. Kā tas bija?
Bieži ar kauju (smejas). Kad tev piecu gadu vecumā lasa priekšā Gumbrehtu (Hanss Ulrihs Gumbrehts, vācu un amerikāņu filozofs, literatūras teorētiķis un kultūras vēsturnieks – J.V.), citādi kā par spīdzināšanu to nosaukt nevar. "Paldies" es sāku teikt mātei jau krietni pieaugušā vecumā. Pateicoties viņai, Komsomoļskā pie Amūras – Tālo Austrumu kriminālajā galvaspilsētā – man vienmēr bija cita pasaule. Māte atrada piekļuvi datoriem, kuru 90. gados vēl nevienam nebija, vienmēr sagādāja kaut kādas mācību grāmatas un enciklopēdijas. Viņa man visu laiku rādīja, ka pasaule ir liela, ka tā nebeidzas mūsu netīrajās ielās un mūsu nelaimīgajā pilsētā. Tā nu mākslai vienmēr bija svarīga vieta mūsu dzīvē, lai cik smaga tā nebūtu.
Vienā no intervijām, kuru sniedzāt tūlīt pēc aizbraukšanas no Krievijas, jūs teicāt, ka strādāt kā māksliniece pagaidām nespējat un nezināt, vai jums atgriezīsies šī spēja. Spriežot pēc šīs izstādes, tā jums ir atgriezusies. Vai tā ir?
Nevaru teikt, ka tā ir atgriezusies, jo ar to ir domāta kaut kāda pasīva darbība: pati atnāca – pati atgriezās. Nē, ne pati. Tas no manas puses bija milzīgs darbs droši vien gada garumā. Man tas ir salīdzināms ar kādu smagu fizioterapiju – tas pats, kas mācīties no jauna staigāt. Turklāt šī spēja nav atgriezusies pilnā mērā. Tagad katrs zīmējums man nāk ar kauju.
Kāda loma šajā jūsu dzīves posmā ir mākslai?
Mana atbilde ir kaut kur telpā starp "Māksla ir vienīgais, kādēļ dzīvoju" un "Māksla ir tas, kas man traucē dzīvot". Mākslu es tagad uztveru divējādi. No vienas puses, tā man ļauj kaut ko translēt, bet, no otras puses, zaudējusi to vienu reizi, es baidos to zaudēt atkal, un tas man ir pastāvīgs baiļu avots.
Agrāk jūsu nodarbošanās ar mākslu spektrs bija diezgan plašs – gan glezniecība, gan teātris, gan aktīvisms. Bet kas tagad ir jūsu rīcībā?
Lūk, patiesību sakot, tas, ko var paveikt divas rokas. Teātris man ir miris un miris manī, vismaz pārredzamā nākotnē. Palikuši zīmējumi un vārdi. Lai gan tekstus, kurus rakstu, neuzskatu par mākslu.
No jūsu zīmējumiem burtiski raujas ārā kliedziens. Vai var teikt, ka tā jums bija kaut kādā ziņā terapija?
Nekas nespēj paust to sāpju mērogu, kuru es izjutu un turpinu izjust. Un tas ir viens no iemesliem tam, kāpēc man tagad ir tik grūti zīmēt. Man šie darbi drīzāk ir light, tie ir par kaut ko pilnīgi abstraktu, un sāpju tur ir ļoti maz. Nē, māksla man nav terapija. Tā nav sirds izkratīšana, nav kaut kas tāds, ko dara pēc darba, tā ir daļa no manas dzīves. Kā prasme staigāt.
Kā rodas jūsu darbi?
Es baidījos no šī jautājuma. (Smejas.)
Zinu, ka māksliniekiem patīk vēl viens jautājums: "Bet ko jūs gribējāt pateikt ar saviem darbiem?"
Jā, tas arī ir manu baiļu topā. (Smejas.) Man ir grūti paskaidrot. Es protu strādāt ar vārdiem un protu strādāt ar tēliem. Taču man šīs divas pasaules ļoti sarežģīti satiekas. Tātad – man vārdi ir atsevišķi un tēli ir atsevišķi.
Bet mērķis ir necensties to verbalizēt. Tēlam jārodas pašam. Tas nav tas, ka tu kaut ko pēti, meklē kaut kādas atsauces, no kaut kā iedvesmojies. Nē, tam jānāk no iekšpuses.
Daudzi no jūsu darbiem ir diezgan abstrakti. Vai tajos ir norādes uz jūsu personisko stāstu? Cik lielā mērā tie ir autobiogrāfiski?
Man neliekas, ka jebkurš mākslinieks vienmēr zīmē sevi, par sevi un sev. Nu, vai gandrīz jebkurš. Pat ja viņa darbos ir iedomājamas pasaules, tās arī ir radušās viņa galvā un ir tās turpinājums. Manos darbos ir slepeni vēstījumi, kurus neviens, izņemot mani, nesapratīs. Bet ir lietas, kas absolūti nav saistītas ar manu pieredzi. Īstenībā es visiem spēkiem centos pati sevis dēļ izvairīties no kaut kādas psihoanalīzes, kas saistīta ar mākslu.
Taču, protams, ja salīdzina manus darbus pirms krimināllietas un pēc, tad tie ir divi pilnīgi dažādi stāsti. Tie ir par dažādām lietām, un tos zīmējuši atšķirīgi cilvēki.
Un kāda ir šī atšķirība?
Stils saglabājies, taču tie darbi bija vairāk par laimi, brīvību, sievietes spēku. Bet šie ir vairāk par sāpēm, bailēm, kaut kādām citām pasaulēm, tajos ir vairāk sirreālisma, abstrakcijas, un tie ir vairāk kā "no tās puses".
Juļa, bet kāda māksla jums vairāk patīk – tā, kas nomierina, vai tā, kas satrauc?
Jebkura. Ja tā ir dabīga, nav neīsta, nav radīta, lai izdabātu laikam vai iegūtu atzīmes "patīk", – ja tas nav pilnīgs feiks, tad jebkura māksla ir brīnišķīga.
No kādiem darbiem jums sažņaudzas sirds?
Uztvert mākslu nav mazāk grūti kā radīt. Pēdējo tādu spilgtu satricinājumu es izjutu droši vien pirms gadiem četriem. Tātad tas man tagad jāmācās no jauna. Mani toreiz spēcīgi saviļņoja zviedru mākslinieces Hilmas af Klintas māksla. Tā ir sieviete, kas izgudroja abstrakto mākslu, taču būtībā tā arī palika nepazīstama. Vēl man ļoti patīk ielu māksla tās dzīvajā, nenoslīpētajā formā. Tas ir tas, kas mani emocionāli uzrunā.
Juļa, man ir pēdējais jautājums – vai ir kaut kas tāds, kas jūs tagad priecē, rada jūsos cerību, optimismu?
Man praktiski nav optimisma un ir ļoti maz prieka. Droši vien māksla ir tas, kas reizēm priecē. Patiesībā dzīvē ne vienmēr ir prieks un ne vienmēr ir gaisma tuneļa galā. Un tas godīgi jāatzīst.
Tā ka neesmu pārliecināta, ka man ir izdevies beigt šo sarunu ar pozitīvu noti.
