Pirms 26 gadiem Kannu kinofestivāla skatē tika iekļauta Lailas Pakalniņas filma "Kurpe" (1998), kas atjautīgi pārskatīja Pelnrušķītes tēlu un fabulu. Šobrīd Latvijas vārds plašākā kino kontekstā izskan tieši ar Zilbaloža "Straumi" un viņa filmas animētajiem tēliem. Filmu, kas uzbur vizuāli krāšņu, poētisku un postapokaliptisku pasauli, kurā dažādu sugu dzīvniekiem ir nepieciešams sadarboties, pats režisors redz kā pārsteidzošu atklājumu tās skatītājiem.
Dārta Ceriņa: Tā kā pirmizrāde strauji tuvojas, un saprotu, ka filma šobrīd ir pabeigta…
Matīss Kaža: Tikko. Jā, pirms piecām, sešām dienām.
Dārta Ceriņa: Kā jūs šobrīd jūtaties? Vai pamazām veidojas spriedze, gaidas vai kas cits, kas šobrīd ir jūsu prātos?
Matīss Kaža: Zini, kino tomēr ir labāk nekā teātrī, tāpēc ka teātrī tu nekad nezini, kas pirmizrādē notiks. Bet kino mēs apmēram zinām, ko tur rādīs. Tādā ziņā spriedze noteikti ir, jo mēs nezinām, kā to uztvers, ko izjutīs skatītājs un kāda būs publikas reakcija. Par to ir uztraukums un satraukums. Bet es domāju, ka šī filma man personīgi ir projekts, ar kuru es ļoti varu lepoties, un noteikti būs atsauksmes, kuras būs negatīvas – kā jau par visām filmām. Bet es domāju, ka būs ļoti daudz cilvēku, kurus šis ceļojums uzrunās.
Gints Zilbalodis: Es arī tā domāju. Manuprāt, šī ir mana pirmā filma, ar kuru es varu lepoties.
Dārta Ceriņa: Par "Projām" (2019) tu tā nejūties?
Gints Zilbalodis: Nē, es esmu apmierināts, tomēr es šajā filmā redzu daudz kļūdu. Tas ir labi, ka es tās redzu, – ja es neredzētu kļūdas, tad es domāju, ka šī filma nebūtu izdevusies, ja es būtu vienmēr apmierināts. Es vienīgi varu teikt, ka es atviegloti varu uzelpot, ka filma vispār ir pabeigta. Ne vienmēr bija garantēts, ka mēs filmu vispār paspēsim pabeigt un pabeigsim kārtīgi, jo šis process bija ļoti intensīvs un ar daudziem izaicinājumiem. Principā varētu teikt, ka šī bija mana pirmā "īstā filma", jo "Projām" varētu saukt par studentu filmu – tā ir mazbudžeta filma, kuru veidoju viens pats, bez īsta plāna, bez…
Dārta Ceriņa: Bez Matīsa.
Gints Zilbalodis: Bez Matīsa. Bez scenārija. Šis ir mans pirmais nopietnais darbs, tāpēc es arī ļoti daudz ko mācījos. Kad filma ir pabeigta, es varu atklāt, jā, ka es tiešām nezināju, ko es darīju, – tikai procesā laikā sapratu, kā veidojas filma. Varu to atklāt, jo man liekas, ka filma ir izdevusies, tāpēc es varu pateikt, cik ļoti es biju uztraucies. Kamēr es to daru, man ir jārada iespaids, ka es zinu, ko es daru, un visu saprotu, bet man liekas, ka neviens nezina, ko viņš dara.
Man liekas, ka tas ir labi – darīt to, ko tu nemaz tik ļoti neizproti. Riskēt. Mēģināt kaut ko jaunu, kas nav darīts.
Matīss Kaža: Es vēl joprojām nezinu, ko es daru. Es, piemēram, nevarētu pateikt, kas ir šeideris, ja man vajadzētu definīciju šim vai kādam citam terminam, kas parādās ražošanas procesā. Jā, man ir tāpat, jo ar animācijas kino neesmu strādājis, izņemot pirmo kursu, kad es izveidoju vienu stopkadru animāciju un pāris digitālo leļļu animācijas "Adobe After Effects" programmatūrā. Kopš tā laika es animācijā neko daudz nebiju darījis. Man vienīgi bija animācijas fragmenti manā īsfilmā "Meierholda lidojums" (2018), kas bija animēti, bet es pats tur neko daudz nedarīju. Tas bija darba uzdevums animatoram, bet es pats tur neko nezīmēju un neanimēju.
Arī man tā bija, teiksim, animācijas filmas darba procesa apgūšana, sākot ar koncepta mākslu un skicēm, scenāriju un beidzot ar renderēšanu jeb filmas eksportēšanu, kas notiek paralēli astoņos ekrānos mūsu studijā. Ja ne pat vairāk. Tas ir diezgan sarežģīts process. Nemaz nerunājot par finansēšanu – mums bija jāsaprot, kā dažādās teritorijās uztver attīstīšanas fāzēs šādu projektu. Piemēram, Vācijā šo filmu vispār nesaprata, un mums visur atteica finansējumu.
Dārta Ceriņa: Kāpēc? Vai bija kādi skaidrojumi?
Matīss Kaža: Viņi nesaprata projektu. Pirmkārt, šī animācija nav klasiski komerciāla – man liekas, ka vācu animācijas tradīcija ir vairāk klasiski komerciāla. Viņi nesaprata ideju. Viņiem vajag varbūt politiskāku pamatojumu tam, kāpēc tēli ir tādi un kāpēc sižets ir tāds – visu kaut ko mākslīgi pievilkt klāt, kas varbūt nav autora iecerē. Līdz ar to ražošanas sākuma posmā sapratām, ka ir jāmaina finansēšanas stratēģija un jāizvēlas Beļģija, jo sapratām, ka citādāk mēs laikā nepabeigsim šo filmu.
Par ko man ir prieks – tā kā es rakstīju projektā 2021. gadā šajā mēnesī, tad arī tajā pašā mēnesī arī esam filmu pabeiguši.
Dārta Ceriņa: Redzot, lasot vai apzinot pārējās 17 "Un Certain Regard" konkursa filmas, – kas ir licis festivāla kuratoriem izvēlēties "Straumi"? Kuru aspektu dēļ – uzstādījuma, tēmas, rokraksta vai formas, kas ir animācija?
Gints Zilbalodis: Es neesmu vēl izpētījis visas pārējās filmas mūsu programmā, bet varbūt viņi izvēlējās "Straumi", jo tas ir tieši kaut kas savādāks. Tās divas filmas, kuras esmu redzējis, ir piezemētas, naturālistiskas drāmas bez īpašiem kinematogrāfiskiem, ekstravagantiem lēcieniem. Varbūt viņi gribēja kaut ko neparastu – varbūt kaut ko jautrāku, krāšņāku… Varbūt tieši to.
Matīss Kaža: Domāju, ka noteikti lomu spēlē tas, ka tā ir īpatnēja animācijas filma. Tādā ziņā, ka tajā nav dialogu, tā ir izteikti kinematogrāfiska filma un izmanto ļoti daudz spēlfilmu paņēmienu, kurus patiesībā spēlfilmā nevarētu izmantot. No vienas puses, filma ir ārkārtīgi balstīta kameras kustībā un digitālās kameras horeogrāfijā, bet tajā pašā laikā šos paņēmienus nevarētu īstenot spēlfilmā vai būtu jāizmanto tie paši vizuālie efekti, lai vertikāli, gaisā panāktu tādu neticamus kameras pārlidojumus. Es domāju, ka tas ir noteikti viens faktors, – specifiskā kino valoda.
Bet otrs faktors ir tas, ka filma ļoti emocionāli uzrunā skatītājus, – tas ir vismaz tas, ko mēs esam dzirdējuši no tirgus seansiem un potenciālajiem filmas pircējiem, tātad izplatītājiem. Pirmkārt, filma emocionāli uzrunā, bet arī tā ir gana, varētu teikt, nekonkrēta savā vēstījumā – tādā ziņā, ka tā nepiedāvā iebarot kaut ko ar karoti skatītājiem. Katrs skatītājs to var brīvi individuāli interpretēt – ir daudz simbolu un tēlu, kuriem nav vienas, ļoti konkrētas interpretācijas.
Dārta Ceriņa: Runājot par animācijas klātbūtni vai drīzāk neklātbūtni Kannu kinofestivālā un tā vēsturē, šogad ir interesanti – ir gana daudz sastopamas animācijas filmas. Kā jūs to skaidrotu?
Gints Zilbalodis: Domāju, ka līdz šim īsmetrāžas animācija bija ļoti eksperimentāla un radoša, bet tikai pēdējos piecos, desmit gados pilnmetrāžas animācija kļuvusi aizvien neparastāka, formas ziņā ambiciozāka un ar izteiktāku autora rokrakstu. Pilnmetrāžas animācijas filmas ir liels risks, lai to uzņemtos; domāju, ka producenti vēlas no tā izvairīties, bet skatītāji ir kļuvuši atvērtāki. Varbūt tas ir tāpēc, ka vismaz mana paaudze ir uzaugusi ar animāciju – mēs skatījāmies animāciju, kas nebija mums paredzēta, un tāpēc mēs pieņēmām, ka animācija nav tikai bērniem. Tas ir kino – to nevajag atdalīt kā kaut ko citu; tas ir cits izteiksmes veids. Kad mēs runājām ar Kannu pārstāvjiem, abi festivāla kuratori uzsvēra, ka viņi neizvēlējās animāciju, lai kādam izpatiktu, – viņi izvēlējās to kvalitātes dēļ. Es ceru, ka tā tas patiešām bija, – tas nebija pieklājības dēļ; nevēlos, ka filma tiktu uztverta citādāk, – tā ir tikpat svarīga vai tikpat dziļa kā spēlfilma par smagu tēmu.
Varbūt filmu skatītājs uztvers kā jautru piedzīvojumu filmu ar zvēriem, kas pamazām emocionāli atveras, – skatītājs neuzliek sev kādu aizsargslāni, pieņem visu, un tad emocijas nostrādā vairāk, jo tas ir kas negaidīts.
Manuprāt, mēs varam ar emocijām pielavīties no aizmugures – domāju, ka tas ir tas, kas šajā filmā nostrādā. Mēs radām nenopietnības sajūtu, bet tieši tādēļ mēs nonākam kur dziļāk.
Papildinot sacīto – mainoties animācijas filmu uztveres kvalitātei un pateicoties straumes platformām, jo īpaši "Netflix", kas ir veidojis tādus animācijas seriālus, piemēram, kā "BoJack Horseman", kas parāda, ka animācija ir tieši tas, kā tieši tu, Gint, saki: tā ir daļa no pieaugušo kino leksikona. Tā nav obligāti bērnu vai ģimenes auditorija.
Gints Zilbalodis: Mūsu filmu ir grūti ielikt kādā konkrētā kastītē. To mums vienmēr prasa, kad mēs meklējam finansējumu un izplatītājus: ar ko filmu var salīdzināt? Es saprotu, kāpēc tā notiek, bet man liekas, ka ir tieši interesanti, ka ir kaut kas jauns un neparasts, – tā ir filma gan ģimenei, gan arthouse kino cienītājiem. Visiem. Tajā pašā laikā tas ir kaut kas ļoti konkrēts – mēs negribam tā, lai filma būtu visiem; ka tas ir kaut kas tik nekonkrēts kā varbūt dažas Holivudas lielbudžeta filmas, kas mēģina izpatikt pārāk daudziem.
Es būtu ar mieru, ka ir cilvēki, kas ir sašutuši par filmu, ja tas nozīmē, ka ir arī cilvēki, kuriem tā nepatīk. Tas ir labāk, nekā visiem daudz maz patīk.
Man liekas, ka filma strādā visiem vecumiem, visās kultūrās un pēc daudziem gadiem tā nenovecos – tās darbība norisinās nekonkrētā laikā, nekonkrētā vidē un nav piesaistīta mūsdienu tehnoloģijām. Filmas stāsts ir mūsdienās aktuāls – tas viss ir svarīgi, bet diemžēl tas būs aktuāls arī pēc daudziem gadiem. Tāds ir mans pesimistiskais skatījums.
Dārta Ceriņa: Runājot par festivālu kopumā un piesakot "Straumi" kā pārsteidzošo, nekonkrēto un alegorisko vēstījumu, kāds jums ir radies iespaids par līdz šim redzēto Kannu kinofestivālā? Cik daudz filmu – vienalga, aktierfilmas, dokumentālās vai animācijas filmas, garās un īsās metrāžas – reflektē par šodienas laiku vai arī ir vērojama sociālpolitikskā dimensija? Vai arī ir jaušams kino kā estētiks fenomens? Kādas ir jūsu refleksijas par redzēto?
Matīss Kaža: Domāju, ka šī gada Kannu kinofestivālā ir daudz šizofrēnisku vēstījumu. Ne vienmēr režisori spēj tikt galā ar ambiciozo pieteikumu, kuru viņi ir izvēlējušies. It īpaši tas ir redzams galvenā konkursa skatē, kurā ir viena laba filma, bet pārējās ir viduvējas vai diemžēl sliktas, kuras es esmu redzējis. Bet kaut kādā ziņā tā ir refleksija par ārprātīgo laiku, kurā filmas ir tapušas, – ir divi kari, par kuriem mēs katru dienu dzirdam ziņās, un arī tikko Covid-19 laiks ir beidzies. Ir vairākas filmas, kas gan, manuprāt, pārsvarā ārpus konkursa skatē, reflektē par Covid-19 laika problemātiku. Tas ir viens virziens.
Vēl, protams, tīri formāli ir interesanti, ka tiek jaukti dažādi formāti – gan, teiksim, ekrānu malu attiecības pastāvīgi mainās filmas ietvaros, tiek kombinēts digitālais filmējums ar analogo. Šādā veidā vēl vairāk kaut kādā ziņā tiek akcentēts šis šizofrēniskais aspekts. Tā ka tā būtu viena tendence.
Tad, protams, ir arī filmas, kuras ir vairāk tradicionālas un pievēršas, teiksim, dzīves pabērnu stāstiem, kā to varētu nosaukt, un mēģina tur atrast jaunas perspektīvas. Bet arī šādos gadījumos tas nereti tiek kombinēts ar maģiskā reālisma elementiem vai ko tādu. Tomēr vēl viennozīmīgu kopējo bildi iezīmēt nevar – man ir lielas cerības, ka festivāla otrā puse būs spožāka nekā pirmā.
Dārta Ceriņa: Kā tu domā, Gint? Vai arī tev ir novērojumi par kolektīvo šizofrēniju?
Gints Zilbalodis: Jā, varbūt man ir bijusi vilšanās slavenāku režisoru jaunajās filmās – mani vairāk ir uzrunājušas jauno režisoru filmas. Slavenie režisori ir drusku pārdroši, bet ne pietiekoši domā par skatītāju – viņi veido filmas tikai sev.
Dārta Ceriņa: Tu tur skaidro pārdrošumu?
Gints Zilbalodis: Šizofrēniskumu. Viņi nedomā par skatītāju. Es arī veidoju filmu sev, bet es uztraucos – tiklīdz tu pieļauj kļūdu, tu nākošo filmu neuztaisīsi. Jaunajiem režisoriem ir milzīga spriedze, bet slavenajiem vecmeistariem, ja viņi pieļaus kļūdu, gan jau viņi vēl vienu filmu uztaisīs. Liekas, ka jauno režisoru filmas ir tādas, kurās ir jūtams, ka viņi vairāk cenšas. Tu jūti, ka rūp, lai filma ir jaudīga, – tas vienkārši nenozīmē atnākt, izdarīt vēl vienu darbu un iet uz nākošo projektu.
Vismaz es veidoju šo filmu tā, ja tā būtu mana pēdējā filma, tad es būtu laimīgs. Nē, ne laimīgs – centos ielikt visu, ko vien varu, ja man vairs nebūtu vēl vienas iespējas. Jaunajiem režisoriem šajā posmā viss ir sakrājies. Tas ir kā mūziķi pirmo albumu veido nez cik gadus – principā visu savu mūžu, tad otrais albums ir jāuztaisa viena gada laikā. Tieši pirmajā filmās ir sakrājies tik daudz sakāmā – tas arī ir vērojams festivālos. Tamdēļ arī ieteiktu cilvēkiem festivālos pievērst uzmanību maz zināmiem un jaunajiem autoriem – tur būs lielāka iespēja redzēt ko oriģinālu.
