Deja “Dejotprieks” tika izveidota 1978.gadā, toreizējam valsts deju ansamblim “Daile” gatavojot savu jauno koncertprogrammu.
“Tā kā “Daile” sastāvēja no mūziķiem, dziedātājiem, dejotājiem, tad katra grupa meklēja sev piemērotāko jauno repertuāru un kopīgi ar Uldi Žagatu veidoja programmu. Jānis Grigalis bija uzrakstījis dziesmu vokālajam ansamblim “Es ar meitu dancot gāju”. Kad šo mūziku padzirdēja Uldis Žagata, viņš teica: nē, tā būs deja,” stāsta horeogrāfs Rolands Juraševskis.
Par šo deju priecājas arī paši tās izpildītāji. “Kad es sāku dejošanu deviņu gadu vecumā, man bija vīzija, ka es gribu dejot tieši šo deju “Dejotprieks”,” stāsta dejotāja Līga Smiltniece.
“Deja numur viens, kas manā repertuārā ir dejota. To dejojot, tu atrodies virs zemes, virs deju grīdas ilgāk, nekā tu esi uz grīdas,” stāsta dejotājs Gundars Staltāns.
Brīdī, kad deja radās, tā bija visai netipiska tiem laikiem un daudzi nespēja tajā saskatīt latviskumu. “Uldim Žagatam bija jādzird pārmetumi, ka ir radīta nelatviska deja. Un neviens tajā brīdī nevarēja iedomāties, ka pēc pāris desmitiem gadu tā mums liksies ļoti latviska, skatuviska deja,” stāsta horeogrāfs Jānis Ērglis.
1981.gadā “Dejotprieks” jaunrades konkursā ieguva pirmo vietu, un pavisam drīz to sāka dejot tautas deju ansambļi visā Latvijā. Vēlāk tā nonāca arī līdz Dziesmu un deju svētkiem.
“Uz latviešu deju soļu pamatiem autors ir spējis uzbūvēt ļoti augstas raudzes horeogrāfiju. Ne viena vien stunda jāpavada treniņu zālē, lai šo deju varētu precīzi, tehniski augstā līmenī nodejot tā, kā to iecerējis autors,” atklāj Jānis Ērglis.
90.gados deja “Dejotprieks” bieži tika izpildīta Deju svētkos. Vēlāk gan “Dejotprieks” tika nolikts plauktiņā, bet šogad, pēc ilgiem laikiem, tā atgriezusies svētku repertuārā virsvadītāja Jāņa Ērgļa vadībā.
