Izvēles starp hobijiem

Arums pats dejot, nevis spēlēt basketbolu, izvēlējās tāpēc, ka īstajā brīdī Agris Daņiļevičs viņam piedāvāja dejotāja vietu "Dzirnās". Tas bija viņa āķis. Arī šobrīd katrs dejotājs jāpavelk aiz sava āķa. Tās var būt interesantas programmas vai personības, taču svarīgi, ka interese saglabājas, lai arī pēc 150 gadiem tradīcijas turpinātos, atzīmēja Arums. 

Ikdienā strādājot ar bērniem un jauniešiem, Arums atzina, ka jaunajai paaudzei šobrīd ir ārkārtīgi dažādas intereses un hobiji. Viņš pats savulaik veica izvēli starp basketbolu un dejām, bet šobrīd šis jautājums jauniešiem mēdz būt pat starp trīs un četriem hobijiem.  

"Jautājums vēl aizvien ir tas pats – vai ir jāturpina [dejot] vai nav, jo ļoti iespējams, ka kāds var būt daudz labāks sportists, mūziķis vai vēl kas. Es domāju, ka ir mazliet jāļaujas tam likteņa pirkstam un tādai upei, jo tukšums jau nepaliek – ja aizejam no viena ceļa nost, cits ceļš paveras. Tiem, kas ir saglabājami, ja tā drīkst teikt, individuāli katram ir jābūt kādam āķim – interesantas programmas, interesanta personība priekšgalā vai vismaz kādas tikšanās. Mēs esam tik dažādi, mums ir tik dažādas vēlmes, varbūt kādam pietiek ar to, ka vecāki piespiež," vērtēja Arums. 

Deju skolotājs uzsvēra, ka jaunieši ir jāmīl un viņu izvēles jāciena – ir jāprot saprast viņu vērtības, neuzspiežot savas vēlmes. Vienlaikus katra individualitātei jāprot iekļauties arī kolektīvā – jebkurš, kurš dejojis tautas dejas, paņem sev dzīvē līdzi prasmi darboties komandā. 

"Tas, ka tu neesi viens, ka tu esi zobrata sastāvdaļa un no tevis, tavas uzvedības un darbības, no tavas bezdarbības un atbildības ir atkarīgs viss komandas darbs. Tas ir pats, pats svarīgākais.

Tālāk, ja kādam ir dotas līdera īpašības, kolektīvs ir vieta, kur tās izkopt. Ja tu saņem no kolektīva mandātu, ka vari būt līderis, tas ir ļoti daudz, tad tas ir jāizmanto, tas ir signāls, ka tev šis ir jāattīsta, ka tu esi līderis. Tās ir divas galvenās lietas, ko no kolektīva paņemt, un arī to, ka tu vari nebūt līderis, ka tu vari būt vienkārši neatņemama sastāvdaļa, arī tas jāsaprot," skaidroja Arums. 

Veselīgās neveiksmes

"Tad, kad esmu uz skatuves, es gribu zināt, ko es dejoju, kas ir tas, ko es nododu skatītājiem, lai man ir patīkami dejot ar savu partneri, man ir patīkami, ka zāle ir pilna, ka viņi saprot, ko mēs gribam pastāstīt, ka mums ir zināms tehniskais līmenis, lai būtu pieklājīgi, – tā ir tā veiksme, ka mēs varam to darīt, ka mūsu veselība atļauj to darīt, ģimenes atļauj to darīt, laikapstākļi vai citi ārējie apstākļi ir sakrituši tā, ka varam to darīt. Tas, ka mēs varam darīt to, ko gribam, tā ir ļoti liela veiksme," vērtēja Arums. 

Vienlaikus arī neveiksmēm reizēm ir liela loma gan uz skatuves vai mēģinājumos, gan dzīvē. Arums atklāja, ka, piemēram, viņa veiksmīgi producētais uzvedums "Dziesma dejo. Deja skan" pērn Mežaparka estrādē nebūtu noticis, ja viņi būtu uzvarējuši konkursā, kurā ar šo programmu piedalījās. Tad šis uzvedums tiktu iestudēts Dziesmu svētku laikā un, visticamāk, izskatītos pilnīgi citādāk. Šī neveiksme galu galā noveda pie lielas veiksmes, pie pasākuma, kurš ne tikai palicis daudzu dejotāju un skatītāju atmiņās, bet saņēmis arī daudzus novērtējumus un apbalvojumus kultūrā. 

"Arī tam ir jāiet cauri,

ir kaut kādā brīdī kaut kādam brāzienam pret asfaltu jābūt mazdruscītiņ, kaut kādiem spārniem ir jāaplūst, kas tevi novelk realitātē un iedod tādu poti enerģijas jaunām lietām.

Ik pa laikam tādām ir jābūt, tās ir veselīgas – šīs neveiksmes, durvju aizvēršanās ir diezgan veselīgas, manuprāt," pauda Arums. 

Militārās metodes nomaina 100% uzticība

Visos kolektīvos, lai tie gūtu rezultātus, nepieciešama stingrība, taču visas metodes un prasības gadu laikā mainās. Tas, kā ar jauniešiem deju kolektīvos tika strādāts pirms 20 gadiem, atšķiras no šodienas. 

"Šobrīd ir jābūt daudz lielākai iekšējai disciplīnai attiecībā pret sevi. Man kā indivīdam ir  jāizprot sava vieta un nozīme kolektīva būšanā, tā ir disciplīna pret mani. Kādreiz varēja iebiedēt – es tevi nepaņemšu līdzi uz svētkiem, tu neaizbrauksi uz ārzemēm. Kaut kādas tādas daļēji militāras metodes tur bija – mākslā kompromisu nav, mēs te tagad visu tikai ar spēku, ar varu. Tam ir jāmainās.

Tev ir jāpanāk, ka tas cilvēks 100% tev uzticas, ka tas, ko tu prasi, tas netiek apspriests, un netiek apspriests nevis tāpēc, ka tu esi ģenerālis, kurš tā pateica, bet tāpēc, ka es tev pilnībā uzticos un pieņemu tavus noteikumus. Tā ir tā atšķirība," vērtēja Arums. 

Viņš, atceroties savu pieredzi, pauda, ka iepriekš deju kolektīvos kārtības nodrošināšanai vairāk dominēja komandēšana, šobrīd to nosaka savstarpējās attiecības. Deju kolektīva vadītājam ir jābūt, pirmkārt, līderim. Savukārt dejotājam jājūt – ja es spurošos pretī vadītājam, tātad lieku sprunguli visa kolektīva ratos. Arums lepojās, ka "Katvarus" var uzskatīt par savu spēcīgo aizmuguri. 

"Viens tu neesi karotājs. "Katvari" ir tā pirmā komanda, ar kuru es lepojos, ka viņi ļauj man būt viņiem priekšgalā. Man nav nevienu individuālu uzvaru, nevienu privātu ordeņu, nav nekā, tikai 100% komandas darbs, viennozīmīgi," uzsvēra Arums. 

Konkurence un kastu sistēma dejā

Arums atzina, ka deju pasaulē pastāv ne tikai komandas darbs un saliedētība, bet arī konkurence un pat intrigas.

"Dejotāju pasaulē pastāv ne tikai konkurence, bet diemžēl arī kaut kāda kastu sistēma. Vai tas ir labi vai slikti – es nezinu. Stadions ir pilns, dejotāji dejo, kādam ir kaut kāds rūgtumiņš, kādam nav, bet konkurence ir.

Es neesmu pret konkurenci, konkurence ir izaugsmes instruments viennozīmīgi, to neviens nevar apšaubīt, un konkurenci vajadzētu, manuprāt, pat veicināt, bet tā kastu sistēma, tā gan vienam otram varētu atņemt svētku sajūtu ik pa brīdim. Kaut kādos koridoros par to noteikti vajadzētu runāt un spriest, jo mēs jau visi gribam, lai arī pēc 150 gadiem cilvēki nāktu kopā un tikpat priecīgi dara visu šo – lai šis attīstās, lai nepazūd vērtības, lai mēs atceramies dižgarus, lai mēs varētu kopā baudīt to, ko cilvēki pirms 150 gadiem iesāka. Tā kastu sistēma varētu ik pa brītiņam iezāģēt kaut kādu robiņu tajos pamatos," vērtēja Arums. 

Vienlaikus viņš neuzskata, ka par to vajadzētu diskutēt publiski un meklēt vainīgos, kāpēc ir tā, kā ir. Šāda sistēma droši vien radusies vēsturiski, taču svētku kustības rīkotājiem par to vajadzētu sarunāties. 

"Tā vienmēr ir bijusi, tad mazāk, tad vairāk. Es nezinu, vai tā ir mirstamā kaite, īstermiņā noteikti ne, īstermiņā tas neko nemaina – kādam vēl viens ordenis klāt, kādam viens mazāk, kādam spalvas spožākas. Ilgtermiņā tas gan noteikti kaut kādu iespaidu atstāj," norādīja Arums.