Deja kā dzīves norma

"Tie ir cilvēki, kas mīl kopā būšanu un fiziskas aktivitātes, kur nopietna attieksme pret deju mijas ar labiem jokiem, kopā tiek svinēti svētki. Liela saime," – tā savu vidējās un vecākās paaudzes kolektīvu "Ex-Lielupe", kurā agrāk pati dejojusi, bet tagad to vada, raksturo Zaiga Pielēna-Pelēna. "Ex-Lielupē" darbojas dejotāji ar 30 un 40 gadu stāžu, bet kolektīvs ir salīdzinoši jauns – septembrī svinēs tikai desmito pastāvēšanas gadadienu. Pati dejot sākusi jau bērnībā un savus pirmos Dziesmu un deju svētkus kā dalībniece pieredzējusi pirms 50 gadiem: "Man mamma spēlēja klavieres, viņa bija koncertmeistare baleta pulciņā. Es darbojos tur, bet ka ir tādas tautiskās dejas, uzzināju, kad sāku dejot tepat Jelgavas Kultūras namā, tautas deju ansamblī "Jaunība" 1972. gadā. Mani pirmie Dziesmu svētki bija 1973. gadā, tie bija lieli svētki Sporta pilī, ārkārtīgi skaists koncerts. Varbūt tikai man likās, ka viņš bija ārkārtīgi skaists, jo man tie bija pirmie svētki." Pa šiem gadiem viņai gājuši secen tikai vieni Dziesmu svētki, kad bijusi bērna gaidībās, bet vienus piedzīvojusi kā skatītāja: "Skaisti, protams, nenoliedzami iespaidīgi. Bet tās emocijas, ko izbauda dejotāji uz laukuma, to nevar ne izstāstīt, ne nodot, tas ir jāizjūt." Arī ar savu dzīves biedru iepazinušies, dejojot tautas dejas: "Ja tu nodarbojies, vienalga, sports, dejas, dziesmas, tu daudz laika pavadi pašdarbībā, un tie cilvēki satuvinās un tā arī atrodas." Arī bērni dejošanu pieņēmuši kā dzīves normu, tieši tā veidojas šī paaudžu pārmantojamība:

"Dēli teikuši: es vienreiz gribu izjust, kā tas ir, sadoties rociņās un visiem kolektīvi doties laukumā," lai izjustu tautas deju kolektīvo garu.

Šie Dziesmu svētki daudziem iezīmīgi ar divu gadu dīkstāvi: "Izdomājām visu iespējamo, lai kaut kā saglabātu kolektīvu. Kad mums ļāva atkal dejot, tad tas dejošanas prieks bija tik spēcīgs, dejotāji ļoti atraisījās! Laika bija maz, bet dejotāji izdarīja tiešām daudz, bijām sagatavojušies. Dziesmu svētki ir tas brīdis, ko dejotāji ļoti gaida. Uz laukuma kopumā redzam, cik mēs esam daudz, cik mēs esam varens spēks," stāsta kolektīva vadītāja. Vaicāta par sirdij tuvām dejām, no "Ex-Lielupes" repertuāra viņa izceļ Zemgales deju "Klapdancis": "Tā nu laikam ir deju deja. Mēs viņu dejojam, nezin cik gadus, ar lielu prieku. Kā saku saviem dejotājiem: mēs viņu varam nakts vidū nodejot. Esam veduši uz ārzemēm, ārzemniekiem viņa ļoti patīk. Tā laikam ir tā interesantākā." Domājot par Dziesmu svētku mainību šo 50 gadu laikā, Pielēna-Pelēna atsauc atmiņā piedzīvotos svētkus: "Sporta pilī koncertā bija buru laivas, zvejnieku meiteņu deja, viss ar tādām atrakcijām. Tad nāca laiks, kad Dziesmu svētkos bija cittautu dejas, kuras mēs ar lielu azartu dejojām. Tad atkal svētki mainījās, un aizgāja atpakaļ pie etnogrāfijas. Ļoti emocionāli bija tie Dziesmu svētki, kad pirmo reizi piedalījās ārzemju latviešu kopas. Tad atkal veidojām lieluzvedumus. Redzēsim, kāds būs "Mūžīgais dzinējs". Noteikti būs ļoti smuks, mums ļoti patīk tās dejas, kas mums šajos Dziesmu svētkos jādejo."

Neatlaidības un vienotības svētki

Interesantus, pat pārsteidzošus faktus un liecības par Dziesmu svētku vēsturi glabā Ģederta Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejs. Jo 1895. gada jūnijā Jelgavā notika vienīgie Vispārējie latviešu Dziesmu svētki, kas jelkad noritējuši ārpus Rīgas. Tos rīkoja Jelgavas Latviešu biedrība, rīcības komitejas priekšgalā – advokāts, vēlākais Latvijas Republikas pirmais prezidents Jānis Čakste. Šis notikums cieši saistīts ne tikai ar Dziesmu svētku vēsturi, bet arī ar nacionālās atmodas procesiem. Stāsta Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzeja galvenais krājuma glabātājs Aldis Barševskis: "Toreiz cariskajā Krievijā bija jāsagaida 100 gadu jubileja, kopš Kurzemes un Zemgales hercogistes un Piltenes apgabals tika pievienots Krievijas impērijai. Tie gadi, kad notika šie svētki, īpaši 19. gadsimta 90. gadi, iezīmējās ar spēcīgu rusifikāciju. Protams, valdīja cenzūra, visam vajadzēja atļaujas, bet mūsu Latviešu biedrības darbinieki, īpaši Jānis Čakste un vairāki, kas bija organizācijas komitejā, ļoti saprātīgi nolēma, ka jāizmanto šis oficiālais politiskais notikums, lai panāktu latviešu kulturālās norises un šīs oficiālās gaisotnes aizsegā varētu sarīkot Kurzemē (kā toreiz teica par Zemgali un Kurzemi kopā), kārtīgus, lielus grandiozus Dziesmu svētkus, kā jau pirms tam trīs ir bijuši Rīgā." "Savlaicīgi, apmēram gadu iepriekš bija jādabū atļauja, ko sākumā deva, pēc tam atcēla. Pats Jānis Čakste devās uz Pēterburgu un panāca atļaušanu. Pirmo reizi šajos Dziesmu svētkos kopkora izpildījumā tika dziedāta mūsu tautas lūgšana, tagad himna "Dievs, svētī Latviju!", toreiz bija jāsaka "Baltiju". Bija gan Dziesmu svētki, gan liela lauksaimniecības un rūpniecības izstāde, gan arī teatrāļi dabūja izpausties. Pats gājiens, gatavošanās saviļņoja pilsētu, tuvējos novadus. Jelgava toreiz ar Rīgu sacentās savā ziņā, gan kā kulturāls centrs, gan izglītības centrs, faktiski līdz tam, 19. gadsimta vidum, Jelgava bija priekšā," klāsta krājuma glabātājs.

Tāpat ievērīgs fakts, ka Konstantīna Pēkšēna projektētā Jelgavas Dziesmu svētku estrāde un tās komplekss toreiz bijusi viena no lielākajām koka celtnēm pasaulē.

Svētkos piedalījās apmēram 125 kori, 3000 dziedātāji un 25 000 skatītāju, pirmo reizi aicināti arī citu tautību pārstāvji, arī vācbaltieši, kuri boikotēja un nepiedalījās. "Dziesmu svētki nesa zaudējumus, pateicoties lietusgāzēm un sliktiem laika apstākļiem. Čakstes kungs no savas naudas personīgi bija ziedojis ap 6000 zelta rubļiem, jo vajadzēja steigšus pārklāt ar papi un citiem materiāliem jumtu. Tas lielā mērā bija viena cilvēka iniciatīvas paraugdemonstrējums, ko var panākt ļoti uzņēmīgs cilvēks. Latvieši parādīja, ka viņi var to izdarīt, vācbalti diezgan brīnījās par to, protams, tas cēla tautas pašapziņu, faktiski bija liels politiskas solis tautas kulturālā un politiski neoficiālā vienotībā, kas ilgi vēl atbalsojās," teic Barševskis.

Jelgavas muzejā saistībā ar Dziesmu svētkiem glabājas aptuveni 100 vienības, starp tām 1895. gadā Jelgavā notikušo IV Vispārējo Latviešu Dziesmu un mūzikas svētku plakāts un sudraba lira, ko balvā līdz ar 1. godalgu dziesmu karā saņēma koris "Lira", dažādi kausi un kalumi, nozīmes, fotogrāfijas.

Visapkārt savējie un neviena garlaicīga mēģinājuma

Tālāk dodamies uz Skaistkalni. Tur jau labu laiku muzicē un Dziesmu svētkos naski piedalās pūtēju orķestris ar tādu pašu skaistu nosaukumu – "Skaistkalne". "Esam īsts amatierpūtēju orķestris, kurā spēlē visdažādākā vecuma dalībnieki. Ir tādi meistari, kas sāk jau 1. klasē," stāsta orķestra vadītājs Jānis Kalniņš. "Un pēc tam izaug tādi dzelzs muzikanti, kas gada laikā neizlaiž nevienu no 100 mēģinājumiem un 60 koncertiem." "Būtībā spēlējam paaudžu paaudzēm. Ir muzikanti, kam vecāki, vecvecāki spēlējuši, brāļi, māsas, brālēni un māsīcas. Pats interesantākais laikam bija, ka mums bija Lauku iela – 14 muzikanti nāca no vienas ielas," stāsta Kalniņš. Lai arī tiek pieminēti vecāki un vecvecāki, orķestris šī gada 23. septembrī svinēs vien savu 20. jubileju, taču pūtēju orķestri Skaistkalnē pastāv kopš 1914. gada: "Visu laiku kaut kāda ragu mūzika ir skanējusi, vienmēr muzikanti ir bijuši." Pirms orķestra "Skaistkalne" bijis Rūdolfa Čipena vadītais skolēnu pūtēju orķestris "Rūči". "Es skolā strādāju, pats arī spēlēju, mani visi trīs dēli un jaunākā meita spēlēja tur, vienīgi vecākā meita nav spēlējusi nekad. Pārējie visi ir spēlējuši un spēlē vēl tagad. Tas kolektīvs beidza pastāvēt, bet nāk nākamie Skolēnu Dziesmu svētki, es čīkstu mājās, ka kaut ko vajadzētu. Vecākais dēls saka: cik ilgi tu tur čīkstēsi, ķeries klāt un dari! Tā arī sākās," atceras orķestra vadītājs.

Uzrunājam mēģinājumā sanākušos orķestra dalībniekus – kāpēc un kā viņi izvēlējušies muzicēt? "Es negribēju nākt, bet draudzene pierunāja, viņa jau bija sākusi nākt. Man patīk. Ģimenē neviens nav nodarbojies ar mūziku, mūzika mani pievelk. Spēlēju klarneti," draudzenes teikto tūdaļ turpina "pierunātāja": "Te visi tādi draudzīgi, neviens nav atstumts, tāpēc arī aicinu cilvēkus, lai nāk, lai mēģina." Sastaptie saksofonisti nāk uz orķestri, jo patīk spēlēt saksofonu un tam arī izdodas rast motivāciju un izbrīvēt laiku starp citām nodarbēm un interesēm. Tie, kas orķestrī spēle pirmo gadu, droši ierindojoties starp pieredzējušākiem kolēģiem, saka, ka te jūtas labi, jo "forši ir spēlēt instrumentu". Cita dalībniece min, ka nav neviena garlaicīga mēģinājuma, arī uzstāšanās viņu motivē, jo to laikā "cilvēki uz tevi skatās, it kā tu būtu kaut kas neparasts". Dalībniece, kas orķestrī darbojas jau 14 gadus, smejot atzīst, ka pirmajā klasē mamma piespiedusi, tomēr pirmos trīs gadus apmeklējums bijis "raustīts", jo meitene mukusi no nodarbībām: "Ir neizsakāmi daudz emocijas un atmiņas. Koncerti, izbraucieni," arī Dziesmu svētkus, viņasprāt, visi gaida, jo tās ir "milzīgas emocijas, kad cilvēki sanāk kopā un dzied vienu dziesmu, līksmo. Tas ir skaisti, kad satiec līdzīgi domājošus cilvēkus, kam arī saista mūzika, orķestris." "Nonācu pūtēju orķestrī, jo manai mammai ļoti patika, kā orķestris spēlē, un es nolēmu pamēģināt, un pašam iepatikās – forša gaisotne, kompānija arī ļoti laba, vienmēr var kopīgi pasmieties, parunāt – visapkārt savējie," tā viens pēc otra pozitīvām emocijām caurvītos stāstos dalās pūtēju orķestra "Skaistkalne" dalībnieki. Diriģents vēl piebilst: "Saku viņiem: nejūties kā skolā, tu esi darba kolektīvā. Te ir darbs. Kopskanējums ir atkarīgs no katra personīgi, tā ir tava līdzatbildība, un tas ir darbs. Tu nāc uz mēģinājumu kā uz darbu." Arī bungu spēlmanis, kurš orķestrī jau spēlē 12 gadus, pats pēc savas iniciatīvas pirms pirmās klases izdomājis, ka vēlas spēlēt bungas: "Man vecvectēvs spēlēja bungas, iespējams, tas ir kaut kas gēnos." Viņam šie būs jau trešie Dziesmu svētki, atceroties negulētās naktis un tīkamo nogurumu, kā arī lepnumu pārstāvēt savu pagastu, atmiņā uzaust kāds amizants gadījums: "Pirmajos svētkos man bija septiņi gadi. Bija jāiet gājienā, viens no vecajiem bundziniekiem man ieteica, lai vieglāk iet gājienā, velc bikses otrādi. (smejas) Es jau sāku to darīt, tad pārējie teica, ka tas bija joks. Kad spēlē uz lielās skatuves, skudriņas skrien pār kauliem, ļoti forša sajūta."

"Sajūta, ka tu ej pa Brīvības ielu, un tur priekša rakstīts "Pūtēju orķestris "Skaistkalne"", un to redz visa Latvija, Kanāda un Amerika, tas tiešām ir tas, kas viņus paceļ, tur vienos spārnos un vēl liek pēc tam četrus gadus nākt uz mēģinājumiem.

Otrs ir pūtēju orķestru kopkoncerts, kad mēs visi spēlējam vienu skaņdarbu, tas arī ir spēks," saka Kalniņš.

Klausoties diriģentā un pūtēju orķestra "Skaistkalne" muzikantos, rodas sajūta – atmosfēra tiešām ir tāda, ka vai gribas pieteikties stāties viņu rindās. Šajos svētkos gan atliks tikai klausīties un skatīties.

KONTEKSTS:

XXVII Vispārējie latviešu Dziesmu un XVII Deju svētki Rīgu pieskandinās no 2023. gada 30. jūnija līdz 9. jūlijam. Svētkus organizē Latvijas Nacionālais kultūras centrs, kas ir Kultūras ministrijas padotībā esošā valsts iestāde.