"Svētku lāde"
No 1. līdz 30. jūnijam darbdienu rītos "Klasikā" skan "Svētku lāde", no kuras ārā ceļam interesantus un mazāk zināmus faktus no Dziesmu un deju svētku 150 gadu senās vēstures.
Liela daļa sižetu tapuši sadarbībā ar Rakstniecības un Mūzikas muzeja pētniecēm un mākslas ekspertēm, kuras piedalījušās arī jaunās ekspozīcijas "Dziesmusvētku telpa" tapšanā, bet ir arī virsdiriģentu un virsvadītāju, kā arī tautas tērpu pētnieku un darinātāju stāstījumi.
Cikls tapis ar Latvijas Nacionālā kultūras centra atbalstu.
Ilgstošas nesaskaņas valdīja starp divām grupām. Pirmā grupa bija Latvijas Skaņražu kopa (LSK) Jāzepa Vītola un Emiļa Melngaiļa vadībā, kurā bija apvienojušies komponisti un daži ievērojami diriģenti. Šī grupa iestājās par mākslinieciskās kvalitātes celšanu, kā arī rūpīgi sekoja līdzi autorhonorāriem. Savukārt otra grupa bija Latvju dziedātāju koru diriģentu biedrība Gustava Klaustiņa un Pāvula Jurjāna vadībā, kurā bija apvienojušies ļoti daudzi kordiriģenti un koru pārstāvji no visas Latvijas, kas iestājās par tautas dziedātprieka uzturēšanu un vieglāku repertuāru.
Pamatīgas plaisas Dziesmu svētku rīcības komitejā sekoja pēc 1926. gada VI Vispārējo dziesmu svētku "lāčādas dalīšanas", kad komponisti nebija mierā, ka trešdaļu ienākumus izmaksātu kordiriģentiem. Konflikts eskalējās 1929. gada 20. augusta Dziesmu svētku kongresā – LSK to demonstratīvi atstāja un nākamajā dienā uzsāka paralēlu svētku organizēšanu.
Līdz ar to Dziesmu svētku kopiena sašķēlās divās daļās. Lai arī "lauku pārstāvjiem šāda šķēpu laušana ap Dziesmu svētku "pīrāgu" likās ļoti dīvaina un neizprotama", ne tikai dalībniekiem, bet arī valstij nācās izvēlēties, kuras puses organizētajos svētkos piedalīties un kurā gadā tiem notikt – 1931., 1932. vai 1933. gadā.
Konfliktējošās puses dibināja divas viena otru savstarpēji neatzīstošas Dziesmu svētku biedrības – skaņraži dibināja Latviešu Dziesmu svētku biedrību (1930), bet kordiriģenti – Koru un orķestru apvienību "Dziesmu svētki" (1931).
Tā laika presē šī tēma bija nokaitēta līdz maksimumam – tika sacerētas anekdotes un zīmētas karikatūras.
Rakstīti arī īsāki un garāki situācijas raksturojumi, bet pašā konflikta karstumā komponists un mūzikas kritiķis Jūlijs Sproģis (1887–1972) nāca klajā ar pētījumu: "Ko runā dokumenti par vispārējo dziesmu svētku rīkotāju konfliktu" (1930). Tomēr maz zināms ir fakts, ka tā izdošanu un iespiešanu 6000 eksemplāros finansēja viena konfliktējošā puse – Latvju dziedātāju koru diriģentu biedrība.
Šajā konfliktā uzvarēja Latvijas Skaņražu kopas dibinātā un Jāzepa Vītola vadītā Latviešu Dziesmu svētku biedrība.
Lai koriem būtu vieglāk izšķirties, tika manipulēts ar ievērojamo diriģentu Teodoru Reiteru (1884–1956) – viņu īslaicīgi izslēdzot, tāpat biedrībai savā pusē bija izdevies piesaistīt augstas valsts amatpersonas un panākt, ka Dziesmu svētku organizēšanas laiku – 1931. gadu – un rīkotāju – Latviešu Dziesmu svētku biedrību – nosaka ar Latvijas Republikas Ministru kabineta lēmumu.
Latviešu Dziesmu svētku biedrība negribēja pieļaut, ka I Dziesmu svētku 60 gadu atceres dienas pēc diviem gadiem – 1933. gadā – rīkotu kāds cits, un aicināja konkurentus apvienoties.
Pēc gada presē parādījās ziņas, ka piemiņas svētku ideja un grūtie saimnieciskie apstākļi ekonomiskās krīzes ietekmē prasa izbeigt sašķeltību un ka koru un orķestru apvienība "Dziesmu svētki" atsakās rīkot svētkus atsevišķi.
Rezultātā VIII Vispārējos Dziesmu svētkus organizēja Latviešu Dziesmu svētku biedrība.
Vairāk lasiet Lauras Švītiņas publikācijā "Kurš rīkos vispārējos dziesmu svētkus?" Rakstniecības un mūzikas muzeja Stāstneša 20. laidienā (20.02.2023.)
"Svētku lāde"
