Zeva kucēna gaitas bija gluži parastas. Viņu no šķirnes audzētājiem Maskavā iegādājās kāds precēts pāris. Viss šķita normāli – sunim ir labi saimnieki, un audzētāji tika regulāri informēti par mīluļa dzīvi jaunajās mājas. Taču pavasarī Krieviju pāršalca necilvēcības paraugstunda. Autobusa pieturā uziets nobadināts un ievainots dobermanis ar milzīgu naža brūci vēderā – tas, kā izrādījās, bija it kā labās rokās nodotais Zevs.
"Viņš kā dobermanis tika atrasts trīsdesmit divus kilogramus smags. Šobrīd viņam jau ir pāri 40, bet mēs esam ceļā uz atkopšanos, jo tomēr Latvijā viņš ir tikai četrus mēnešus. Viņš bija sadurts, viņam bija desmit centimetrus dziļa brūce sirds rajonā, viņš bija sists," stāstīja suņa saimniece Sabīne Alupa.
Vēlāk atklājās, ka suni sadūra bērns. Dobermanis bija nonācis nelabvēlīgos apstākļos, kur briesmīgo nežēlību veicināja alkohols un citas atkarības. Tikai nejaušas sakritības rezultātā par viņu uzzināja Sabīne, kurai dobermanis ir sapņu suns jau no bērnības.
"Es sāku komunicēt ar cilvēkiem, kuri ar dobermaņiem nodarbojas, kuri ir arī īpašnieki un tīri intereses pēc pajautāju par kucēnu. Kā sanāca, ka nē, man iemeta "Facebook" linku ar Zevu…
Skatījos to ierakstu vienreiz, skatījos otrreiz, skatījos trešo reizi, pēc piektās reizes sapratu, ka tas ir mans suns un viņš brauc uz Latviju," teica Sabīne.
Bet, kā iespējams palīdzēt dzīvniekam, kurš atrodas citā valstī? Zeva glābšanas misijā iesaistījās dobermaņu audzētāja Ieva Apsīte – tieši viņa pamanīja šokējošo ierakstu Maskavas dobermaņu biedrības "Facebook" lapā un sazinājās ar suņa audzētājiem.
"Atklājās, ka viņam nav ne mikročips, ne Eiropas pase, līdz ar to viņš nevarēja iebraukt Eiropas Savienībā, tāpēc mums bija jāatrod pārvadātājs tajā galā, kas mums palīdz nokārtot visus dokumentus, lai viņu vispār varētu ievest Latvijā," teica Ieva Apsīte.
Sabīne ilgu laiku strādājusi dzīvnieku patversmē, tādēļ zina, kādi mēdz būt cilvēki. Tomēr vēl šokējošāks ir fakts, ka suņa raksturs pēc pārdzīvojumiem nebūt nav mainījies. Zevs netur ļaunu prātu ne uz bērniem, ne vīriešiem un nebaidās no svešiniekiem vai skaļiem trokšņiem, kā to varētu domāt.
"Pirmais brīdis, kad atvēra mašīnas durvis, viņš uzlēca virsū un iedeva buču. Kad Zevs brauca uz Latviju, tas bija tā kā īstenībā riskants lēmums, jo es to suni nebiju redzējusi dzīvē, līdz ar to, tas bija kā pirkt kaķi maisā, es nezināju, ko man atvedīs un kādi tarakāni viņam būs…Paveicās laikam tiešām, viņš ir mans suns un es esmu viņa saimnieks," atzina Sabīne.
Tagad Zevs bauda īstu dobermaņa cienīgu dzīvi – katru dienu iet garās pastaigās, izmāna no saimnieces kādu gardumu un saņem veselu kaudzi neviltotas mīlestības.
"Viņš apsēdīsies blakus un uzliks galviņu tā uz pleca un skatīsies, ko tu dari. Viņš vispār ir ļoti, jā, viņš ir liels, spēcīgs, bet viņš ir ļoti maigs puisītis, viņam vajag to mīlestību, viņam vajag, lai viņu pačubina, sabučo. Viņš ir arī mani divas reizes aizstāvējis uz ielas. Viņš to dara maigi un tā nemanāmi, bet tas ir diezgan iespaidīgs skats," teica Sabīne.
Sabīnei izdevās piepildīt divus sapņus – iegūt savu īsto suni un reizē arī kādu izglābt. Savu sapņu šķirnes suni var atrast un izglābt arī tālu no Latvijas robežām – no cilvēku nežēlastības joprojām cieš dzīvnieki visā pasaulē.
