ĪSUMĀ:
- Lai arī sākotnēji uzskatīja, ka mīkstais gumijas pārklājums sporta un bērnu rotaļu laukumos nenoārdās, Lundas Universitātes pētījumā konstatēja to daļiņu ieplūšanu tuvējā upē.
- Gumija, no kā veidoti pārklājumi, satur dažādas ķīmiskas vielas, kas atkarībā no daudzuma un lietošanas veida var izraisīt alerģijas, astmu un citus veselības traucējumus.
- Viena futbola laukuma izveidei izlieto aptuveni 100 tonnas gumijas granulu, kas ik gadu jāpapildina.
- Pēc nolietošanās gumijas pārklājums būtu atbilstoši jāpārstrādā, tomēr šobrīd šāda iespēja ir retums un nemaksā maz.
- Šobrīd tiek meklētas labākās alternatīvas un piemērotākie risinājumi šo materiālu pārstrādē.
Gumijas pārklājums noārdoties nonāk apkārtējā vidē
Lundas Universitātē veikts pētījums, kurā aplūkoti Zviedrijas pilsētā Lommā esošie bērnu rotaļu laukumi. Izrādās, pārklājums, no kā veidots laukumu segums, ir veidots no materiāla, kas noārdoties rada mikroplastmasas piesārņojumu apkārtējā vidē.
Lai arī sākotnēji tika uzskatīts, ka mīkstais gumijas pārklājums nenoārdās, pētījumā tika konstatēta to daļiņu ieplūšana tuvējā upē.
Materiāli, no kuriem gumijas pārklājums ir veidots, mēdz būt dažādi, taču nereti tos iegūst no pārstrādātām automašīnu riepām, kuru sastāvā ir SBR jeb stirola-butadiēna gumija vai porainā EPDM gumija. Līdzīgā veidā gumijas granulas tiek iegūtas arī mākslīgo futbola laukumu vajadzībām.
Norvēģijā pētnieki starptautiskā projektā pēta mikroplastmasas piesārņojumu apkārtējā vidē. Pērn Norvēģijas Dabas aizsardzības asociācija publicēja ziņojumu, kurā norādīts, ka septiņos reģionos Norvēģijas austrumos tiek lietoti deviņi dažāda veida gumijas pildījumi, kuros atrodamas vairāk nekā 100 dažādas ķīmiskās vielas, tostarp ftalāti, ko izmanto plastmasas mīkstināšanai, noturīgie parafīni un liesmu slāpētāji.
Atkarībā no daudzuma un lietošanas veida tie var izraisīt alerģijas, astmu un citus veselības traucējumus.
Norvēģijā gumijas granulas ir otrs lielākais mikroplastmasas piesārņojuma avots. Tās veido 17% no visām plastmasas piesārņojumu daļiņām. Aplēses liecina, ka lielākais piesārņotājs šajā ziņā Norvēģijā ir autotransporta riepas, kuras kopumā rada 58% no visas vidē nonākošās mikroplastmasas.
“Lai arī ir grūti izmērīt, cik tieši liela ietekme uz vidi ir mākslīgajiem futbola laukumiem, jo pētījumu šajā jomā ir salīdzinoši maz, jau šobrīd ir skaidrs, ka gumijas granulas nonāk apkārtējā vidē vairākos veidos – tās ne tikai rada ķīmisko vielu noplūdi augsnē, kas ir zem futbola laukuma, bet arī tiek iznēsātas futbola laukuma tuvumā un pat, iestrēgstot apavos, tiek aiznestas līdz futbolistu dzīvesvietām,” norādīja Norvēģijas Zinātnes un Tehnoloģiju Universitātes pētniece, organizācijas ”SALT” pārstāve Ane Oline Rolanda.
Jauna problēma – gumijas pārklājumu pārstrāde
Tipiskā futbola laukumā, kas veidots 22 laukuma spēlētājiem, ir aptuveni 100 tonnas gumijas granulu. Izrādās, ka gada laikā ikviens mākslīgais futbola laukums “zaudē” šīs granulas diezgan ievērojamā apjomā – labākajā gadījumā no laukuma pazūd pustonna granulu, bet atsevišķos gadījumos tās var būt pat 6,5 tonnas.
“Granulas pazūd no laukuma dažādu iemeslu dēļ. Pa to skrienot un spēlējot futbolu, granulas tiek “iznēsātas”, tāpat arī sniegs un notekūdeņi paņem sev līdzi daļu no granulām, kas tālāk nonāk notekūdeņu sistēmā. Ķīmisko vielu noteci apkārtējā vidē rada arī šo granulu degradēšanās process,” skaidroja Rolanda.
Lielākā daļa Norvēģijas mākslīgo futbola laukumu tika būvēti 2000. gadu sākumā. Taču, tā kā no mākslīgās zāles un gumijas granulām veidotais laukums katru gadu ir jāpapildina un ik pēc 10–15 gadiem jāatjauno, šobrīd Norvēģija saskaras ar jaunu problēmu – futbola laukuma pārklājumu pārstrādes nepieciešamību.
“Bez atbilstošas pārstrādes sistēmas ir vairāk nekā skaidrs, ka mēs saskarsimies ar lielu apjomu jauna veida atkritumu,” norādīja Rolanda.
“Ir viena futbola laukuma pārklājumu pārstrādes rūpnīca Dānijā, kas atbilstoši tiek galā ar šiem materiāliem, taču tas nemaksā maz. Vairumā gadījumu vietējiem futbola klubiem šādi risinājumi būs pārāk dārgi, un viņi tos nevarēs atļauties,” uzsvēra pētniece.
Norvēģijas laukumos kā pamata pildvielu izmanto gumijas granulas, lai gan pēdējā laikā tiek piedāvāti arī citi materiāli, kas palīdzētu izvairīties no arvien pieaugošā mikroplastmasas daudzuma nonākšanas apkārtējā vidē. Smiltis, korķis, no kokosriekstiem vai rīsiem veidoti materiāli, kā arī smilšu un plastmasas sajaukums ir dažas no alternatīvām. Tiesa, eksperti iesaka uzmanīties ar materiāliem, kuru sastāvā ir plastmasas piejaukums, jo to pārstrāde var būt apgrūtinoša.
Jāmeklē labākas alternatīvas
Ir vairāk nekā skaidrs, ka no futbola un bērnu rotaļu laukumiem dažādas gumijas daļiņas nonāk apkārtējā vidē. To degradēšanos veicina gan mehāniskas kustības, gan arī pati vide – saules, lietus un sala ietekmē tas sairst un ar notekūdeņiem nonāk dabā.
Precīzu skaitļu par to, cik liels daudzums daļiņu nonāk apkārtējā vidē no šīm vietām, pētnieku rīcībā vēl nav. Taču šis pagaidām maz apzinātais jautājums jau ir guvis lielu atsaucību dažādos starptautiskos izpētes projektos.
Aizdomāties par pārklājumiem, kas veidoti uz polimēru bāzes un pielietojumu raduši kā rotaļu, tā sporta laukumos, ļaudis tiek aicināti visā Eiropā, kopīgiem spēkiem meklējot labākās alternatīvas un piemērotākos risinājumus šo materiālu pārstrādē.
Rakstu sēriju līdzfinansē:
