Zaķusalas putnu būri zīlītes apdzīvot sāka šoziem, bet pavasarī ķērās pie ligzdas izveides. Zīlītes būrī sanesa sausas sūnas un ligzdu izoderēja ar suņa vilnu un citu putnu spalvām.
Ligzdas īrniecei dots arī vārds Mirdza, bet tēvam – Tīvī.
Vēl 23. aprīlī priecājāmies ligzdā ieraudzīt divas olas, taču tad skatam pavērās vēl četras. Maija sākumā Mirdza ķērās pie perēšanas, bet 17. maija rītā bija skaidrs – klāt ir pirmie putnēni, kas šo nedēļu laikā auga teju pa stundām. Cālīši ātri vien ietērpās dūnu kamzolīšos, uz spārniem sāka augt lidspalvas un putnēni ieguva sugai raksturīgo krāsojumu.
Vecāki čakli baroja ar kāpuriem, ko salasīja koku lapotnēs un krūmos, kuru Zaķusalā netrūkst. Pēdējās dienās zīlītes sāka vingrināt spārnus un biežāk uzturēties pie skrejas. Nezināmā pasaule aicināja un reizē arī biedēja. Izlidošanas dienā Mirdza un Tīvī īpaši iedrošināja atvases, bieži piegādājot dažādas uzkodas. Kad būrīti atstāja pirmais jaunulis, sadūšojās arī pārējie brāļi un māsas.
Ar dažu minūšu intervālu ligzdu atstāja nākamais, tad abi pastarīši, kuri izšķīlās ar dienas starpību.
Zaķusalas zīlīšu kolonijai ir salīdzinoši labi apstākļi, jo nav kaķu. Jaunajiem putniem gan būs jāuzmanās no kaimiņiem – vārnu saimes un vistu vanaga, kas šad un tad manīts.
Bet tagad ir intriga – vai zīlīšmamma izlems šovasar vēlreiz perēt? Lielajām zīlītēm sezonā var būt pat divi perējumi.
Zīlīšu gaitu sekotāji ar jaunumiem apmainās arī vietnes "Dabasdati.lv" forumā, kur var gūt hronoloģisku ieskatu tajā, kā tapa ligzda, un arī dalīties savos novērojumos.
Ja vēlies vairāk uzzināt par zīlīšu sugām Latvijā, piedāvājam izlasīt dabas pētnieka Ilmāra Tīrmaņa rakstu šeit.
