Tātad: papildu diena kalendārā tiek pievienota cikliski – ik pēc četriem gadiem. Kādam šī diena patīk, citam tā nepatīk, taču ir nepieciešama. Tos, kuriem nepatīk, var mierināt ar atgādinājumu, ka arī dabā pastāv ne viena vien būtiska četrcikliska norise.
Kurš gan nezina, ka ir četri gadalaiki: pavasaris, vasara, rudens, ziema. Tie saistīti ar Zemes slīpo asi, tai riņķojot ap Sauli, tātad ar siltuma un gaismas daudzumu, ko Zeme no Saules saņem.
Arī Zemes dabiskā pavadoņa Mēness, kas, rotējot ap savu asi, riņķo ap mūsu planētu pa nedaudz izstieptu orbītu, četras fāzes saistītas ar tā stāvokli attiecībā pret Sauli. Kā zināms, ir augošs Mēness, ir pilnmēness, ir dilstošs Mēness un ir tukšs Mēness. Kopumā Mēness fāžu maiņas cikls rit 29,5 dienas. Katra fāze ilgst apmēram vienu kalendāro nedēļu.
Ir četri diennakts posmi. Diennakts četrfāžu ciklu dabā iezīmē mainīgas laika vienības – nakts, rīts, kas dabā sākas ar saullēktu, diena un vakars, kas beidzas ar saulrietu. Jebkurš ar Sauli un Mēnesi saistīts cikls noslēdzas un atkal sākas no jauna. Nepārtraukti.
Bioloģiskie jeb dzīvās dabas riti nav tik perfekti, tomēr arī tie ir cikliski. Ciklus, kuros iesaistīti dzīvie organismi, dēvē par vielu un enerģijas aprites cikliem. Dabā cikliskums pamatā ir orientēts uz būtņu vairošanos un attīstību.
Kāds ir šis cikliskums?
Ņemsim, piemēram, augus. Kā zināms, tie iedalāmi viengadīgos, divgadīgos un daudzgadīgos. Un tomēr visiem augiem ir līdzīgs – četrdaļīgs (atkal četrdaļīgs!) – dzīves cikls. Augu dzīves ciklu veido četri posmi, katrs ar savdabīgām funkcijām, proti:
- pirmais – dzimšana jeb dīgšana, jeb pasaulē nākšana;
- otrais – attīstības posms;
- trešais un svarīgākais – vairošanās jeb pēcnācēju radīšanas posms;
- cikla pēdējā daļa – nāve. Jā, arī nāve ir neatņemama dzīves cikla daļa.
Ne tikai augiem, arī citiem organismam – ķērpjiem, aļģēm, sēnēm un dzīvniekiem, iekaitot cilvēku, principā ir līdzīgs – četrdaļīgs – dzīves cikls. Tiesa, vairumam dzīvnieku sugu tas aizrit ātri. Pirmkārt, runa ir par tām kustoņu sugām, kuras rada tikai vienu pēcnācēju paaudzi gadā. Ne mazums dzīvnieku sugu rada divas paaudzes gadā.
Un ir arī sugas, kuras parūpējas par vairāk nekā divu paaudžu ikgadēju pienesumu. Tas raksturīgs daļai kukaiņu, zirnekļveidīgo. Starp radījumiem, kuriem daba piešķīrusi izcili ātru vaislas spēju, netrūkst lauksaimniecības un mežsaimniecības kaitēkļu.
Ar itin lielu prasmi atražoties izceļas, piemēram, laputis. Šo insektu sugu vairākumam attīstās krietns pēcnācēju birums gadā. Interesanti, ka laputu vairošanās procesā parasti mijas neauglīgas paaudzes ar auglīgām paaudzēm.
Vasarā pagūst attīstīties vairākas cita citai sekojošas partenoģenētiskas jeb bezdzimumpaaudzes. Tās veido tikai mātītes, kurām nav nepieciešama apaugļošana un kuras ir kāpuru dzīvdzemdētājas. Bet pienāk arī kārta attīstīties dzimumpaaudzēm (tēviņiem, mātītēm), jo jārada oliņas. Kā nekā – apaugļoto mātīšu izdētās oliņas ir tā stadija, kura pārziemo. Nākamajā pavasarī izšķiļas kāpuri, kas aug un attīstās par partenoģenētiskām mātītēm. Atkal rit ikgadējais cikls.
Ir dzīvnieku sugas, kuru attīstība – pretēji – neiekļaujas viena gada ietvaros, dažām pat ilgst vairākus gadus. Atkal jāpievēršas kukaiņiem. Teiksim, maijvabole – radījums, kura vienas paaudzes attīstības periods no olas līdz pieaugušam insektam parasti ir četri (!) gadi. Arī racējcirceņi jeb zemesvēži, atšķirībā no citiem mūsu taisnspārņiem, attīstās lēni – parasti šie kukaiņi par pēcnācēju radīšanu vienīgo reizi mūžā top spējīgi parūpēties tikai trešajā savas dzīves gadā.
Visbeidzot jāpiemin Ixodes ģints ganību ērces, kuru attīstība mūsu klimatiskajos apstākļos parasti rit vidēji četrus gadus. Ērcēm attīstības procesa ilgumu zināmā mērā iespaido apkārtējā temperatūra, mitrums un būtiski iespaido barības pieejamība, jo, pirms pāriet no vienas stadijas uz nākamo, šo zirnekļveidīgo abu dzimumu pārstāvjiem ik reizi jāpaēd – jāuzņem asinis. Un apaugļotām pieaugušajām mātītēm vēlreiz jāpaēd, lai veiksmīgi nobriestu oliņas.
Aizraujoši stāsti par dabu
