Zem čekas palielināmā stikla. Intervija ar Intu Cālīti

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 4 gadiem.

No ābolīšiem cietumā līdz puvušām kāpostu lapām lēģerī, bet pa vidu aizvien biezākas krimināllietas. Par dzīvošanu zem čekas palielināmā stikla, skarbo pieredzi lēģeros un par seifu ar čekas maisiem stāsta Ints Cālītis, bijušais Augstākās Padomes deputāts, kura vārds ir atrodams Valsts drošības komitejas (VDK) aģentu kartotēkā.

Šie ir fragmenti no intervijas, kas tapusi, veidojot dokumentālo filmu “Atmodas labirintā” par čekas ietekmi uz nacionālās atmodas procesiem. Latvijas Televīzijas ēterā filma tiks demonstrēta nākamā gada janvārī.

Par ābolīšiem, ūdenslīdējiem un kartīti

Esat savulaik izteicies, ka jums nav iebildumu pret VDK aģentu kartotēku publicēšanu.

Man nav iebildumu.

Kā jūs pie tādas domas nonācāt? Citiem bija iebildumi.

Par publikāciju

Šī publikācija tapusi LTV, LSM.lv un žurnāla "IR" kopīgi veidotā rakstu un interviju sērijā, kas aptver atmiņas par notikušo 30 gadus pēc latviešu tautas Atmodas 90. gados. Ar to palīdzību iecerēts sniegtu plašāku redzējumu par tā laika norisēm un palīdzēt labāk apjaust un izprast, kā tapušas mūsu valsts nesenākās vēstures lappuses.

Šo sēriju noslēdz dokumentālā filma "Atmodas labirintā" par čekas ietekmi uz nacionālās atmodas procesiem; filma LTV ēterā demonstrēta divās daļās - 30. janvārī plkst. 21.15 un 31. janvārī plkst. 21.15.

Filmas pirmo daļu iespējams noskatīties šeit.

Filmas otro daļu iespējams noskatīties šeit.

Man nav iebildumu, jo es tur neko neesmu darījis. Faktiski es biju ļoti izbrīnīts, kad atbraucu no kārtējā ieslodzījuma atpakaļ Rīgā, ka es šeit esmu reģistrēts kā ziņotājs. Jo mūsu tikšanās ar, kā krievi saka, apakšpulkvedi, nevis pulkvežleitnantu, Laksi bija tik, cik viņš nāca pie manis uz cietumu, kad gatavojos braukt projām uz kārtējo “izklaidi” kaut kur Padomju Savienībā.

Bet tieši pēc kura ieslodzījuma jūs to uzzinājāt?

Kad es atnācu atpakaļ no ieslodzījuma.

Kad tas bija?

Tas bija – no pēdējā [ieslodzījuma].

1983. gadā?

Jā, jā, un tā saruna bija vairākkārt. Es nezinu, kāpēc mani jau pēc tiesas sprieduma pasludināšanas turēja vienu pašu Centrālcietuma kamerā. Es [toreiz] nesapratu – kāpēc mani tur, bet nesūta projām. Tad es uzzināju, ka mani taupa kā liecinieku Gunāra Astras lietā. Tāpēc mani tur turēja. Un tad mani atveda uz tiesas sēdi, Gunāru Astru jau tiesāja. Nosēdināja [tiesas zālē]. Tur bija aizņemti visi krēsli. Pirmo reizi manā mūžā bija atklātas politiskās tiesas sēdes. Visu laiku tās bija slēgtas. Mēs bijām tikai prokurors, aizstāvis un tiesneši. Šeit visu tiesas procesu filmēja. Kur tās filmas ir [tagad] un kā tās var redzēt, es nezinu.

Tā bija Gunāra Astras tiesāšanas lieta? [Gunāru Astru notiesāja 1983. gadā, 15. decembrī tiesā viņš teica savu slaveno “Pēdējo vārdu”.]

Gunāra Astras, Gunāra Freimaņa, Lidijas Doroņinas-Lasmanes un citu Gaismas akcijas aktīvistu tiesas procesi.

Tad var secināt, ka jūs savervēja tajā periodā, kad jūs gatavoja kā liecinieku Astras lietā, un jūs gaidījāt, kad tiksiet pārvests uz ieslodzījumu?

Jā, jā, bet iesāka jau, kad pabeidza manu pratināšanu mans “gans”, jo, kamēr man ir pratināšanas process, neviens cits ar mani nedrīkst no [čekas] administrācijas runāt. Kad to nobeidza, tas Laksis uzradās cietumā – vēl nekur tālu nebiju aizbraucis.

Toreiz bija divi speciālisti, kas pētīja Baltijas jūras līča dibenu. Hidroloģijas institūta darbiniekus Juri Būmeisteru un Daini Lismani apcietināja – Būmeisteram piesprieda 15 gadus un Lismanim 10 gadus ieslodzījumā. Tad Laksis man ieteica, lai es darot tāpat kā viņi. Televīzijas kameru priekšā viņi nožēloja, ka savu pētījumu rezultātus nodeva zviedriem. Būtībā Latvijas hidrologi pastāvīgi sadarbojās ar zviedru kolēģiem. Komunistiem nepatika divu hidrologu pietuvināšanās zviedru sociāldemokrātiem.

Laksis ieteica arī man televīzijas kameru priekšā “nožēlot” savus grēkus un apsolīt “tā vairs nedarīt”.

Tad Laksis mēģināja panākt, lai jūs…

Tieši tāpat – lai es pastāstu – eju uz televīziju un pastāstu, ka nedrīkst tā darīt, nevajag tā darīt -  būt pret padomju varu, ka es nožēloju, ka darīju [kaut ko] pret valdību.

Vai uzskatāt, ka kartīte jums ir izveidota to pārrunu rezultātā?

Nē, vispirms jau atnāca Laksis uz cietumu mani satikt – atnes no mājas ābolīšus koferītī, cienāja mani ar ābolīšiem satikšanās telpā. Otrreiz atkal atnāk ar ābolīšiem. Es domāju – kāpēc viņš ir tik laipns un kāpēc nes ābolīšus? Tad viņš saka – ziniet, jums vajag tomēr darīt tā, kā tie divi ūdenslīdēji, kas nožēloja savus grēkus, un lai citi arī tā nedara. Bet mani tas neietekmēja.

Ko jūs viņam atbildējāt?

Ka nekas nesanāks. Viņš saka – žēl, žēl, tev ir slima sieva, trīs mazi bērni mājās, tomēr vajag saņemt īsāku to termiņu. Notiesāt mēs notiesāsim, jā, jā, bet dabūsi īsāku termiņu.

Aizvien biezākas krimināllietas

Par jūsu krimināllietām – tās ir trīs. Katra kļūst arvien biezāka. Pirmajā reizē, bargajos pēckara 40. gados, jums aprakstīja visu mantu. Bet tur jau nebija daudz ko aprakstīt, tas bija šokējoši! Citiem jūsu grupas dalībniekiem arī mantu aprakstīja, bet to neatņēma, jums atņēma. Kā tas tā notika?

Man tai pirmajā [lietā] – es dzīvoju vienā Pārdaugavas ieliņā – Abavas ielā – 2. stāvā. Bija viena dāma, kuras vīrs noslīka kopā ar zemūdeni "Ronis", bija zemūdenes jūrnieks. Tā dāma palika vientuļa un taisīja labu biznesu ar galvas lakatiņiem. Vāca no audējām lakatiņus un tos tirgoja. Viņai bija viena lieka istaba tai privātmājā. Es tur paņēmu to vienu istabiņu un nācu nakti pārgulēt, neko vairāk, jo pa dienu es strādāju un vakarā gāju skolā. Un man uz Kundziņsalu, uz mūsu radu māju, bija par tālu [iet]. Uz Kundziņsalu toreiz vēl tilta nebija. Reiz, ejot uz Kundziņsalu pa ledu, es iebruku līdz padusēm.

Gribēju saprast, kā tas tā bija toreiz – jums atņēma visu, bet citiem no tās grupas izdevās palikt pie mantas?

Es biju fīrers. Katrā ziņā, atņēma – tur skapī bija viņas [dzīvokļa saimnieces] vīra drēbes – visas jaunas. [Čekisti] atrada slēptuvi kāpņu telpā, kur tai dāmai bija sakrāts 10 000 rubļu, tāpēc tad, kad tie mani radinieki man solīja, ka tā dāma man nopirkšot motociklu, droši vien bija taisnība. Kad viņai tos 10 000 rubļu tur atrada paslēptus, bija skaidrs, ka viņa nebija nabaga. Viņa dzīvoja [vienā mājas] galā, bet es dzīvoju otrā galā, nebiju nemaz aizgājis apskatīties, kur viņa dzīvo. Man bija tikai neliela istabiņa.

Otro reizi jūs tiesāja par pretpadomju runas turēšanu Krauju mājās Inčukalnā. Kā tas notika? Jūs kāds nodeva? Jūs bijāt sapulcējušies visi Lāčplēša grupas dalībnieki, kuri bija notiesāti un sodu izcietuši, un vēl citi cilvēki.

Man nav tādas versijas, jo mēs galu galā neviens neslēpāmies.

Un es arī neslēpos un nepiegriezu vērību, vai par mani kāds ziņo vai neziņo. Man tas bija pilnīgi vienalga. Es darīju savu darbu, gāju kā traktors uz priekšu.

Kā tas var būt – vienalga un nebaidīties, neslēpties?

Es nebaidījos, es zināju, ka daru pareizu darbu, tas ir manas dzīves pamats, tas politiskais darbs pret Padomju Savienību, pret okupantiem.

Jūs zinājāt arī, ka par to draud sods.

Nu ko lai dara, ka sods. Skaidrs, ka sods, tas viņu pienākums – mani sodīt, dabīgi.

Kad jūs otro reizi notiesāja un izlaida no cietuma, no lietas materiāliem vēlāk var saprast, ka čeka jūs pēc tam profilaktēja jau no 70. gadiem. Kā tas izpaudās?

Kā tad, visi saprata, ka esmu zem palielināmā stikla.

Bet kā tas tieši izpaudās? Kā tas palielināmais stikls izpaudās?

Piemēram, es vienu laiku strādāju Rīgas Elektromašīnu rūpnīcā Vecmīlgrāvī, aizbraucu ar autobusu līdz turienei, izkāpu ārā. Eju pāri kanāla tiltiņam uz rūpnīcas vārtiem, un tur man garām pagāja viens vīrs ar interesantām zandalēm kājās. Es drīz aizgāju no rūpnīcas tālāk, man tur nevajadzēja būt, aizgāju uz centru, kur Brīvības un Tērbatas ielas stūrī, pretī ir divstāvu māja, turpat netālu ir tiesas māja, tur ir tāds kiosks. Es biju izsaukts uz čeku, bet līdz tam man bija laika diezgan. Es apstājos pie tā kioska un laikam pagaisu no tā sekotāja acīm. Es stāvu mierīgi pie tā kioskiņa, un pēkšņi viņš ar tām pašām zandalēm man stāv blakus. Un tad es viņam teicu – "ja es tagad jūsu priekšniekam pateikšu, ka jūs pazinu, tad jums būs plāni". Viņš: "ko, ko, ko! Čto, čto, čto!". Tādā garā. Man atklāti sekoja. Tā sekošana bija visur.

Vai tā sekošana bija profilakse? Viņi ar jums arī runāja?

Nē, nerunāja, viņi slepeni sekoja.

Bet izsekoja visu laiku?

Apmēram, jā. Un tā arī sekoja, kad es jau biju paņemts ciet, tad sekoja.. Tas bija [gadījumā] ar Gunāru Astru. Tā bija epizode, kad naktī saņēmām ziņu no Jēkabpils slimnīcas, ka slimnīcā ir ievietota mana jaunākā meita. Nevar būt, ka viņa ir Jēkabpils slimnīcā! Tūlīt paaicināja Gunāru Astru, jo viņam bija mašīna, lai aizved uz Jēkabpils slimnīcu, mums jāredz tas bērns, kāpēc viņš tur ir un kāda ir diagnoze. Viņi brauc pa šoseju, un visu laiku viņiem pakaļ brauc [cita] mašīna.

Bija pat tā, ka viņi spieda to Gunāra mašīnu iekšā grāvī.

Tā bija čeka, kas sekoja. Viņi bija krietni tālu pabraukuši, tad tā mašīna pēkšņi pazuda. Viņi aizbrauca uz slimnīcu, visas durvis vaļā, neviens no dežurējošā medicīnas personāla nebija saskatāms. Uzzināja, kurā palātā ir bērns, satina bērnu no mājām paņemtās segās un Gunārs aiznesa uz mašīnu. Neviens neredzēja, kā viņi to bērnu iznesa no slimnīcas. Aizveda uz māju. Nāk jau rīts, kad Gunārs nes bērnu augšā uz dzīvokli. Ārā pie mājas stāv viens vīrs. Gunārs nes to bērnu augšā, un tad tas vīrs ieiet mājas vārtrūmē. Gunārs mammai atdod meitu, ieliek gultā un iet atpakaļ. Un Gunārs, lejā ejot, satiekas ar to pašu vīru, kas stāvēja pie durvīm lejā.

Viņš nāk no augšas un tas nāk uz augšu. Un tad Gunārs saka: "Kā es gribēju viņam iegāzt pa galvu, es biju augšā". Gunārs bija vairāk nekā divi metri [garš], bet arī tas nebija mazais. Bet viņš bija atturējies. Tā bija tāda sekošana.

Tā bija tāda iebiedēšana?

Nē, nevis iebiedēšana, bet uzmanīt. Tas, ka viņus atklāj, tā ir viņu kļūda, ka tik rupji dara.

Pratināšanas naktīs

No lietas var saprast, ka 1979. gada 3. decembrī jūs esat oficiāli brīdināts par darbības nepieļaujamību. Kā tas izpaudās?

Mani izsauca uz čeku Kondratovs, čekas apakšpulkvedis Kondratovs. Pavēste ir, jāiet, mani ne pirmo reizi izsauc uz čeku. Bet es nesaglabāju visas tās pavēstes, ar ko mani sauca uz čeku. Pie caurlaides parādu savu aicinājumu, neatdodu to, iebāžu kabatā. No augšas nonāk mans pavadītājs, jo viens pats nevarēja pa čekas māju staigāt. Tas uzveda mani augšā pa trepēm un ieveda mani kantorī pie apakšpulkveža Kondratova.

Tas tagad saka – "Cālīt, ko mēs darīsim? Jūs droši vien zināt, ka mēs tādus brīdinājumus izsakām ļoti daudziem". Saku: "Jā, zinu, ka Solžeņicins Maskavā ir brīdināts, vēl cits kāds tepat Latvijā ir brīdināts". Tas pats Gunārs bija brīdināts. Viņš man iedod lasīt to oriģinālu, kas viņam jābrīdina – par ko un kā. Es lasu un prasu – vai tas ir kaut kur publicēts, šitas brīdinājuma [teksts]. Nē, tas ir slepens. Ja tas nav nekur publicēts, tad tas nav derīgs, nav ievērojams – tikai tie, kas ir publicēti [kā] valdības ziņojumi, ir spēkā esoši. Viņš saka – tā tas ir. Tad es no galda paņemu vienu baltu papīra lapu un sāku rakstīt. Viņš skatās – ko jūs tur rakstāt? Es saku – es tagad pārrakstīšu, ja nav nekur publicēts, kā es to varu atcerēties. Nedrīkst neko!

Bet to, ko biju jau uzrakstījis, to lapu, paņēmu sev līdzi uz mājām. To viņš man neatņēma. Tad uzrakstīja man brīdinājumu, ka izsaka šādu brīdinājumu – ja vēl pēc šī brīdinājuma izteikšanas kaut ko tamlīdzīgu darīšu, tad draud daudz smagāks sods.

Nu kā var mani sabaidīt ar kādu smagu sodu! Kuram var iedot vēl smagāku sodu kā man! Es vienkārši smejos par viņu!

Jūs teicāt, ka jums daudz ko nozīmē 2002. gada tiesas spriedums, kurā teikts, ka neesat apzināti sadarbojies ar VDK. Kāpēc jums ir tik svarīgs šis tiesas spriedums, jo labi zinām, ka nevar pierādīt šo sadarbību?

Tas man bija nepieciešams, lai es varētu būt ievēlēts kaut kur. Jo es tolaik darbojos politikā, taisīju jaunas partijas, jaunas sistēmas, un man vajadzēja brīvas rokas, lai man nebūtu tāda aste. Tīri oficiāli.

Vai jums ir čekas pratinātāji prātā, kas bija zīmīgākie, briesmīgākie? Pudels, Rudzītis, kuri figurē jūsu lietās?

Rudzītis ir bijis divas reizes mans pratinātājs. Par Rudzīti varu pateikt visu to labāko, jo viņš netaisīja blēdības, visādas mahinācijas, lai mani kaut ko.. Viņš darīja godīgi savu čekista darbu.

Kā tas izpaudās – godīgs čekista darbs?

(Smejas.) Viņš darīja visu to, kas ir vajadzīgs, lai savāktu materiālu pret mani. Netaisīja nekādas provokācijas, kā citi izmeklētāji bija darījuši. Viņš darīja godīgi savu čekista darbu, par ko viņam maksāja algu. Nekas vairāk.

To pašu pirmo pratinātāju vairs neatceros, tas bija sliktā latviešu valodā runājošs, viņš bija no militāristiem un nozīmēts čekā par izmeklētāju. Tur jau bija [pirmajā apcietinājuma reizē] cits režīms – tur bija pratināšana tikai naktīs, gulēt pa dienu nedrīkstēja, gultiņas bija pieslietas pie sienas, vakarā tās visas nolaida.

Visas reizes jūs bijāt ieslodzīts čekas pagrabos?

Jā, pirmajā reizē pagrabos bija ļoti daudz publikas. Tur bija daudz darba čekai. Arī kameras bija pārpildītas, lāga nevarēja apsēsties, pa dienu drīkstēja sēdēt gultiņā, skatījās pa lodziņu, vai tu nesnaud. Es tad atbalstīju galvu rokās, jo pa nakti biju pratināšanā. Tur bija tāds režīms.

Diezgan nežēlīgs režīms. Un vēlāk kāds tas bija? Otrā reizē?

Tad jau bija citādi – pagrabstāvs otrā reizē vairs nebija, bija parastā 1. stāvā kameras. Otrā reizē mani salika kopā ar to, kas varētu par mani ziņot no kameras.

Sapuvušās kāpostu lapas

Jums ir vairāku lēģeru pieredze. Kā tie atšķīrās? Vai bija briesmīgāki?

Tajā laikā, kad braucu uz nometni Kolimā, Tālajos Ziemeļos… Man piesprieda augstāko soda mēru [pirmajā lietā]. Tā kā nāvessods jau bija atcelts, un augstākais soda mērs bija 25 gadu ieslodzījums darba nometnēs vai cietumos pieaugušajiem. Es jau vēl nebiju pieaugušais, man bija 17 gadu, kad pirmoreiz notiesāja. Man nevarēja ielikt piecus gadus papildus, tikai tos 25 gadus.

Es dabūju 25 gadus – augstāko soda mēru, mūs 10 puišus notiesāja. Visi mēs nebijām Kolimā, citi bija Vidusāzijā. Man labāk būtu patikusi Kolima nekā Vidusāzija, jo no aukstuma varu aizsargāties, ja man ir kaut kas, ko uzvilkt mugurā, bet no karstuma nevaru aizsargāties nekā. Tā ka es biju priecīgs, ka esmu aukstumā.

Tā Kolima pirmajā gadā bija gaļas mašīna. Līdz pavasarim no 400, kas mēs ienācām tai nometnē, kad mūs no Magadanas pārsūtīšanas cietuma atveda ar autobusiem,

no 400 cilvēkiem, kas mēs iebraucām no kriminālieslodzītajiem priekš speckontingenta atbrīvotā nometnē, pavasarī dzīvi vairs bija tikai 200.

Tāda bija tā situācija. Par to varēs lasīt tai [atmiņu] grāmatā, kad tā būs izdota.

Nebija vairs dzīvi skarbo apstākļu vai citu iemeslu dēļ?

Reizi 10 dienās ieslodzītos veda uz pirti pa grupiņām. Tā pirts bija vienmēr, un tās grupiņas nezināja, kad būs jāiet uz pirti. Pirts bija dīvaina – nogāzē bija izrakta bedre, sataisītas sienas no dēļiem, kokmateriāls Kolimā bija vērtīgs, malka bija jātaupa. Pirmoreiz, kad aizgāju uz pirti, [domāju] – es būšu siltumā, būšu nomazgājies, būšu tīrs! Un pēc tam [pēc pirts] mani pārņēma realitātes sajūta – jā, gribēji baudīt pirti!

Tur bļodiņā iedeva nedaudz siltu ūdeni, pirts vidū dega bleķa krāsniņa, no benzīna mucas taisīta. Visi šie plikie – un kurš nezināja, kurš bija tik drošsirdīgs, ka saslapināja sev visu augumu, tam kļuva vēsi un sala. Tie, kuri nebija pietiekoši saziepējuši matu paliekas, kad nonāca rindā pie friziera, un frizieri ar bārdasnažiem strādāja vienreizēji profesionāli – tā rāva, ka domā, tev degunu un ausis nogriezīs un iegriezīs. Bet iegrieza tikai tad, kad nebiji pietiekami saziepējis, saputojis matu paliekas. Tad viņiem bija niknums, ka tev nav pietiekami daudz putu, lai var noskrāpēt tās matu paliekas. Tie, kas bija saslapinājušies, tie spiedās pie krāsniņas, lai sasildītos, aizmugurējie spiež uz priekšu, priekšējie brēc: "Nespied, mums te karsta krāsns". Tādā garā!

Kamēr vieni ir pirtī, tikmēr otra komanda jau priekštelpā ģērbjas nost. Tur vējš sniegpārslas spiež pa šķirbām iekšā. Kad noģērbjas, atdod drēbes karsēšanai – tās sakar uz liela metāla riņķa, lai utis nobeidzas. Kad esi izgājis cauri pirtij, katrs dabū vienu nelielu dvielīti, bet tu jau tad esi sauss. Tad tavas drēbes [atdod] mitras, tās nav karstumā karsētas, bet karsēšanas kamerā, tās visas ir mitras. Tās ir jāuzvelk, ieskaitot arī zābakus, kas nebija nekādi zābaki. Tiem bija bieza voiloka stilbs un drēbe virsū. Bet ko līdz tas siltums, ja viss ir mitrs!

Tu izej ārā un tev ir jāstāv kolonnā, uzraugu uzmanītam. Tev jāgaida, kamēr pirtij iziet cauri otrā porcija. Pa to laiku pirmie kārtīgi nosalst. Visi gribēja tikt tai otrajā porcijā! Un tad skaties – vai dieniņ, cik viņš vājš izskatās! Uz cieta dēļa apsēsties – [tu esi tik vājš], ka visi kauli spiežas ārā, sāp sēdēt uz dēļa. Kad tev no pirts griestiem pil aukstie pilieni uz muguras – tā ir pirts! Tad ir jāgaida, kad tie otri pienāk, un tavas drēbes jau sasalst un velk kopā, vairs nevari pakustēties, mitrās drēbes ir jau sasalušas. Tāda bija pirts.

Kolimā pirmais gads – vispirms jau veselu mēnesi ar mums neko nedarīja, nesauca darbā. Jo izrādās, ka priekš mūsu speckontingenta apsardzē ir vajadzīgi vairāk militāristu nekā tiem kriminālistiem, un suņu arī vajag vairāk. Suņi kriminālistiem vispār nebija vajadzīgi. Kamēr nebija suņu un pietiekoša konvoja skaita, mēs veselu mēnesi neko nedarījām. Tad vīri bija aizgājuši aiz ēdnīcas mājas, kur gatavoja ēdienu. Viens skatās – tur ir tukšas amerikāņu konservu kārbas, krieviskais uzraksts – "svinnaja tušonka" (cūkgaļas sautējums – krieviski). Mēs domājam – nu velns, ja mūs šitā baros, tad būs pavisam labi. Bijām kārtīgi maldījušies, jo mūsu kontingentam tas nepienācās. Tur bija bļodiņas no šīm amerikāņu palīdzības kārbām, kas bija atsūtītas uz Padomju Savienību, kur ielēja zupu. No tām pašām kārbām ļoti precīzs skārdnieks bija uztaisījis bļodiņas – tikai ar vīli.

Vārgs bija ēdiens. Ļoti drīz mēs novājējām, smagais darbs aukstumā, skorbuts. Pirms ieiešanas ēstuvē, priekštelpiņā, bija divi trauki – kubuls, kā muca, tur bija skuju novārījums. Otrā bija tāds biezāks, ar karoti varēja paņemt, bet negaršīgs, skābs un brūns. Labāk bija dzert to skuju novārījumu, lai nebūtu skorbuta (ilgstoša C vitamīna trūkuma dēļ cilvēkam izkrīt zobi un rodas citas organisma izmaiņas – red.). Bet tik un tā man vēl ilgi bija rētas uz kājām – šite kaulu varēja saredzēt, plāna āda, nopuva āda, tā bija.

Skorbuts bija, jo kartupeļu vai sakņu Kolimā nebija. Kāpēc tie jāved no lielās zemes šurp?

Pēc tam tas viss drusku gan mainījās. Tur vienu reizi iznāca tā – visi zināja, ka pie ēdnīcas mājas ir izgāztas kāpostu lapas. Bet tās bija pilnīgi melnas, sapuvušas. Tad visi gāja uz to kaudzi, katrs grāba tās lapas, rāva, cik tik var. Tie paši uzraugi, pavāri, ar kokiem pa mugurām [ieslodzītajiem], kas šitās sasalušās kāpostu lapas ņem un grauž. Tas tā interesanti (smejas).

Šausmīgi, un tā desmit gadus. Pēc tam jau mainījās. Pēc gada atnāca komisija pārbaudīt. Tur bija divi – viens ir darba devējs, kas ņem vergus darbam, un otrs ir, kas tos vergus sargā un uztur, divas dažādas administrācijas. Kad tam darba devējam nepietiek vairs darbaspēka, kad nav vairs, kas strādātu, kad visi ir izbadējušies, noplīsuši, kad no filca taisīto zābaku zoles ir noplīsušas un tev ziemā, salā ir plika pēda, tad dabūja auto riepas un tās piešuva pie zolēm klāt, lai ir pēdas [aizsargātas].

Izņemt kartītes no maisiem

Internetā klejo apgalvojums, ka jūsu deputāta kabinets Augstākajā Padomē atradās tieši pretī istabai, kurā vienu brīdi AP glabājās VDK kartotēka. Vai uzskatāt, ka no čekas maisiem varēja kartītes izņemt?

Es domāju, ka varēja. Tur bija nozīmēts sargs dežurants. Tajā mājā, kur mēs visi pavadījām savu darba laiku no rīta līdz vakaram divās [parlamenta] sēdēs, tur kādreiz bija bijusi banka. Un šajā iebūvētajā bankas seifā bija noglabāti čekas maisi. Tur bija tādi, bija viens no mūsējiem, kas bija redzēts tur iekšā sēžam un dzīvojam aiz tām pirmajām durvīm.

No deputātiem? Kurš tas bija?

Nezinu, vai es tā drīkstu teikt. Tas vēl šodien ir dzīvs. Tur bija mūsu darba istabas, mums bija pa to pašu gaiteni jāstaigā, kur bija tas seifs. Tad varēja redzēt, ka viņš tur iet iekšā un nāk ārā.

Vai jūs neprasījāt, ko viņš tur dara?

Nē, kāpēc tāda ziņkārība.

Aivars Kreituss stāsta, ka kāds ir piedāvājis izpirkt kartītes. Jums nepiedāvāja?

Nē, man neviens nepiedāvāja. Pa ausu galam dzirdēju, bet pļāpām nepiegriežu vērību un neuztveru nopietni. Un man nekāda vajadzība nebija galu galā.

Tad domājat, ka varēja kartītes izņemt no čekas maisiem ārā?

Domāju, ka varēja.

Šī publikācija tapusi LTV, Lsm.lv un žurnāla "IR" kopīgi veidotā rakstu un interviju sērijā, kas aptver atmiņas par notikušo 30 gadu pēc latviešu tautas Atmodas 90. gados. Ar to palīdzību iecerēts sniegt plašāku redzējumu par tā laika norisēm un palīdzēt labāk apjaust un izprast, kā tapušas mūsu valsts nesenākās vēstures lappuses. Šo sēriju noslēgs dokumentālā filma „Atmodas labirintā” par čekas ietekmi uz nacionālās atmodas procesiem, kas LTV ēterā tiks demonstrēta 2020. gada janvāra beigās.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas saturu atbild Latvijas Televīzijas Kultūras redakcija. #SIF_MAF2019

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti