Vai zini?
Latvijas Radio 3 ciklā "Vai zini?" kultūrpētnieki, vēsturnieki un citi eksperti skaidro dažnedažādus terminus, vēsta par interesantiem artefaktiem un neparastām idejām.
Piemēram, Senās Romas imperators Vitēlijs esot rīkojis mežonīgas dzīres trīs četras reizes dienā un, lai tajās varētu baudīt dažādus ēdienus, pa starpām lietojis zāles, kas izraisījušas vemšanu. Kādās dzīrēs viņam esot pasniegtas zivs aknas, pāvu un flamingu mēlītes, fazānu smadzenes un murēnu pieni, kuru iegūšanai valdnieks licis veselai flotei zvejot dažādās Vidusjūras malās. Citā banketā viesiem esot pasniegts 2000 zivju un 7000 putnu.
Ēdelīgā valdnieka īslaicīgās valdīšanas laikā – vien daži mēneši! – šādas dzīres valstij izmaksājušas 900 000 sesterciju.
Par parunu Romā bija kļuvis teiciens "Lukulla dzīres". Tajās cepa pāvus no Samas salas, dzērves no Grieķijas, pat gatavoja ēdienu no cīruļu mēlēm un pasniedza dateles no Ēģiptes.
Jaunajos laikos tika ēsts mērenāk. Renesanses laikā vēl nepazina dakšiņas: gaļu ņēma ar rokām, lika uz maizes šķēles un tad sagrieza ar nazi. Tauki pilēja lielajā maizes šķēlē, kas katram ēdājam bija nolikta šķīvja vietā. Šķēli pēc gaļas apēšanas salocīja un apēda.
Taukainās rokas slaucīja vai nu ap galdu klejojošu suņu spalvās vai galdautā, kas tam nolūkam bija piestiprināts gar galda malu. Tikai 17. gadsimtā ieviesās izsmalcināta galda kultūra, īpaši jau Luija XIV valdīšanas laikā – ar īpašiem galda piederumiem katram ēdienam.
Kā tad ar filozofu ēšanas paradumiem? Vācu filozofs Imanuels Kants saistīts arī ar Latviju, jo viņa slavenās grāmatas pirmo reizi tikušas izdotas tieši Rīgā un Jelgavā. "Tīrā prāta kritiku" izdeva Hartknoha izdevniecība Rīgā 1781. gadā. Tā atradās Doma laukumā iepretī bijušajai Biržas ēkai, kur tagad ir Mākslas muzejs "Rīgas birža" un izstāžu zāle. Izdevniecības nams zudis. Tagad tā vietā plešas Doma laukums.
Filozofs Imanuels Kants tā pamatīgāk ēda tikai vienreiz dienā, bet vairākas stundas, parasti no pulksten 13.00 līdz 16.00 vai 17.00, ņemot piemēru no sava valdnieka – karaļa Frīdriha II.
Galda biedru skaitam Kanta pusdienās vajadzēja būt ne mazāk par trim un ne vairāk par desmit, kuru vidū bija arī dāmas. Turklāt sarunu tematika bija saskaņota ar ēdieniem.
Maltīte sākās ar zupu: tas bija laiks stāstiem, pārrunām par politiskajiem notikumiem, atgadījumiem, jaunākajām ziņām. Galveno ēdienu pavadīja diskusija, spriešana, strīds. Tad bija jāpasniedz arī vīns; tobrīd cilvēks ar atšķirīgu viedokli bija jāpieņem labvēlīgi, izrādot viņam cieņu. Kad vīns izdzerts, otrais apēsts un diskusija sasniegusi kulmināciju, bija jāpasniedz deserts: tas bija laiks jokiem. Šeit sarunā iesaistījās dāmas: visi demonstrēja savu asprātību, kas sekmēja ēdiena sagremošanu. Viss izrēķināts, gūstot baudu no ēdieniem un sarunām. Valdīja veselīgums un kārtība!
