Jānis Goldmanis (1875–1955)
#LV99plus
Šī publikācija ir daļa no seriāla #LV99plus, kas stāsta par notikumiem Latvijā un reģionā pirms 100 gadiem. Tā ir daļa no mūsdienīgas hronoloģiskas notikumu rekonstrukcijas 1917.,1918. un 1919. gadā, kas ļāva dibināt neatkarīgu Latvijas valsti. Projekta diskusijas platforma ir "Facebook" grupa "Dzīvā vēsture".
Pateicoties viņam, bija dibināti latviešu strēlnieku bataljoni, viņš bija viens no Latviešu bēgļu apgādāšanas Centrālkomitejas vadītājiem un Latviešu pagaidu nacionālās padomes (LPNP) dibinātājiem.
Goldmanis vadīja svarīgāko LPNP struktūru – Ārlietu nodaļu. Viņš bija vienīgais pilsoniskais latviešu politiķis, kuru ievēlēja Krievijas Satversmes sapulcē. Lielāko daļu laika Goldmanis uzturējās Krievijas galvaspilsētā Petrogradā, no laikabiedru puses izpelnoties populārākā Pēterpils latvieša godu.
Tomēr 1917. gads kļuva par Goldmaņa politiskās zvaigznes norieta sākumu. Laikraksti pārmeta viņam neizlēmību un pasivitāti Februāra revolūcijas dienās, bet viņu pašu līdz sirds dziļumiem satrieca strēlnieku pievēršanās lieliniekiem. “Strēlnieku tēvs” (arī tā mēdza saukt J. Goldmani) to uztvēra par nodevību. 1918. gadā Goldmani aizēnos citi jauni latviešu politiķi.
Kārlis Ulmanis (1877–1942)
1. pasaules kara gados Kārlis Ulmanis bija jauns, labi izglītots (arī ASV) un daudzsološs agronoms, kurš darbojās latviešu bēgļu apgādes organizācijās un strādāja laikrakstā “Līdums”, kas bija viens no populārakajiem latviešu vidū.
1917. gada aprīlī Vidzemes zemes padome viņu kā kompromisa figūru ievēlēja par Vidzemes vicekomisāru (apstiprināts amatā maijā). Viņš bija arī viens no partijas “Latviešu zemnieku savienība” dibinātājiem. 1917. gadā tā kļuva un līdz pat 1934. gada apvērsumam arī palika otra populārākā Latvijas politiskā partija. Biedru skaita ziņā tā pat divkārt apsteidza savu galveno konkurenti – Latvijas sociāldemokrātiju.
Tomēr saslimšana ar plaušu karsoni dinamiskajā pēcrevolūcijas laikā aizkavēja enerģiskā Ulmaņa straujo politisko karjeru.
Viņš izveseļojās tikai vasaras beigās. Ulmaņa zvaigžņu stunda pienāks 1918. gadā, kad viņš vācu okupētajā Rīgā darbosies Demokrātiskajā blokā (tajā apvienojās latviešu politiskās partijas), būs Latviešu palīdzības komitejas priekšsēdētāja palīgs (priekšsēdētājs – provāciski noskaņotais Andrejs Krastkalns), aktīvi darbosies kā lektors un galu galā būs viena no svarīgākajām personām Latvijas neatkarības proklamēšanā 1918. gada 18. novembrī un pirmais Latvijas Pagaidu valdības priekšsēdētājs.
Zigfrīds Anna Meierovics (1887-1925)
Tāpat kā Goldmanis un Ulmanis, arī Meierovics bija Latviešu zemnieku savienības biedrs. Viņa mūžs un politiskā karjera bija slavas apvīta, bet vienlaikus traģiska. Zigfrīda dzemdībās mira viņa māte, un par piemiņu puisītis ieguva viņas vārdu – Anna. Meierovica mūžs pārtrūka priekšlaicīgi, gandrīz vai panākumu zenītā – autokatastrofā 1925. gada augustā.
Meierovica diplomāta talants pirmo reizi atklājās tieši 1917. gadā, kad viņš piedalījās latviešu delegācijā pie Krievijas Pagaidu valdības priekšsēdētāja Aleksandra Kerenska, uzstājās ar pirmo nozīmīgo runu Mazo tautu kongresā Kijevā un kad LPNP viņu izvēlējās kā vienu no saviem pārstāvjiem ārzemēs. Pirms 1. pasaules kara un kara laikā Meierovics sevi bija pierādījis kā spējīgu finansistu, talantīgu organizatoru un izcilu sarunu vedēju.
Krievijas Satversmes sapulces vēlēšanās 1917. gada beigās Zemnieku savienības kandidātu sarakstā viņš jau ieņēma otro vietu aiz Goldmaņa.
1918. gada vasarā viņš apbrīnojamā kārtā spēs izbraukt no komunistu kontrolētās Petrogradas uz Skandināviju un tālāk Lielbritāniju, lai 1918. gada 11. novembrī (nedēļu pirms neatkarības pasludināšanas) panāktu LPNP atzīšanu par de facto Latvijas valdību.
Vēl pēc pusgada viņš lielā mērā noteiks Latvijas Neatkarības kara gaitu, atsakoties no sadarbības ar provācisko Andrieva Niedras valdību. Par Meierovica mūža lielāko panākumu kļūs Latvijas neatkarības de iure starptautiskā atzīšana 1921. gadā.