Svarīgākie fakti:
1. Krievija zaudē karu
Pamiera noslēgšana nozīmēja, ka Krievija separāti izstājas no kara, atzīstot sakāvi 1. pasaules karā. Tas bija jau otrais apkaunojošais lielvalsts zaudējums pēdējo 12 gadu laikā (1905. gadā Krievija atzina Japānas pārākumu Krievu-japāņu karā). Kara nogurdināto Krievijas sabiedrību bija satricinājušas divas revolūcijas, un kara turpināšana bija ļoti nepopulāra.
To labi apzinājās lielinieki, kuri tūlīt pēc varas sagrābšanas 1917. gada 7. novembrī sāka meklēt iespējas, kā ātrāk apturēt kara darbību.
2. Vācija soli no uzvaras
Vācijai pamiera noslēgšana ar Krieviju bija grandioza uzvara, kas deva cerības gūt uzvaru arī Rietumu frontē. Vācija labi apzinājās, ka cīņa divās frontēs vienlaikus (rietumos un austrumos) ir bezperspektīva. Tādēļ kara sākumā Vācija mēģināja pēc iespējas ātrāk sakaut Franciju, tomēr tas neizdevās.
Tagad, trīs gadus vēlāk, Krievija bija izrādījusies Antantes valstu vājais posms, un tagad Vācija varēja visus savus spēkus sūtīt uzbrukumā Rietumu frontē. Krievijas armija līdz ar pamiera noslēgšanu sāka demobilizāciju, un tā vairs neradīja nekādas briesmas vāciešiem.
3. Traģēdija ar Krievijas virsniekiem
1917. gada 3. decembrī Krievijas armijas virspavēlnieka mītnē Mogiļevā ieradās praporščiks Nikolajs Kriļenko ar “sarkano” matrožu vienību, lai arestētu līdzšinējo virspavēlnieku Nikolaju Duhoņinu un stātos amatā viņa vietā. Duhoņins bija kritis lielinieku nežēlastībā tādēļ, ka bija atteicies uzsākt miera sarunas ar vāciešiem.
Kriļenko viņu arestēja un ieslodzīja vilciena vagonā. Pēc kāda laika vagonā ielauzās matrožu un zaldātu bars, kas izrēķinājās ar virspavēlnieku. Viens no uzbrucējiem iešāva Duhoņinam galvā, bet pārējie piebeidza ar durkļiem. Kaujās rūdītā Duhoņina vietā par armijas virspavēlnieku kļuva Kriļenko, kuru viņam padotie ģenerāļi iesauca par “visu praporščiku praporščiku” (praporščiks bija zemākā pakāpe Krievijas armijā).
Kriļenko izdevās īsā laikā pabeigt jau tā demoralizētās Krievijas armijas sagraušanas procesu.
Dienu iepriekš, 1917. gada 2. decembrī, padomju miera delegācija ieradās Brestļitovskā, kur atradās vācu Austrumu frontes virspavēlniecība. Delegāciju vadīja lielinieks Ādolfs Jofe. Armiju pārstāvēja četri ģenerāļi, kontr-admirālis un vairāki zemāku pakāpju virsnieki.
Jāpiezīmē, ka lieliniekiem bija grūti atrast augstākos virsniekus, kas būtu gatavi doties uz miera sarunām ar vāciešiem. Lielākā daļa to uzskatīja par nodevību. Līdzās militārpersonām uz Brestļitovsku devās arī vairāki politiķi, kā arī zemnieku, strādnieku un zaldātu pārstāvji. Interesanti, ka viens no delegācijas dalībniekiem bija latvietis – Baltijas kara flotes praporščiks Kārlis Ziediņš.
12. decembrī, apspriežot demarkācijas līniju starp karojošajām pusēm, izrādījās, ka pie rokas nav vajadzīgās kartes. Krievijas pamiera delegācijas militārais vadītājs ģenerālis Vladimirs Skalons mierīgi paziņoja, ka dosies tai pakaļ. Pēc piecpadsmit minūtēm ģenerāli atrada uz grīdas viņa istabā. Skalons bija izšāvis sev deniņos no “Smith&Wesson” revolvera. Iepriekšējā dienā ģenerālim bija apritējuši 45 gadi. Skalons nespēja samierināties ar to, ka viņam jāpiedalās miera sarunās, kuras viņš uzskatīja par nodevību pret savu dzimteni. No liktenīgā soļa viņu neapturēja pat fakts, ka mājās viņam palika meitiņa un sieva, kura bija gaidībās.
Kāpēc to ir svarīgi zināt jeb Latvija bezdibeņa malā?
Vācijas uzvara pār Krieviju radīja lielas bažas latviešu sabiedrībā un pilsonisko politiķu vidū. Vācieši bija noraidījuši Krievijas sākotnējās prasības pamiera sarunās par Rīgas atdošanu, un drīz kļuva skaidrs, ka arī miera sarunās Vācija centīsies iegūt ne tikai Kurzemi, bet arī visu pārējo Baltiju. Latvijas pievienošana Vācijai nozīmētu tās pārvāciskošanu un kolonizāciju, liedzot iespēju arī lielai daļa latviešu bēgļu atgriezties dzimtenē.
Tagad par vienīgo cerību kļuva Lielbritānijas, Francijas un ASV uzvara karā, lai pēc tam miera sarunās mēģinātu panākt Vācijas karaspēka aiziešanu no Latvijas.
Tomēr tādā gadījumā bija jāpanāk, lai uzvarētājvalstis Latviju neuzskatītu par Krievijas sastāvdaļu. Tādēļ turpmākajos mēnešos latviešu politiķi darīja visu iespējamo, lai Latvijas jautājumu padarītu starptautisku un lai Latvijas nākotni neuzskatītu par Krievijas iekšējo lietu.
