Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Izmisuma zonā - Sanitas Birnītes pieredze

Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Māris Zanders: “Saskaņas” peripetijas – nedz “sabrukums”, nedz “viltīgs plāns”

Neatkarības karš. Cēsu kaujas 1919.gada jūnijā

Pirms 100 gadiem sākušās Cēsu kaujas

Pirms simts gadiem, 1919. gada 6. jūnijā, sākās Cēsu kaujas, kurām bija milzu nozīme ne tikai Latvijas, bet arī visas Baltijas vēsturē. Cīņas, kas ilga līdz Strazdumuižas pamiera noslēgšanai 3. jūlijā un Rīgas atbrīvošanai, kļuva par vērienīgāko uzvaru Igaunijas armijas vēsturē un vienu no nozīmīgākajām Latvijas Neatkarības karā.

Neatkarības kara sarežģītākais mēnesis

#LV99plus

Šī publikācija ir daļa no seriāla #LV99plus, kas stāsta par notikumiem Latvijā un reģionā pirms 100 gadiem. Tā ir daļa no mūsdienīgas hronoloģiskas notikumu rekonstrukcijas 1917.,1918. un 1919. gadā, kas ļāva dibināt neatkarīgu Latvijas valsti. Projekta diskusijas platforma ir "Facebook" grupa "Dzīvā vēsture". 

Cēsu kauju rezultātā tika likvidēta Andrieva Niedras valdība un atjaunota Kārļa Ulmaņa vadītās Latvijas Pagaidu valdības darbība. Pie Cēsīm un pēc tam pie Limbažiem, Straupes un Raunas tika sagrauti Vācijas ģenerāļa Rīdigera fon der Golca Baltijas iekarošanas plāni. Galu galā kaujās pret “baskāju armiju”, kā mēdza dēvēt Ziemeļlatvijas brigādes karavīrus, un igauņiem noasiņoja vācbaltu landesvēra un Vācijas Dzelzsdivīzijas spēki.

Tā kļuva par vācbaltiešu militāro vienību lielāko sakāvi Neatkarības kara laikā, kuru viņi paši vēlāk pielīdzināja Zviedrijas karaļa Kārļa XII piedzīvotajai katastrofai kaujā pret Krievijas cara Pētera I armiju pie Poltavas 1709. gadā.

1919. gada jūnijam noteikti varētu piedēvēt sarežģītākā Neatkarības kara mēneša nosaukumu. Visu konfliktā iesaistīto pušu atklātās un slēptās motivācijas ir sapinušās tik biezā mudžeklī, ka to diezin vai kādreiz būs iespējams līdz galam atšķetināt. Šķēpi ir lauzti par daudziem jo daudziem jautājumiem. Piemēram: cik pamatota bija Igaunijas armijas atrašanās Latvijas teritorijā? Cik pamatota bija pulkveža Jāņa Baloža un viņa komandētās latviešu brigādes ieturētā neitralitāte Cēsu kauju laikā? Kas būtu noticis, ja netiktu noslēgts Strazdumuižas pamiers? Vai bija iespējama landesvēra, Dzelzsdivīzijas, Golca un Niedras uzvara Cēsu kaujās? Un tā mēs varam turpināt bez gala.

Ziemeļlatvijas brigādes 2. Cēsu kājnieku pulka karavīri.

No laika biedru atmiņām:

Jūnija sākumā Cēsīs ienāca Latvijas Nacionālās armijas 2. Cēsu pulks. Dažādos tērpis tērptie karavīri izskatījas diezgan nožēlojami. Bet viņi bija apņēmušies cīnīties vai krist par tīru lietu, par latvisku Latviju, brīvu no svešas varas. (..) Cēsu pulka skolnieku rotā iestājos 1919. gada 4. jūnijā. Ģērbies biju diezgan apvalkātā skolnieka tērpā.

Kazarmas mums ierādīja Cēsu proģimnāzijas telpās. (..) Nākamajā dienā ieradās rotas komandieris un nokomandēja stāties, lai ietu uz staciju sagaidīt atbraukušos Valmieras skolniekus. Šo priecīgo papildinājumu sastapām jau ceļā. Apvienojāmies un, tautas dziesmas diedādami, pārnācam kazarmās. Kad arī valmierieši saņēma šautenes, rotas komandieris atkal deva komandu stāties. Bataljona komandieris kapteinis Veidemanis mūs uzrunaja, ka šaut mēs iemācīšoties, šaujot tiešaja mērķī, tas ir, baronos.

(..) Atceros, vairākiem mūsu skolniekiem bija atnākušas apmeklētājas (māsas vai paziņas) ģimnāzistes. Bija atnesušas baltas rozes. Varbūt negulētās naktis, varbūt nospiestais garastāvoklis neļāva priecāties, kad arī es dabūju vienu baltu ziedu, kuru iespraudu šautenes stobra galā, jo ierocis atradās piesliets pie gultas.

Pirms ķerties klāt detaļām un laikmeta liecībām, aplūkosim vēsturisko fonu, uz kura tika izspēlēta Cēsu kauju drāma. Latvijas Neatkarības kara gaitu noteica galvenokārt divi ārējie spēki, divas lielvalstis – Padomju Krievija un Vācija.

Padomju Krievija 1919. gada maijā, pēc Bavārijas padomju republikas sabrukuma Vācijā, bija zaudējusi jelkādu interesi par Baltiju, kuru pirms tam uzskatīja par placdarmu revolūcijas eksportēšanai uz rietumiem. Padomju Lietuvas un sekojošais Padomju Latvijas sabrukums bija likumsakarīgs šī pavērsiena rezultāts. Maskavas uzmanība bija koncentrēta uz Krievijas pilsoņu kara norisēm – cīņām Urālos pret admirāli Kolčaku un Petrogradas tuvumā pret ģenerāli Judeniču. Vidzemes zaudēšana bija vien nenozīmīga epizode, un

Maskava bija gatava atkāpties arī no Latgales, ja pretinieki turpinātu vajāt padomju spēkus un nesaplēstos savā starpā.

Savukārt Vācijas sabiedrības uzmanība šajā laikā bija piekalta miera sarunu gaitai Versaļā. 7. maijā Berlīne bija saņēmusi miera noteikumus. Šķiet, ka vairums vāciešu tolaik bija pārliecināti, ka pazemojošais miera līgums ar Antantes valstīm netiks noslēgts un pasaules karš atsāksies ar jaunu sparu. Šajā situācijā Vācijai bija nepieciešams nostiprināt savu aizmuguri – Austrumu fronti, kur tuvākie Antantes sabiedrotie bija Polija un Igaunija. Cīņa pret padomju spēkiem zaudēja jebkādu prioritāti, par ko liecināja notikumi pēc Rīgas atbrīvošanas 1919. gada 22. maijā.

Cīņai pret poļu teritoriālajām pretenzijām jau maijā no Latvijas uz Austrumprūsiju tika pārsviesta viena no spēcīgākajām Vācijas armijas daļām – 1. gvardes rezerves divīzija. Izrēķināšanās ar Igauniju savukārt bija nepieciešama, lai izspiestu Lielbritānijas floti no Baltijas jūras – Tallinā atradās tās bāze. Lai šo uzdevumu paveiktu, vācieši lika cerības uz landesvēru, Dzelzsdivīziju, Niedras marionešu valdību un potenciāli arī uz ģenerāļa Judeniča Ziemeļrietumu armiju, kura atradās Igaunijas ziemeļu pierobežā. Igaunija bija jānospiež no dienvidiem un ziemeļiem, izdzenot britus no Baltijas un potenciāli arī no Baltijas jūras.

Plāni uzbrukt frontes aizmugurē

Pēc Rīgas atbrīvošanas ģenerālis Golcs turpināja padomju spēku vajāšanu līdz brīdim, kad uzzināja par Igaunijas armijas uzbrukuma sākumu Ziemeļvidzemē. Tūdaļ operācijas pret Sarkano armiju tika pārtrauktas un visi spēki atgriezti Rīgā. Redzot igauņu straujo virzīšanos uz austrumiem, landesvēra komandieris majors Alfrēds Flečers deva pavēli par trīs kolonnu raidīšanu uzbrukumā austrumu virzienā. Tomēr tās bija mērķētas nevis pa pēdām bēgošajiem “sarkanajiem”, bet gan igauņu spēku aizmugurē. Spēcīgākās kolonnas tika virzītas uz ziemeļiem, nevis austrumiem – uz Straupi un Cēsīm.

Vācieši zināja, ka šajos rajonos vairs nav ievērojamu “sarkano” spēku, bet šeit atrodas Kārļa Ulmaņa valdībai lojālās latviešu vienības

un tālāk uz ziemeļiem un austrumiem – igauņi. Ievērojot 18. februāra līgumu starp Latviju un Igauniju, igauņu karaspēks apstājās līnijā Limbaži-Valmiera-Smiltene, bet tālāk virzījās tikai latviešu daļas un bruņuvilcieni, kuriem komunistu vajāšanas turpināšanai bija jāsasniedz Ieriķu dzelzceļa mezgls, lai tālāk dotos uz Gulbeni un Krustpili.

Igauņu un Ziemeļlatvijas karaspēks nezināja, ka no Rīgas viņu aizmugurē virzās spēcīgas landesvēra kolonnas. Pāris dienas pirms abu pušu sastapšanās latviešu spēki bija ieņēmuši Cēsis un, neskatoties uz pārtikas, bruņojuma un apģērba trūkumu, raidījuši savus spēkus pa pēdām bēgošajiem “sarkanajiem”. Cēsīs steidzīgi sāka formēt jaunas vienības, no kurām slavenākā bija Cēsu pulka Skolnieku rota.

Latviešu puse Cēsis uzskatīja par dziļu aizmuguri, un to izvēlējās par tālāko operāciju bāzi pret Sarkano armiju. Par to liecināja tas, ka 2. jūnija rītā Cēsīs ieradās Ziemeļlatvijas brigādes štābs. Tāpēc liels bija pārsteigums, kad tās pašas dienas vakarā tika saņemta ziņa, ka vācieši ieradušies Ieriķos un grib doties tālāk uz Cēsīm. Ziemeļlatvijas brigādes pārstāvji vāciešiem norādīja, kur atrodas “sarkanie” un kurā virzienā būtu jādodas, ja viņi vēlētos tik tiešām tos vajāt. Nākamajā dienā no Straupes puses Cēsīs iejāja barona Heinriha fon Manteifeļa komandētā landesvēra triecienvienība, bet redzot, ka bez kaujas latviešu vienības no pilsētas neaizies, to pameta.

Ziemeļlatvijas brigādes štāba priekšnieks Voldemārs Ozols

Ultimāti un kauju sākums

No laika biedru atmiņām:

Dzestrais rīts šķita neparasti smags, kad devāmies uz uguns līniju. Vēl neredzamā ienaidnieka ložu svilpšana radīja paniku. Parupjais rotas komandieris lietoja spēcīgus vārdus, lai rotu izklīdinātu ķēdē. (..) Šautenes paliek karstas. Skolniekiem ir tikko saņemtas jaunas šautenes, nenotīrītas no biezā eļļojuma. No šauteņu karstuma eļļa sāk čurkstēt. Daži zēni tā aizraujas šaušanā, ka pieceļas uz ceļiem, lai labāki ieraudzītu ienaidnieku, bet landesvēra ložmetēju ugunis dara savu darbu... Nāvīgi ievainoti krīt vairāki zēni. Stipri jāšaubās par mūsu šaušanas precizitāti, jo dažuviet tika pat pāršauti telefona vadi. (..)

Šauteni turēju rokās kā dārgu mantu. Ja pamestu šauteni un noplēstu pašu taustīto imitēto sarkanbaltsarkano cepures zīmīti, būtu atpakaļ pārvērties skolniekā. Tāda kauna lieta gan prātā nenāca, kaut gan sajūta bija ļoti slikta. (..) Pēc negulētajam naktīm un kaujas neveiksmes jutos kā murgos, kā mulsumā, tomēr, kad ieraudzīju savas rotas karavīrus, kas bija pametuši dārgo ieroci, radās sašutums, ko arī necentos slēpt. Izņemot personīgo apņemšanos un šauteni, nekas cits taču mūs nesaistīja ar Cēsu pulka Skolnieku rotu.

4. jūnijā abas puses apmainījās ultimātiem. Latviešu un igauņu puse pieprasīja landesvēram atkāpties līdz Siguldai, bet landesvērs – igauņiem un latviešiem piecu dienu laikā atkāpties līdz Rūjienas-Alūksnes līnijai un tālāk uz Igaunijas etnogrāfiskajām robežām. Tāpat landesvērs pieprasīja igauņiem un latviešiem atzīt Andrieva Niedras valdību, kuru Ziemeļlatvijas civilpārvalde jau 25. maijā bija paspējusi izsludināt ārpus likuma.

Vāciešu prasības bija apzināti pārspīlētas un neizpildāmas,

jo igauņu un latviešu daļas Vidzemes austrumu daļā atradās kaujas saskarē ar Sarkano armiju, un šos spēkus pāris dienās pagriezt pretējā virzienā nebija iespējams.

Jau 4. jūnija vakarā landesvēra virspavēlnieks Alfrēds Flečers apstiprināja Cēsu ieņemšanas operācijas plānu, kas paredzēja, ka uzbrukums jāsāk 5. jūnijā ar mērķi pilsētu ieņemt līdz pulksten 6 rītā. Uzbrukumā vajadzēja piedalīties Jēnas bataljonam, Manteifeļa trieciennodaļai, Kainaha ložmetēju nodaļai un vienai krievu rotai. 5. jūnijā papildus bija jāierodas Petersdorfa brīvkorpusam un nākamajās dienās – vēl prāviem palīgspēkiem. Šo pavēli paredzētajā laikā neizdevās īstenot, jo trūka dzelzceļa transporta, lai ātri pārvietotu nepieciešamos spēkus no Rīgas uz Ieriķiem. Savukārt igauņu bruņuvilciena parādīšanās Cēsīs un pēc tam pie Amatas tilta nozīmēja, ka jāsakopo prāvaki spēki pilsētas ieņemšanai. Līdz ar to vācu uzbrukums Cēsīm aizkavējās par veselu dienu.

Landesvēra komandieris Vācijas armijas majors Alfrēds Flečers

No Herberta fon Blankenhāgena atmiņām:

Jātnieki izvietojās ugunslīnijā. Pa labi no mums bija 5. eskadrons. (..) No mācītājmuižas dārza mums pretī cirtās pretinieku uguns. Uz kāda paaugstinājuma nostādījām ložmetēju. (..) Pēc pāris uguns kārtām mums radās aizķeršanās. Treijs nervozēdams neveikli ņēmās ar atslēgu. (..) Es zaudēju pacietību, pavēlēju Treijam ar viņa leijerkasti vilkties atpakaļ uz kaujas ratiem un ņēmu rokās karabīni. (..) Ar lēcieniem pie „Marš, marš!” virzījamies uz priekšu. Vairāk neka simt metru mūs šķīra no mācītājmuižas krūmiem, un mēs gulējām bez aizsega. Steigšus norāvu patronsomu un izņēmu jaunu ložu lenti. Piepeši saņēmu sitienu pa labo augšstilbu. Asiņu strūkla izšāvās stāvus gaisā. Es gribēju uzrauties nākamajam lēcienam, bet atkritu atpakaļ. Aiz manis zemē jau vārtījās kāds jauns rekrūtis, dažus soļus tālāk gulēja kāds cits sašautais. (..) Uzsaucu kaimiņam, lai nekavējoties lec tuvākajā aizsegā. Viņš nepakustējās. Sašauts galvā. (..) Mēs bijām paņemti uz grauda, bet mācītājmuižā jau valdīja klusums – 5. eskadrons bija to ieņēmis.

Tikko biju izšāvis ložu lenti uz skaidri redzamajiem punktiem alejā, ieraudzīju, ka tieši priekšā rāpo divi pelēkzaļajās boļševiku uniformās. Izrāvu no kabatas revolveri, lai pirmo paņemtu uz grauda, kad viņš pacēla roku. Uz tās bija balta saite ar sarkanu krustu. Sagūstīts latviešu sanitārs. Ļāvu abiem līst tālāk, lai uz telts paklāja izvelk no uguns citus ievainotos un pats pavēlos malā. Tikai tad pamanīju, ka turpat smagi ievainots guļ arī mans tautietis fon Anreps. Viņš nomira lazaretē dažas dienas vēlāk.

Kāds biedrs no 3. eskadrona, pamanījis mūs, atskrēja pār klajo lauku, palīdzēja pārsiet ievainoto kāju, uzvilka mani stāvus, turēdams aiz vidukļa, un, man skrējienā klibojot, veda augšā stāvajā kalnā. (..) Biedri mani apsedza ar zirga segu. Neskatoties uz to, dienai ritot, es trīsreiz tiku izmērcēts lietusgāzā un trīsreiz atkal izžuvu. Ērihs no tuvējās zemnieku mājas atnesa varenu īstas vidzemnieku rupjmaizes riku, dāsni apsmērētu ar svaigi kulta sviesta un biezpiena kārtu īkšķa biezuma – tā, ka biezais krējums tecēja pār pirkstiem. Ne pirms, ne pēc tam man nekas nav ta garšojis!

Pakāpeniski uguns aizvirzījās uz priekšu. Pēc asas cīņas ap pusdienlaiku landesvērs ieņēma Cēsis.

Pirmā sadursme ar vāciešiem notika 5. jūnija pēcpusdienā, kad igauņu bruņuvilciens ar amerikāņu misijas pārstāvi un latviešu izlūkiem izbrauca Ieriķu virzienā, lai pie Āraišiem satiktos ar landesvēra pārstāvjiem. Brīdī, kad vilciens apstājās pie Amatas tilta, tam uzbruka landesvēra karavīri, mēģinot vilcienu ielenkt. Igauņu pusē bija zaudējumi, un vilciens atkāpās uz Cēsīm.

5. jūnija vakarā notika drudžaina gatavošanās gaidāmajai kaujai: brīvprātīgajiem tika izdalīti ieroči, iecelti jauno rotu komandieri, lielceļi uz Cēsīm aizsprostoti ar nozāģētiem kokiem, karavīriem izsniegti patronu krājumi un darīts viss iespējamais, lai pilsētu piemērotu aizsardzības cīņām.

Landesvēra uzbrukums Cēsīm sekoja 6. jūnija agrā rītā. Naktī, saņemot izlūku ziņas par vācu kustību, Cēsu pulka rotas ieņēma kaujas pozīcijas.

Landesvērs ieņem Cēsis

Vācieši vairākas stundas nesekmīgi mēģināja ieņemt Cēsis. Latviešu spēki bija lielāki, nekā vācieši gaidīja – gandrīz 900 karavīri. Turklāt tos atbalstīja igauņu bruņuvilcieni ar savu artilērijas uguni. Kaut arī latviešu karavīri bija vāji apmācīti un vāji apbruņoti, viņi vairākas stundas izmisīgi pretojās landesvēra uzbrukumam. Vācu spēki bija tikai nedaudz lielāki nekā Cēsu pulkam, tāpēc mēģinājums frontālā uzbrukumā ieņemt pilsētu neizdevās. Lai panāktu savu, vācieši veica divus aptverošus manevrus, vienai kolonnai virzoties uz Cēsīm no austrumiem, un otrai dodoties tālāk dziļākā aizmugurē Raunas tilta virzienā. Šie uzbrukumi apdraudēja Cēsu-Valmieras dzelzceļu, piespiežot igauņu brunuvilcienus steigšus pamest Cēsis, lai nenonāktu ielenkumā.

Arī Cēsu kājnieku pulks, iztērējis visas rezerves un munīcijas krājumus un baidīdamies nonākt ielenkumā, pulksten vienos dienā sāka atkāpties no pilsētas.

Galvenie pulka spēki atkāpās līdz Raunas upei, kuras krastos jūnija beigās risinājās izšķirošo Cēsu kauju fāze. Tikmēr Cēsu pulka labais spārns, kurš laikus nesaņēma ziņu par galveno spēku atkāpšanos, veica pretuzbrukumu vāciešiem un atkāpās uz Gaujas labo krastu, pārbrienot upi vai šķērsojot to pa Raiskuma tiltu.

Pirmā Cēsu kaujas fāze līdz ar to bija noslēgusies. Tai sekoja igauņu neveiksmīgais pretuzbrukums, mēģinot atgūt pilsētu, īslaicīga uguns pārtraukšana un vācu jauna ofensīva jūnija otrajā pusē plašā teritorijā no Limbažiem līdz Raunai.

Pirmā kauja par Cēsīm noslēdzās ar landesvēra uzvaru. Tiesa gan, tā nāca ļoti grūti – pēc vairāku stundu niknas kaujas un lieliem upuriem. Tas arī izskaidro, kāpēc vācieši nevajāja atkāpjošos Cēsu pulku. Viņi nebija gaidījuši tik sīvu pretestību. Tiesa, arī latviešu pusei 6. jūnija kauja bija prasījusi lielus upurus – Cēsu pulka komandieris Krišjanis Berķis divus gadus vēlāk sastādītajā kaujas aprakstā minēja, ka viņa pulks šajā dienā zaudēja 40 kritušos un pazudušos, un aptuveni 100 ievainotos. No ciestajiem zaudējumiem pulks ātri atguvās un jau pēc divām nedēļām godam izturēja landesvēra galveno spēku triecienu.

Landesvēra ložmetēju rotas karavīri atpūtā Cēsu tuvumā
Vēsture
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti