Padomju Krievija lūdz pamieru Latvijai - iespēja mieram vai viltība?

Pirms simt gadiem, 1919. gada 11. septembrī, Latvijas valdība saņēma Padomju Krievijas ārlietu tautas komisāra Georgija Čičerina telegrammu ar piedāvājumu noslēgt miera līgumu. Šādus piedāvājumus saņēma arī Lietuvas un Somijas valdības. Savukārt Igaunija miera piedāvājumu bija saņēmusi jau 31. augustā.

Krievija atzīst agresiju

#LV99plus

Šī publikācija ir daļa no seriāla #LV99plus, kas stāsta par notikumiem Latvijā un reģionā pirms 100 gadiem. Tā ir daļa no mūsdienīgas hronoloģiskas notikumu rekonstrukcijas 1917.,1918. un 1919. gadā, kas ļāva dibināt neatkarīgu Latvijas valsti. Projekta diskusijas platforma ir "Facebook" grupa "Dzīvā vēsture". 

Padomju Krievija nebija oficiāli pieteikusi karu nevienai no Baltijas valstīm. Krievijas Sarkanās armijas daļas bija padzītas no Igaunijas un Lietuvas teritorijas, bet tās vēl arvien karoja Latgalē. 1919. gada septembrī darbību turpināja ar Padomju Latvijas valdība. Zīmīgi, ka miera piedāvājums nenāca no Rēzeknes, bet gan no Maskavas. Latvijas padomju valdība tika apieta, un

Krievijas ārlietu tautas komisārs netieši atzina, ka Sarkanās armijas iebrukums Baltijā, kaut maskēts kā vietējās strādniecības sacelšanās un pilsoņu karš, patiesībā bija ārēja agresija.

Cēloņi Padomju Krievijas pēkšņajai iniciatīvai bija vairāki. Augusta beigās sekmīgu ofensīvu Ukrainā un Dienvidkrievijā veica ģenerāļa Antona Deņikina komandētais karaspēks. 31. augustā Deņikina armija ieņēma Kijevu. Tāpat jaunam uzbrukumam gatavojās ģenerāļa Judeniča karaspēks pie Petrogradas. Padomju puse bija ieinteresēta darīt visu iespējamo, lai izjauktu kopīgu pretlieliniecisko fronti un izolētu “baltos” ģenerāļus no ārējā atbalsta. Tāpat bažas radīja Polijas armijas aktivitātes un iespējamā sadarbība ar Lietuvu un Latviju cīņā pret Padomju Krieviju.

Padomju Krievijas ārlietu tautas komisārs Georgijs Čičerins

Baltijas valstu atbilde

Latvijas ārlietu ministram nosūtītā telegramma vēstīja:

Krievijas padomju valdība jau griezusies pie Tallinas valdības ar priekšlikumu uzsākt miera sarunas. Šo priekšlikumu Tallinas valdība pieņēmusi, un miera sarunas sāksies pēc dažām dienām. Ar šo Krievijas padomju valdības soli pietiekami tiek uzsvērts, ka pret jaunizveidotajām valstīm bijušās Krievijas impērijas nomalēs tai nav nekādu agresīvu nolūku. Ieņemot tādu pat nostāju arī pret Rīgas valdību, Krievijas padomju valdība uzaicina to sākt sarunas par karadarbības izbeigšanu un noteikumu izstrādāšanu, uz kuriem pamatotos miermīlīgas attiecības starp abām pusēm.

 Tūlīt pēc Čičerina telegrammas saņemšanas, 1919. gada 11.–12. septembrī, Rīgā uz apspriedi sanāca Latvijas, Igaunijas un Lietuvas valdību pārstāvji. Tika nolemts, ka visām trim Baltijas valstīm jārīkojas kopīgi un nav jāslēdz atsevišķi miera līgumi ar Krieviju. Lai apspriestu miera noteikumus un saskaņotu savstarpējo rīcību, tika nolemts steidzīgi organizēt Baltijas valstu premjeru un ārlietu ministru konferenci. Šī konference sanāca jau 1919. gada 14.–15. septembrī Tallinā.

Kā redzams, Baltijas valstu valdības steidzās pēc iespējas ātrāk uzsākt miera sarunas ar Padomju Krieviju.

Latvijas gadījumā vēlmi noslēgt mieru veicināja draudošās Pāvela Bermonta armijas aktivitātes Jelgavā.

Tā kuru katru brīdi draudēja uzbrukt Rīgai. Lai sakautu bermontiešus, lieti noderētu karaspēks, kas atradās Latgales frontē pret Sarkano armiju. Turklāt bija cerības, ka ar miera līguma noslēgšanu varētu atgūt Latgali bez asinsizliešanas diplomātiskā ceļā. Ārkārtīgi svarīgi bija arī tas, ka Čičerina uzaicinājums slēgt mieru nozīmēja Padomju Krievijas gatavību atzīt Baltijas valstu neatkarību, pret ko tik ietiepīgi pretojās “baltās” emigrācijas diplomāti. Viņi bija viens no galvenajiem šķēršļiem, kas liedza Baltijas valstu pārstāvjiem Parīzes miera konferencē iegūt no Antantes valstu valdībām starptautisko atzīšanu.

Drīz vien kļuva skaidrs, ka bez Krievijas gatavības atteikties no Latvijas, Lietuvas un Igaunijas pilnu starptautisko atzīšanu no Rietumu lielvalstīm neizdosies saņemt. Atšķirībā no lielākās daļas krievu “balto” ģenerāļu un diplomātu  komunisti šādu atzīšanu bija gatavi dot. Igauņi visātrāk saprata situāciju, pirmie atsauca savu delegāciju no Parīzes miera konferences, pirmie uzsāka miera sarunas ar Krieviju un pirmie arī noslēdza mieru.

Latvijas Republikas ārlietu ministrs Zigfrīds Anna Meierovics

Antante un Bermonts pret mieru

Latvija izjuta ārkārtīgi spēcīgu spiedienu no Antantes valstu puses, kura mērķis bija nepieļaut miera noslēgšanu ar Padomju Krieviju. Situāciju sevišķi kutelīgu padarīja nepieciešamība cīnīties pret Bermonta armiju, kaujās pret kuru iesaistījās arī Lielbritānijas un Francijas kara flotes.

Rietumu lielvalstis sniedza arī plašu atbalstu ieroču, munīcijas, ekipējuma un pārtikas ziņā.

Bermontiādes laikā iesaistīties miera sarunās nebija iespējams. Latvijas un Krievijas miera līgums tika noslēgts tikai 1920. gada 11. augustā.

Jāpiezīmē, ka arī P. Bermonts asi reaģēja uz miera sarunu sākumu. Šīs sarunas kalpoja par ieganstu, lai pārmestu Igaunijas un Latvijas valdībām lieliniecismu vai vēlmi sadarboties ar lieliniekiem. Līdzās politiskiem apsvērumiem viņu biedēja gaidāmā militārās situācijas pasliktināšanās. Pēc miera līguma noslēgšanas ar Padomju Krieviju bija gaidāma Latvijas armijas ofensīva pret bermontiešiem Kurzemē. Jelgavā vācu un krievu virsnieku vidū pat izplatījās baumas, ka igauņi jau pārsviežot vairākas divīzijas no padomju frontes uz Rīgu. Iespējams, ka šīs baumas pasteidzināja Bermonta lēmumu par uzbrukumu Rīgai 1919. gada oktobra sākumā.

Vēsture
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti