Nikolajs Balašovs
45 gadus vecs, intelektuālis, kadetu partijas biedrs. Pirms kara bija krievu valodas un vēstures skolotājs ''Academia Petrina''. Kad 1915. gadā skolu evakuēja, Nikolajs atteicās doties Taganrogu. Iemesls izvēlei palikt bija viņa sieva, vācbaltiete Emīlija nevēlējās pamest dzimto Jelgavu. Viņš ir viens no retajiem krieviem, kas palicis Jelgavā arī pēc vācu okupācijas sākuma.
Nikolajam ir arī savs "Facebook" profils, un viņš par šiem notikumiem un 1917.gada sadzīvi diskutē "Facebook" grupā "Dzīvā vēsture".
Sajūta gandrīz kā pirms 2 gadiem. Atkal Mītava ir vācu rokās. Atkal frontes līnija stiepjas tepat, starp Mītavu un Rīgu. Atkal drudžaina rosība un diži iekarošanas plāni. Bet atbilstoši laikam, citējot Marksu, vēsture šodien atkārtojas drīzāk kā farss.
Ja pirms 2 gadiem vācu karavīru rindas bija staltas un disciplinētas, bet cerības pēc uzvaras dzīvas, tad tagad dzelzs divīzijas karavīri pārsvarā ir vai nu miera dzīvei nepiemēroti izmisuši vīri vai alkatīgi algotņi. Pirmie vairs nespēj iztēloties dzīvi bez kara, bet otri cer iegūt sevi zemi un mantu, lai izveidotu labāku dzīvi kā Vācijā. Tam visam pa vidu ir neliela trako grupa – viņi austrumos ir ieradušies pēc piedzīvojumiem un slavas. Visa tā, ko Vācijas sakāve viņiem liedza rietumos.
Otrā frontes pusē nav labāk. Lai ko kāds teiktu par valsti kurā piedzimu, bet vecā Krievija bija diža impērija. Un tās armija spēks ar ko rēķināties. Vēl pirms 2 gadiem šeit sadūrās divas varenas armijas. Divu titānu ciņa.
Bet tagad otrā pusē valda aptrauksi sekta. Pietika vien ar pāris mēnešiem, lai saprastu – šie cilvēki ir gatavi visu apgriezt kājām gaisā, ticot vien savām fantāzijām. Tas varbūt pat būtu nedaudz komiski, ja vien nebūtu visas šīs nežēlības. Tāpēc saukšu to par asiņainu farsu. Nākotne ir vēl neskaidrāka kā jeb kad agrāk.
1919. gada 6. aprīļa ieraksts dienasgrāmatā.
