#LV99plus: Lietuva izdod Latvijai 200 sagūstītus latviešu tautības Sarkanās armijas kareivjus

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 4 gadiem.

Šī publikācija ir daļa no LSM.lv seriāla #LV99plus, kas stāsta par notikumiem Latvijā un reģionā pirms 100 gadiem. Tā ir daļa no mūsdienīgas hronoloģiskas notikumu rekonstrukcijas no 1917. līdz 1919. gadam, kas ļāva dibināt un nostiprināt neatkarīgu Latvijas valsti. Publikācijas autors ir viens no mūsu virtuālajiem tēliem, kas ir izdomāts, bet nekādā gadījumā ne "feiks". Šis varonis mums palīdz rekonstruēt tā laika notikumus, procesus un sadzīvi.

Andrejs Kalniņš

Andrejs Kalniņš, 17 gadi (dzimis 1900. gada 20. jūnijā) – Cēsu dārzniecības īpašnieka dēls. Idealizē latviešu strēlniekus un sapņo tiem pievienoties. Pret šo vēlmi kategoriski iebilst vecāki, it īpaši māte, kura liek apsolīt, ka Andrejs nepiedalīsies karā. Ziemassvētku kaujās jau ir kritis otrs viņas dēls Mārtiņš, un tāpēc māte īpaši uztraucas par Andreju. Jāņa tēvs ir Latviešu Zemnieku savienības biedrs. Andrejs aplūkoto gadu uzsāk Cēsīs un pamatā darbojas Vidzemē.

Saziņas medijs projektā #LV99plus - ieraksti dienasgrāmatā.

Adrejam ir arī savs "Facebook" profils.

Fakts aiz stāsta: Septembrī Lietuvas valdība Latvijai izdeva 200 sagūstītus latviešu tautības Sarkanās armijas kareivjus. Gūstekņus nosūtīja filtrācijai uz koncentrācijas nometni Daugavgrīvā.

Jau pāris dienas nevaru no savas galvas izdzēst kādu skatu. Domas griežas ap to - par dzīves līkločiem. Aizvakar no Lietuvas pienāca vilciena sastāvs ar 200 latviešu sarkanajiem kareivjiem. Liela daļa jaunu puišu. Visi izmocītām sejām, pārdzīvojuši ne tikai cīņas, bet dažādas pārestības jau kā karagūstekņi. Tam visam pa virsu daudzi izskatījās arī smagi slimi. Garas klepus lēkmes veidoja savdabīgu, biedējošu moku simfoniju.

Un arī tagad dzimtenē uzņemšana nebija silta. Naidīgi skatieni, rupji vārdi, dunkas – skrandaiņi pārdzīvoja to visu. Pēc sagaidīšanas ceremonijas nolemto ceļš veda uz koncentrācijas nometni Daugavgrīvā. Tur viņiem lemts iestrēgt jaunās gaidās. Līdz augstākstāvošie izlems, ko darīt, – sodīt vai atbrīvot.

Līdz šim nebiju redzējis karagūstekņus dzīvē. Tikai dzirdējis par viņu mokām. Un redzēt puišus, kas ir vien nedaudz vecāki par mani, bet jau pārcieš šādu likteni... Jā, viņi aizstāvēja zvērīgu režīmu, bet vai patiesi visi viņi pārliecināti lielinieki? Vai tikai nonākuši nepareizajā pusē? Tikpat labi, zaudējot pie Cēsīm, tas varētu būt es. Naidīgu kareivju ieskauts, mokoties neziņā. Ak, kaut man nekad, nekad nenāktos ko tādu piedzīvot…

*1919. gada 5. septembra ieraksts dienasgrāmtā.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti