Marija Bērza
Autore ir viena no mūsu izdomātajiem, bet noteikti ne "feikajiem" tēliem lsm.lv seriālā #LV99plus, kas hronoloģiski stāsta par notikumiem Latvijā un reģionā pirms 100 gadiem, kas ļāva dibināt neatkarīgu Latvijas valsti.
Marija Bērza (dzimusi Tišlere) 29 gadi (dzimusi 1888. gada 1. decembrī) – Kuldīgas vācbaltu amatnieka meita, kura īsi pirms kara apprecēja turīga latviešu saimnieka vecāko dēlu Ansi Bērzu. Sākoties karam vīru iesauca armijā. Viņš piedalījās Prūsijas ofensīvā un pēc Tannenbergas kaujas kļuva par karagūstekni. Vīra ģimene pēc Kurzemes okupācijas sākuma devās bēgļu gaitās un vīra brālis Kārlis pieteicās strēlniekos. Marija pati nedevās bēgļu gaitās un kopā ar savu mazo meitiņu Annu (dzimusi 1912. gadā) palika pie saviem vecākiem Kuldīgā. Marijas rūpju centrā ir viņas vīrs, kuram viņa regulāri sūta vēstules, pārtikas paciņas un cita veida palīdzību. Paralēli Marija sarakstās arī ar savu māsu Vilhelmīni, kura dzīvo Liepājā. Tāpat ar Mariju cenšas sazināties vīra vecāki, kuri grib uzzināt kaut ko vairāk par savu dēlu. Marija aplūkotajā periodā pamatā uzturas Kuldīgā, periodiski dodas apciemot māsu Liepājā.
Par diskusiju platformu šiem notikumiem un tā laika dzīvesstilam piedāvājam mūsu "Facebook" grupu "Dzīvā vēsture",bet Marijai ir arī savs "Facebook" profils.
Fakts aiz stāsta: Kopš 1919. gada janvāra Liepājas domē vairākums bija Latvijas Sociāldemokrātiskajai strādnieku partijai. Sociāldemokrāti domē iedrošināja Liepājas strādniekus streikot, un 1919. gada vasarā lielākā daļa Liepājas fabriku un darbnīcu vismaz uz brīdi bija spiestas pārtraukt darbību protestu dēļ.
Lībavā strādnieki streiko gandrīz katru dienu. Streiko dzelzceļa darbnīcu strādnieki, kara ostas kuģu remontētāji. Arī lielākā daļa no fabrikām šajā vasarā kādā no brīžiem bijušas spiestas pārtraukt darbu. Visos gadījumos prasība viena un tā pati – lielākas algas.
Vēl pirms gada, kad Vācijas imperiālā armija nodrošināja kārtību, šāda izlaidība nebija iedomājama. Bet tagad pati Lībavas dome, kuru vada latviešu sociāldemokrāti, streikus iedrošina. Tur netrūkst draudzīgu balsu, kas atbalstīs jebkuru nekārtību cēlāju. Visu, protams, attaisno ar cēlo strādnieku lietu.
Man šāda attieksme šķiet liekulīga. No vienas puses, sociāldemokrāti ir lielākie vaimanātāji par ‘’sliktajiem vāciešiem’’. Patīk viņiem atcerēties visādas pārestības no kara gadiem, biežāk iedomātas un pārspīlētas nekā īstas. Tāpat ik dienas bļaustās par to, ka vācu karavīri pārāk lēni pamet Latviju, un saka, ka vajag gatavoties cīņai. Bet, no otras puses, to vien dara, kā musina savus vēlētājus sabotēt darbu jaunās valsts vārdā. Tad lai paši tik neraud, ja sanāks nonākt atpakaļ zem ‘’slikto vāciešu’’ pārvaldības.
*1919. gada 30. augusta ieraksts dienasgrāmatā.
