Andrejs Kalniņš
Andrejs Kalniņš, 17 gadi (dzimis 1900. gada 20. jūnijā) – Cēsu dārzniecības īpašnieka dēls. Idealizē latviešu strēlniekus un sapņo tiem pievienoties. Pret šo vēlmi kategoriski iebilst vecāki, it īpaši māte, kura liek apsolīt, ka Andrejs nepiedalīsies karā. Ziemassvētku kaujās jau ir kritis otrs viņas dēls Mārtiņš, un tāpēc māte īpaši uztraucas par Andreju. Jāņa tēvs ir Latviešu Zemnieku savienības biedrs. Andrejs aplūkoto gadu uzsāk Cēsīs un pamatā darbojas Vidzemē.
Saziņas medijs projektā #LV99plus - ieraksti dienasgrāmatā.
Adrejam ir arī savs "Facebook" profils.
Fakts aiz stāsta: 1919. gada 6. jūnijā Landesvēra un Dzelzsdivīzijas karavīri izspieda Ziemeļlatvijas brigādes un Igaunijas armijas karavīrus no Cēsīm. Kaujās piedalījās arī Cēsu pulka Skolnieku rota.
Vien atliktu uzmest plecā somu, un raitā solī ejot pēc pāris stundām būtu mājās. Ar skolas biedriem esam šos ceļus vairākkārt gājuši un apkārtne labi zināma. Bet nē. Mājās nonākt nav iespējams. Tā vietā kā karavīrs esmu pie atbilstoši nosauktās Lodes stacijas.
Vēl pirms 3 dienām viss šķita jauki un skaisti. Kopā ar citiem rotas biedriem pulcējāmies pie vācu proģimnāzijas – mūsu kazarmām. Biju priecīgs atrasties ārpus mājām. Māte nebija labi uzņēmusi labi manu lēmumu kļūt par brīvprātīgo un vien pēc ilgākiem tēva mierinājumiem piekrita mani palaist ārpus mājas.
Mums izsniedza ieročus, patronjostas un zīmotnes. Formu gan nē. Tā nu visi raibā paskatā pētījām jaunos ieročus. Mūsu ņemšanās pārrauga dzīvā tērzēšanā, kuru pārtrauca uzsaukums stāties. Tālāk sekoja pavēle soļot. Mēs devāmies sagaidīt savus biedrus no Valmieras. Biedrus sveicām ar tautas dziesmām. Mūs visus bija pārņēmusi pacilāta gaisotne.
Pie kazarmām virkne svinīgu runu un sveicienu. Mēs visi vēl skaļi nosmējām pēc kāda virsnieka teiktā, ka par apmācības trūkumu neesot ko bēdāties. Vislabāk šaut mēs tāpat iemācīsimies šaujot pa tiešu mērķi – vācu baroniem
Runām noslēdzoties sekoja pavēle izklīst. Izmantojām laiku, lai dibinātu draudzību ar valmieriešiem. Pievakarē uz kazarmām atnāca ģimnāzistes un dāvāja mums baltas rozes. Viss šķita skaisti kā pasakā. Ieslīgu patīkamos sapņos…
No miega mani uzrāva trauksme, un kopš tā viss noticis tik neaptverami strauji. Vēl ar vien viss gluži kā sapni, vien pamosties un attapties savā gultā nav iespējams.
Naktī gājām uz pozīcijām atsist vācu uzbrukumu. Tik lielākā daļa no mums savā mūžā šāvuši nebija. Viss ko zinājām par karu nāca no stāstiem, no avīzēm. Pat pirmais mūsu rotas šāviens bija kļūdas dēļ gaisā.
Bet jau rītausmai austot zem lodēm rakām sev ierakumus un no tiem centāmies trāpīt pa ‘’baroniem’’. Manus šāvienus par mērķētiem nosaukt būtu grūti. Bailes un satraukums neļāva kārtīgi nostādīt mērķi. Tā vietā vienkārši šāvu pretinieku virzienā līdz beidzās patronas. Pēc tam, slēpos savā izraktajā bedrē. No varoņa tālu…
Tad dzirdams sāpju kliedziens. Pēc kāda laika vēl viens. Varēja vien noprast, ka ik pa laikam vācu lodes atrada mērķi. Pats neskatījos. Vien skaņa.
Līdz seko pavēle atkāpties. Bēgam līdz kapsētai. Tur iespēja iegūt papildus munīciju no vezuma. Ieņemu aizsardzības pozīciju un, kad visi sāk šaut, arī es šauju. Apmēram pareizā virzienā. Netālu lielgabalu dārdi no Cēsīs iebraukušā igauņu bruņuvilciena. Uz brīdi šķiet, ka mums ir papildspēki un varbūt mēs atsitīsim uzbrukumu. Līdz lielgabalu dārdi no vilciena apklust…
Jau jauna pavēle atkāpties. Atkāpšanās pāriet skrējienā caur Cēsīm. Gar ausīm svilpo vācu lodes. Vai vismaz šķiet, ka svilpo un ka pa mums šauj. Grūti saprast, kas ir un kas nav. Viss vienā virpulī. Galvenais nepazaudēt savu ieroci, galvenais nepalikt vienam.
Bet es paliku viens. Kādā brīdī šāvieni sabiedēja tā, ka noskrēju no ceļa. Skrēju caur mežu līdz atdūros pret Gauju. Neviens man nesekoja. Izlēmu atvilkt elpu un izdomāt, ko darīt tālāk. Iespējas bija divas. Es varēju atstāt ieroci, patronu lentu un nozīmes tepat mežā un soļot mājās. Bez visām militārajām mantām es izskatītos pēc parasta skolēna. Vai arī es varētu soļot pret straumi. Prom no vāciešiem cerībā atrast savējos.
Pirmā iespēja šķita kārdinoša, bet tas būtu negods. Saņēmos un piespiedu sevi soļot gar Gauju uz Valmieras pusi. Nakti pārlaidu mežā. Un nākamajā dienā mokoties caur brikšņiem, lauzu savu ceļu uz priekšu. Līdz pēcpusdienā pie Miegupītes, meklējot vietu upes forsēšanai, sastapu kādu saimnieku. Jautāju, kur vācieši. Viņš teica, ka nekādi vācieši te nav.
Noskaidrojis apstākļus, sapratu, ka varu droši soļot pa šoseju uz Valmieru. Beidzot normāls ceļš. Tālu gan neaizgāju. Pretī jāja pāris jātnieki, kas mani īsi nopratināja. Uzzinājuši stāstu, viņi par mani pasmējās un teica, lai soļoju atpakaļ uz Liepas muižu. Tur esot mana rota. Tā arī vakar vakarā nonācu pie Lodas stacijas. Mani ieskaitīja atpakaļ vienībā. Dabūju pat nedaudz pagulēt un šodien ir brīdis atvilkt elpu un sakopot domas. Bet par iespēju soļot mājās būs jācīnās…
*1919. gada 8. jūnija ieraksts dienasgrāmatā.
