Nikolajs Balašovs
45 gadus vecs, intelektuālis, kadetu partijas biedrs. Pirms kara bija krievu valodas un vēstures skolotājs ''Academia Petrina''. Kad 1915. gadā skolu evakuēja, Nikolajs atteicās doties Taganrogu. Iemesls izvēlei palikt bija viņa sieva, vācbaltiete Emīlija nevēlējās pamest dzimto Jelgavu. Viņš ir viens no retajiem krieviem, kas palicis Jelgavā arī pēc vācu okupācijas sākuma.
Nikolajam ir arī savs "Facebook" profils, un viņš par šiem notikumiem un 1917.gada sadzīvi diskutē "Facebook" grupā "Dzīvā vēsture".
Pēc vētrainajiem notikumiem pilsētu ir pārņēmis savāds miers. Turoties vien pa mazākām ieliņām, šķistu, ka Mītavā pēdējās dienās nekā ievērības cienīga nav noticis. Krīt lēns, nesteidzīgs sniegs.
Pie kara realitātes var atgriezties, nonākot uz lielākām ielām un tuvojoties upēm. Pa ielām patruļās iet latviešu karavīri. Jauni puiši, daļa ģērbti vasaras šineļos. Redzot viņu plāno apģērbu, man pārskrien drebulis pāri, bet viņiem tā ir ikdiena.
Pie Lielupes ostas jau daudz lielāka rosība. Tur uz baržas jautrus maršus spēlē armijas orķestris, bet pilsētnieki ir atnākuši aplūkot kara trofejas. Gaisā stiprs dūmu smārds, kuru saltas vēja brāzmas atnes no gruzdošās pils.
Starp dažāda veida ieročiem un drēbēm izcēlās divi objekti. Pirmā ir Bermonta personīgā mašīna, ap kuru drūzmējās lielāks pūlis. Tomēr daudz interesantākas un amizantākas man šķita nedaudz tālāk novietotas mucas. Tajās pēc sargkareivja teiktā, atradās marmelāde. Bermonts esot gādājis, lai viņa kareivjiem ir ko uz saldā zoba likt, un tāpēc marmelādes fabrika esot strādājusi līdz pēdējam.
*1919. gada 22. novembra ieraksts dienasgrāmatā.