#LV99plus: Friča Roziņa-Āža bērēs pulcējas lielinieki, mazinieki un eseri

Publikācija veidota LSM.lv seriāla #LV99plus ietvaros, kas stāsta par notikumiem Latvijā un reģionā pirms 100 gadiem. Tā ir daļa no mūsdienīgas hronoloģiskas notikumu rekonstrukcijas no 1917. līdz 1919. gadam, kas ļāva dibināt un izcīnīt neatkarīgu Latvijas valsti. Publikācijas autore ir viena no mūsu virtuālajiem tēliem, kas ir izdomāta, bet nekādā gadījumā ne "feika". Šī varone mums palīdz rekonstruēt tā laika notikumus, procesus un sadzīvi.

Antonija Priede

Autore ir viena no mūsu izdomātajiem, bet noteikti ne "feikajiem" tēliem LSM.lv seriālā #LV99plus, kas rekonstruē notikumus Latvijā un reģionā pirms 100 gadiem.

Antonija Priede ir dzimusi Rīgā vidusšķiras ģimenē 1890. gadā, absolvējusi Rīgas Lomonosova sieviešu ģimnāziju. Pēc ģimnāzijas beigšanas Antonija sapņoja par mācībām universitātē, tomēr ģimene nevarēja atļauties apmaksāt studijas ārzemēs. Antonija sāk strādāt par sekretāri. Īsi pirms kara sākuma viņa iemīlas krievu ierēdnī un, kad 1915. gadā vasarā sākas Rīgas evakuācija, pretēji vecāku gribai dodas līdzi ierēdnim uz Petrogradu. Attiecības ar ierēdni izjūk, bet Petrogradā Antonija sadraudzējas ar krievu meņševikiem un latviešu maziniekiem un pārņem viņu politiskās idejas. Pēc Oktobra revolūcijas viņa atgriežas Vidzemē un dzīvo Valmierā. Pēc vācu okupācijas Antonija izlemj slepeni atgriezties Rīgā.

Saziņas medijs projektā #LV99pluss - ieraksti dienasgrāmatā.

Antonijai ir arī savs "Facebook" profils un un viņa veic ierakstus lsm.lv vēstures diskusiju grupā "Dzīvā vēsture". 

Eseru partijai divu nedēļu laikā divas nozīmīgas bēres, aizvadot divus varonīgus cīnītājus pret imperiālismu. Viens cīnījās ar prātu un spalvu, bet otrs ar plinti un lodēm. Vispirms Brāļu kapos ar lielu vērienu tika apbedīts Fricis Roziņš-Āzis. Lai gan biedrs Roziņš bija lielinieks, viņš bija lielā cieņā arī starp eseriem un maziniekiem. Daudzi uz viņu raudzījās kā vienu no retajiem lieliniekiem, kurš ir gatavs plašākiem kompromisiem starp visiem latviešu sociālistiem, redzot, ka iekšējās ķildas ir pretējas strādnieku lietai. Ja par padomju valdības vadītāju būtu izvēlēts viņš nevis Stučka, sociāldemokrātus būtu vieglāk pārliecināt pieslieties jaunajai Padomju Latvijai.

Pēc bērēm parunājos ar saviem biedriem un visi piekritām – zem Roziņa tādas pārmērības kā šobrīd nebūtu iedomājamas. Tīri vai bail, ka Stučka ar savu brīžiem nesaprātīgo politiku nav sagrāvis Padomju Latviju, un mūs jau drīz negaida balto atgriešanās.

Otras bēres notika pirmdien, un tajās apbedīja vien 17 gadus veco Augustu Švolmani. Švolmanis bija eseru partijas jaunatnes pulciņa ‘’Uz priekšu’’ biedrs. Jaunietis bija meties dedzīgā cīņā pret imperiālismu un baltajiem iebrucējiem, gūstot smagu ievainojumu. Ievainots viņš savas pēdējās dienas vadīja pilsētas slimnīcā, kur arī izdzisa viņa dzīvība.  

Bērēs Torņakalna kapos bija sanākuši gandrīz tikai eseri un pāris mazinieki. Noskaņa arī daudz drūmāka. Miris jauneklis, kam visa dzīve priekšā. Skumji, patiesi skumji.

Bet atkal runas pēc bērēm ātri pievērsās politikai. Šķiet, mēs visi sanākušie bijām divkārt satriekti. Ne tikai jaunekļa nāve, bet tas, kā mūsu acu priekšā mirst strādnieciskā Latvija. Un ne jau kaujās frontē, bet gan sliktas politikas dēļ. Stučkas vadītie komisāri teju ik dienas pieņem dekrētus, kas situāciju padara vēl sliktāku, pakāpeniski zaudējot pat strādnieku un bezzemnieku atbalstu. Nemākulīgā politika ir tik asā pretstatā jaunekļa varonībai frontē. Vai patiesi Švolmaņa upuris būs bijis veltīgs?

*1919. gada 16. maija ieraksts dienasgrāmatā.

Vēsture
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti